Krievija saprot tikai skaidrus vēstījumus, intervijā 'Delfi' apgalvo Lietuvas ārlietu ministrs Linkevičs
Foto: Reuters/Scanpix

Līdzās Lietuvas prezidentei Daļai Grībauskaitei kaimiņvalsts ārlietu ministrs Lins Linkevičs Eiropā ir pazīstams kā viens no aktīvākajiem Krievijas agresijas saucējiem vārdā. Portāls "Delfi" viņu aicināja uz interviju, izmantojot politiķa viesošanos starptautiskajā forumā "Rīgas konference 2016".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jūs divreiz esat ieņēmis valsts aizsardzības ministra amatu, patlaban esat ārlietu ministrs un viens no stingrākajiem Krievijas agresijas pretiniekiem. Ir ieviestas sankcijas, tiek saukti vārdā noziegumi, bet ko vēl iespējams darīt?

Mans mērķis nav būt stingram, bet konsekventam. Mans viedoklis vienmēr ir tāds, ka, ja mēs pieņemam kādus lēmumus, tad mums jābūt konsekventiem šo lēmumu izpildē. Pārskatīt un atkāpties nav fleksibilitāte vai atbildīgs skatījums, bet gan kas cits. Dažkārt tā ir padošanās.

Tad, kad atgādinu to, par ko esam vienojušies, nedomāju, ka tas ir pārāk stingri. Uzskatu, ka esam vāji, kad neesam konsekventi.

Vēl bieži mēdz teikt, ka kaut ko labāk nedarīt un neteikt, lai nebūtu provokatīvi. Uzskatu otrādi, ja mēs kaut ko nedarām, kad ir jādara, nereaģējam, kad ir jāreaģē, tas ir provokatīvi.

Attiecībās ar Krieviju, šo valsti nedaudz izprotot, ir redzams, ka Krievija saprot skaidrus vēstījumus, bet kaut kāda migla un manevri tiek uzskatīti par vājumu, pat aicinājumu turpināt savu rīcību. Tāpēc tā nav agresivitāte, bet gan konsekvence, kas mūsu uzvedībā bieži trūkst.

Konflikts Kaukāzā 2008. gadā ir ļoti labs piemērs. Daži no mums runāja par to, bet citi teica, ka lai gan tas ir slikti, tas nu ir beidzies un jāturpina dialogs un sadarbība. Mēs teicām, ka, ja mēs noniecināsim paši savus lēmumus, tas mums radīs problēmas nākotnē. Es pats tolaik par piemēriem minēju Krimu un Piedņestru, bet man norādīja, ka es vienmēr pārspīlēju situāciju.

Kā cīnīties ar šādiem stingras nostājas oponentiem?

Tagad to ir mazāk. Nezinu, cik daudz pamošanos ir nepieciešams, bet dažiem tādas vajag vēl vairāk.

Dažiem nospēlēja reisa "MH17" traģēdija. Dažiem vajadzēja slepkavošanu Alepo, kur, lai gan ir cita vide, darbojas tie paši aktori. Un tad var savilkt kopā, ka Krievija vienlaicīgi nevar būt kara kurinātāja Ukrainā un miera nesēja Sīrijā, tas tā vienkārši nevar būt. Līdz ar to mums jāpieiet reālistiski, bet ne ar vēlamības iztēli.

Kā turpināt uzturēt ekonomiskās attiecības, ņemot vērā, ka Krievija joprojām ir svarīgs partneris, turklāt pat nozarēs, kurās ieviestas sankcijas?

Jā, bet sankcijām ir efekts. Krievija tam publiski nepiekrīt vai pat noliedz, bet realitāte ir cita. Taču ar Krieviju bieži ir tā, ka tā kaut ko saka, bet realitātē tas nav patiesi pat attāli.

Piemēram, Krievija apgalvo, ka nepiedalās konfliktā Ukrainā. Mēs to varam pieņemt kā paziņojumu, bet kurš tam pasaulē tic? Visticamāk neviens. Tāpēc skatīsimies, kā tas izskatās realitātē un nepievērsīsim uzmanību paziņojumiem.

Krievijai ir lieli ieguldījumi Baltijā, bet cik atkarīgi mēs esam? Kā to, izjūt, piemēram, Lietuvā?

Mēs bijām atkarīgi, mēs esam atkarīgi, un īpaši pēc sankciju ieviešanas tas spēcīgi ietekmēja dažādus sektorus, piemēram, lauksaimniecību un transporta sektoru. Tomēr tas ir izturami. Atceros, ka pirmais trieciens bija agrīnos deviņdesmitajos. Nezinu, vai Rīgā tā bija, bet Viļņā bija tukšas ielas, auksti dzīvokļi. Tas bija pirmais, bet pēc tā nāca daudzi citi.

Uzņēmēji pielāgojās situācijai. Protams, viņi nav priecīgi, bet viņi ir kļuvuši fleksibli, un līdz ar to arī izturīgi.

Pēc tāda paša principa var skatītes uz enerģētikas sektoru. 100 % atkarība bija kā likums, nomelnošana un spiediens bija lieli, bet tā tas vairs nestrādā. Pēc sašķidrinātās gāzes termināļa izbūves Klaipēdā, kuru mēs varam dalīt ar kaimiņiem, mēs visās trīs Baltijas valstīs gandrīz apmierinām mūsu visu vajadzības un jūtam, ka varam iztikt arī bez "Gazprom". Daudz gan vēl ir darāms, piemēram, infrastruktūras sakārtošanā.

Kāda mūsdienās ir triju Baltijas valstu sadarbība – vienīgi Eiropas Savienības ietvaros vai arī savstarpēja?

Tās sastrādājas, bet nav nepieciešams šis Baltijas formāts. Ļoti veiksmīgs un atraktīvs ir Ziemeļvalstu-Baltijas sadarbības formāts.

Mēs esam pieņemti Ziemeļvalstu ģimenē. Tas pat bija visai simboliski - sākotnēji bija "5 Ziemeļvalstis + 3 Baltijas valstis" formāts, bet tagad neviens tā nesaka, saka "Ziemeļvalstu-Baltijas astotnieks".

Šī sadarbība ietver visus aspektus - ekonomiku, drošību, pat veido saikni starp Eiropas Savienību un NATO, un mēs šo sadarbību izmantojam ne dalīšanai, bet organizāciju bagātināšanai. Mēs nevaram noliegt savus kaimiņus. Mums vienmēr būs kādas diskusijas, bet kopējos ietvaros mēs paši par sevi esam mazi, salīdzinot ar projektiem, kuru ietvaros darbojamies, piemēram, ES ietvaros.

Arī tuvākajā nākotnē, ticu, ka galvenie sadarbības jautājumi aptvers nacionālo drošību, kas sekos NATO Varšavas samitā pieņemto lēmumu ieviešanai dzīvē, un enerģijas sektoru, jo mums jāsinhronizē savu elektroapgādes tīklu, jāpagarina gāzesvadi, kā arī jāuzlabo tehniskie standarti, kas ir nozīmīgs uzdevums nākotnei. Ir visai daudz uzdevumumu, kuri mums jāizpilda kā kopēji izaicinājumi, un esmu pārliecināts, ka mēs tos paveiksim.

Kā skatāties uz Austrumu partnerību, piemēram, Gruzijas un Ukrainas ciešāku integrāciju? Eirokomisārs Valdis Dombrovskis foruma "Rīgas konference 2016" paneļdiskusijā teica, ka, Gruzija ir ļoti tālu pat no tuvošanās iestājai ES.

Es atceros, ka savā desmit gadus ilgajā karjerā, kad biju aizsardzības ministrs un vēlāk vēstnieks NATO, šķiet, tas bija 1999. gadā, kad man vairāki nākotnes sabiedrotie teica, ka Lietuva nekad, nekad nebūs NATO dalībvalsts. "Dariet, ko vēlaties, bet nekad nebūsiet."

Pat neesot tuvu [iestājai], joprojām iespējams turpināt reformas. Sūdzēties vai meklēt vainīgo ir sliktākais ceļš, kurp doties. Ir jāturpina reformas, un tas attiecas arī uz gruzīniem.

Ja tuvošanās notiek pārāk lēnu, vai nav bažas, ka viņi varētu atmest ar roku, un, piemēram, atkal tuvoties Krievijai?

Pagaidām viņi nevēršas nekur citur. Viņi jūt, ka visos aspektos ir piederīgi Eiropai, pat ja kāds ģeogrāfisku iemeslu dēļ to apšauba.

Domāju, ka viņiem izdosies sasniegt savus mērķus. Cik drīz, es nezinu, neviens nezina, bet mūsu gadījumā izlaušanās bij pēkšņa. Tas bija 9/11 (2001. gada 11. septembra terorakti Ņujorkā - red.). Šī diena iezīmēja domāšanas maiņu ASV, vēlāk arī Rietumeiropā, un sistēma mainījās, un mēs bijām gatavi, jo bijām gatavojušies, neatkarīgi no līdzšinējiem solījumiem.

Līdzīgs ieteikums man ir gruzīniem un ukraiņiem. Grūtības, ar kurām viņi saskaras, ir tikai vēl viens pierādījums, cik ģeopolitiski svarīgi tas ir. Visām šīm valstīm uzbrūk Krievija – Gruzijā ir anektēta Dienvidosetija un Abhāzija, Moldovā ir tikšķošā Piedņestras bumba, Ukrainā notiek karš pret viņiem. Neteiktu, ka tas notiek ar Rietumvalstu piekrišanu, bet vienlaikus ir tiesa, ka atbalsts šīm valstīm nav pietiekams. Tāpēc mums jājautā, vai mēs tikai sakām, ka esam gatavi aizstāvēt savus sabiedrotos vai tikai sakām, ka esam gatavi.

Bija vēl viena valsts – Armēnija. Arī tai bija jāparaksta sadarbības līgums ar ES, bet tā pēkšņi apgriezās par 180 grādiem. Tā arī nebija brīva griba, bet šim lēmumam apakšā ir ļoti sarežģīts stāsts.

Ir dažādas pragmatiskas balsis, kuras gan mainās pēc "MH17" traģēdijas, pēc citiem notikumiem. Ir ļoti svarīgi apjaust briesmas, kuras notiek ne tavā pagalmā, bet kad tās notiek kur citur.

Kā vērtējat pārmaiņas Lietuvas un jūsu ietekmīgās kaimiņvalsts Polijas politikā, kur varu pēdējā laikā guvušas populistiskāki spēki?

Es vienmēr saku: "Pagaidiet, kad šīm partijām būs teikšana!" Vismaz Lietuvas gadījumā vēl ir neskaidrības, koalīcija tikai veidojas, un pārmaiņas vēl redzēsim, tomēr nedomāju, ka būs pārmaiņas ārpolitikā. Tā nemainīsies neatkarīgi no tā, kurš būs valdībā.

Polijas gadījumā arī redzams, ka virziens atšķiras no pārējās Eiropas. Vienlaikus tā ir mūsu kaimiņš, un mēs nevaram saasināt attiecības.

Vai abu valstu starpā ir problēmas?

Nē, tā nevarētu teikt. Īpaši drošības un aizsardzības jautājumos mēs esam vienā frontes pusē.

Attiecībā uz citiem jautājumiem, ja mēs koncentrēsimies uz atšķirīgo, mēs nekad nespēsim vienoties, bet, ja koncentrēsimies uz kopējo, mēs spēsim vienoties arī par citiem tematiem. Mums pilnībā jāizmanto visi aspekti, kuri mums ir vienādi.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Abhāzija Armēnija Baltija Dienvidosetija Eiropas Savienība Gazprom Gruzija Krievija Lietuva MH17 NATO Piedņestra Polija Rīgas konference 2016 Ukraina
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form