Par iespējamu spiegošanu Krievijas labā Saeima ļauj veikt kratīšanu pie Ādamsona un viņu apcietināt (plkst. 10.25)
Foto: LETA

Saeima ceturtdien nobalsoja par "Saskaņas" deputāta Jāņa Ādamsona izdošanu apcietināšanai. Par balsoja 69 deputāti, pret – pieci, bet četri atturējās. Deputāts tiek turēts aizdomās par informācijas nodošanu Krievijai. Pats politiķis savu vainu noliedz.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Saeima īsi pēc 9 lēma par piekrišanu 13. Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona kratīšanai, par kratīšanas veikšanu Saeimas deputāta dzīvesvietā un darba vietā, viņa aizturēšanai, apcietināšanai un citu drošības līdzekļu piemērošanai, kā arī aizturēšanas un kratīšanas rezultātā izņemto priekšmetu apskatei.

Noprotams, ka kriminālprocess sākts pēc Krimināllikuma 85. panta "Spiegošana" pirmās daļas par neizpaužamu ziņu nelikumīgu vākšanu nolūkā tās nodot vai to nodošanu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību vai par citu ziņu nelikumīgu vākšanu vai nodošanu ārvalsts izlūkdienestam tā uzdevumā tieši vai ar citas personas starpniecību. Krimināllikums paredz, ka par to soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.

Ģenerālprokuratūrā portālam "Delfi" norādīja, ka šobrīd nekādi komentāri netiks sniegti.

VDD portālam "Delfi" norādīja, ka dienests 10. jūnijā veic neatliekamas procesuālās darbībās. Kriminālprocess uzsākts vien 9. jūnijā.

Saeimas sēdē Ādamsons norādīja, ka viņam neesot ne jausmas, kas viņam tiek inkriminēts. Viņš par šo kriminālprocesu uzzinājis no žurnālistiem, kas interesējušies par to. Tāpat Ādamsons norādīja, ka "grēkus aiz sevis nejūt". Viņš arī pieļāva, ka pašreizējie notikumi ir saistīti ar to, ka "mafiozās struktūras dod prettriecienu".

Debates par šo Saeimas lēmumu ilga vien pāris minūtes. To laikā Gundars Daudze (ZZS) norādīja, ka bijis Saeimā, kad tā laika prezidents Valdis Zatlers "uztaisīja valsts apvērsumu", kas bija saistīts ar Saeimas nevēlēšanos ļaut veikt kratīšanu pie Aināra Šlesera. Taču, kā uzsvēra Daudze, viņš balsos par Ādamsona izdošanu. Daudze arī atzīmēja, ka pie Ādamsona mājās esot tik perfekta kārtība, ka drošības dienesti neko nespēšot atrast.

Savukārt Igors Pimenovs (S) atzīmēja, ka informāciju par šo kriminālprocesu viņš saņēmis vien piecas minūtes pirms sēdes sākuma, tamdēļ nevar pieņemt tik atbildīgu lēmumu.

Toties deputāte Karīna Sprūde (LuK) pauda, ka viņa vienmēr balsos pret deputātu izdošanu, ja vien politiķiem inkriminētie pārkāpumi nebūs saistīti ar cilvēku dzīvību vai bērniem.

Turpretim "KPV LV" pārstāvis Ēriks Pucens debatēs sacīja, ka nepieciešams ļaut drošības iestādēm strādāt, jo deputāti nav tiesneši. Viņš arī pieminēja, ka šobrīd rezultāts ir četri pret viens koalīcijas labā, jo no koalīcijas Saeima ir izdevusi četrus deputātus, bet no opozīcijas tikai vienu.

Ādamsona politiskā un sabiedriskā darbība

Ādamsons dzimis 1956. gada 3. novembrī Līvānos Turku ciemā Preiļu rajonā, liecina ziņu aģentūras LETA arhīvs. 1975. gadā Ādamsons beidzis Bauskas 1. vidusskolu, no 1975. gada līdz 1979. oktobrim viņš bijis Kijevas augstākās jūras politiskās karaskolas kursants, 1979. gadā beidzis Kijevas Augstāko politisko jūras karaskolu kā jūras kara flotes stūrmanis. 1986. gadā viņš izgājis PSRS AM Jūras kara flotes augstāko oficieru kursus, kļūstot par otrā ranga pretzemūdeņu kuģa kapteini.

1979. gada līdz 1981. gada augustam bijis Jūras kara flotes kuģa komandiera vietnieks politdarbā Sahalīnas apgabalā, tad līdz 1991. gada oktobrim strādājis Malokuriļska, Sahalīnas apgabalā kā Jūras kara flotes kuģa komandieris un komandiera palīgs, kā arī Jūras kara flotes daļas politdaļas priekšnieka palīgs komjaunatnes darbā, Jūras kara flotes kuģa komandiera vietnieks politdarbā. Tad kļuvis par Jūras kara flotes daļas štāba priekšnieka vietnieku izlūkošanas darbā, vēlāk par Jūras kara flotes 2. apmācību centra komandiera vietnieku.

1992. aprīlī kļuvis par Latvijas Robežsargu brigādes komandieri, 1992. jūnijā no Krievijas atgriezies Latvijā, kad arī uzrakstījis iesniegumu Aizsardzības ministram iesaukt viņu uz brīvprātības principa LR Aizsardzības spēkos dienestam par Jūras karaspēku vecāko virsnieku. 1992. gada novembrī iecelts par Jūras spēku pārvaldes vecāko virsnieku, tad par Latvijas Jūras spēku komandiera vietnieku, vēlāk par robežsargu brigādes komandieri. 1994. gada oktobrī viņam piešķirta dienesta pakāpe jūras kapteinis

1994. gada novembrī viņš Saeimā apstiprināts par iekšlietu ministru Māra Gaiļa valdībā pēc Ģirta Kristovska demisijas, 1995. gada septembrī 6. Saeimas vēlēšanās kandidējis no “Latvijas ceļa” saraksta, tā paša gada oktobrī Ziedoņa Čevera veidotās valdības projektā viņam bija paredzēta iekšlietu ministra vieta, tā paša gada novembrī Māra Grīnblata veidotās valdības projektā iekļauts kā iekšlietu ministrs un arī šī valdība nav apstiprināta.

Ievēlēts par 6. Saeimas deputātu, 6. Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas locekli, 6. Saeimas Nacionālās drošības komisijas locekli. 1996. gada janvārī ievēlēts parlamentārā izmeklēšanas komisijā "Banka Baltija" lietā, 1997. gadā bijis Saeimas izmeklēšanas komisijas loceklis "Latvenergo"" un "Bankas Baltija" 3 miljonu latu krimināllietā, ievēlēts par komisijas priekšsēdētāja vietnieku, tad iecelts par Saeimas "Latvenergo" 3 miljonu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā izveidoto apakškomisiju vadītāju, kas pētījis Andra Šķēles līdzdalību ārzonas firmu darbībā Latvijā.

1998. gada oktobrī kandidējis 7. Saeimas vēlēšanās no Latvijas Sociāldemokrātu apvienības saraksta un ievēlēts parlamentā. 1999. gadā pretēji LSDSP lēmumam Saeimā nav balsojis par Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu Valsts prezidentes amatā.

1999. gada augustā pēc Tautas partijas ierosinājuma atbrīvots no Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja amata ar pamatojumu, ka Ādamsons nav saņēmis pielaidi darbam ar valsts noslēpumu saturošiem dokumentiem, turklāt vēl notiekot tiesas process par sadarbību ar Valsts drošības komiteju (VDK). 1999. gada oktobrī viņš ievēlēts par Saeimas izmeklēšanas komisijas pedofilijas skandāla lietā priekšsēdētāju.

2004. gadā kandidējis Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas saraksta, tā paša gada oktobrī kļuvis par Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas centra apsaimniekotājs" padomes locekli. 2009. gada jūnijā kandidējis Rīgas domes vēlēšanās no Politisko partiju apvienības "Saskaņas centrs" saraksta, ievēlēts pašvaldībā.

2010. gada oktobrī Ādamsons kandidējis 10. Saeimas vēlēšanās no Politisko partiju apvienības "Saskaņas centrs" saraksta, pēc ievēlēšanas parlamentā nolicis Rīgas domes deputāta mandātu.

2011. gadā, pēc tam, kad ar Valda Zatlera rīkojumu atlaista 10. Saeima, kandidējis 11. Saeimas vēlēšanās no politisko partiju apvienības "Saskaņas centrs" saraksta un ticis ievēlēts. 2014. gada oktobrī kandidējis 12. Saeimas vēlēšanās no sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" saraksta un ievēlēts Saeimā, kā arī kandidējis 13. Saeimas vēlēšanās no sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" saraksta un ticis ievēlēts.

Pēc aģentūras LETA arhīva datiem Ādamsons 1979. gadā iestājies PSKP, bet 1989. gadā no tās izstājies. 1995. gada martā paziņojis par savu iestāšanos "Latvijas ceļā". 1995. gada maijā viņš iestājies par toreizējā Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes atcelšanu no amata. Pēc "Bankas Baltija" darbības apturēšanas Ādamsons paziņojis, ka nav pamata krimināllietas ierosināšanai ne pret vienu no bijušajiem bankas darbiniekiem. Tā paša gada decembrī, pretēji "Latvijas ceļa" lēmumam, paziņojis, ka nebalsos par Andra Šķēles valdības apstiprināšanu, jo viņa rīcībā par Šķēles darbību ir "pierādījumi par nelikumībām".

1996. gada aprīlī Ādamsons Saeimā atbalstījis vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās, viņš arī iestājies pret likumprojektu par brīvo ekonomisko zonu Rīgas tirdzniecības ostā, apgalvojot, ka brīvosta pēc pusgada būšot kontrabandas un noziedzības perēklis. Tā paša gada jūnijā "Latvijas ceļa" konferencē ierosinājis atbalstīt Ilgas Kreituses kandidatūru Valsts prezidenta vēlēšanās un, pretēji "Latvijas ceļa" lēmumam, paziņojis, ka nebalsos par Gunti Ulmani.

1996. gada augustā, devies pie Krievijas vēstnieka Latvijā kopā ar pieciem citiem deputātiem, lai iesniegtu 62 Saeimas deputātu parakstīto vēstuli par stāvokli Čečenijā, taču netiek ielaists vēstniecībā tālāk par priekštelpu.

1996. gada septembrī Ādamsons izstājies no "Latvijas ceļa" un šī politiskā spēka frakcijas Saeimā, nolemjot, ka turpmāk Saeimā darbosies kā pie frakcijām nepiederošs deputāts. 1996. gada oktobrī iestājies LSDSP un kongresā ievēlēts par vienu no trim partijas priekšsēdētāja vietniekiem. Gadu vēlāk Ādamsons LSDSP kongresā ievēlēts par partijas priekšsēdētāju.

1997. gada novembrī Ādamsons lūdzis piešķirt pilsonību Valerijam Karginam, 1998. gada februārī ierosinājis apturēt "Latvenergo" privatizāciju, tā paša gada aprīlī sācis vākt deputātu parakstus, lai izveidotu parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kas pārbaudītu Andra Šķēles līdzdalību ārzonas firmu darbībā, 1998. gada septembrī sācis vākt parakstus ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa atstādināšanai, kā arī parakstījis pieprasījumu Saeimai par neuzticības izteikšanu aizsardzības ministram Tālavam Jundzim.

1999. gada maijā sociāldemokrātu partiju apvienošanās kongresā kandidējis uz LSDSP priekšsēdētāja amatu, bet zaudējis Jurim Bojāram. 1999. gada rudenī savācis deputātu parakstus, lai aicinātu Augstākās tiesas priekšsēdētājam izvērtēt ģenerālprokurora Skrastiņa darbību pedofilijas lietas izmeklēšanā, kā arī viņa atbilstību ieņemamajam amatam. 2000. gada februārī no Saeimas tribīnes paziņojis, ka ar pedofilijas lietu esot saistīti premjers Andris Šķēle, tieslietu ministrs Valdis Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektors Andrejs Sončiks. Ādamsons gan nav minējis pierādījumus, bet pēc ilgām debatēm nodevis liecības Satversmes aizsardzības birojā (SAB).

2005. gada maijā viņš apturējis savu darbību LSDSP. Tā kā LSDSP statūti neparedzēja darbības apturēšanu, tika uzskatīts, ka Ādamsons ir izstājies no LSDSP. 2005. gada novembrī viņš uzņemts Tautas saskaņas partijā.

Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, Ādamsons bijis iesaistīts virknē tiesu procesu un skandālu.

Tā 1996. gada decembrī Saeimas plenārsēžu zāles solā zem papīriem atrasta ar septiņām patronām pielādēta pistole, kas reģistrēta uz Ādamsona vārda, bet pats Ādamsons noliedzis, ka tā piederētu viņam. 1997. gada jūlijā Saeimas Mandātu komisija lūgusi Ģenerālprokuratūru pārbaudīt deputāta darbības atbilstību Korupcijas novēršanas likumam.

1998. gada maijā, būdams iekšlietu ministrs, Ādamsons "atklāti lobējis" bankrotējušās "Bankas Baltija" uzraudzības komisijas priekšsēdētāju Aleksandru Laventu – vēlējies izmeklēšanas novilcināšanu, kā arī īsi pirms krimināllietas ierosināšanas par miesassargiem norīkojis drošības policijas darbiniekus, rakstījis laikraksts "Diena".

1998. gada maijā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte paziņojis, ka, atbilstoši vēlēšanu likumam, Ādamsonam nav tiesību balotēties Saeimas vēlēšanās, jo bijis VDK pakļautās PSRS robežsardzes virsnieks. 1998. gada jūnijā LU Juridiskās fakultātes students Edgars Džeriņš iesniedzis prokuratūrā iesniegumu par Ādamsona sadarbību ar VDK, jo viņš kā PSRS robežsardzes virsnieks atradies VDK dienestā. 1998. gada septembrī prokuratūra atzinusi, ka Ādamsons bijis VDK štata darbinieks.

Ādamsons uzreiz paziņojis, ka pieprasīs atsaukt godu un cieņu aizskarošās ziņas un atlīdzināt morālo kaitējumu saistībā ar šo prokuratūras atzinumu, ka viņš bijis VDK štata darbinieks, jo uzskatījis, ka šī lieta ir politisko konkurentu – "Tautas partijas" – pasūtījums.

1998. gada oktobrī pārbaudes lieta par sadarbības fakta ar VDK konstatāciju nodota Zemgales rajona tiesai, bet novembrī prokuratūra atkārtoti atzinusi Ādamsonu par VDK štata darbinieku un iesniegusi viņa lietu tiesā. Novembrī Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesa atkārtoti nodevusi prokuratūrai atpakaļ pārbaudes lietu par viņa iespējamo sadarbību ar VDK, jo neesot apliecinājuma tam, ka prokuratūra būtu pieprasījusi nepieciešamos dokumentus no Krievijas varas iestādēm.

2000. gada martā Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesa atzinusi, ka Ādamsons bijis "PSRS VDK Robežapsardzības spēku štata darbinieks". Prokuratūra uzskata, ka spriedums atzīst Ādamsona sadarbību ar VDK, bet Ādamsons uzskata, ka tiesa nav atbildējusi uz jautājumu, vai viņš bijis VDK darbinieks. 2000. gada aprīlī "Tautas partija" Saeimā iesniegusi lēmumprojektu par deputāta mandāta atņemšanu Ādamsonam, jo viņš esot uzskatāms par PSRS VDK štata darbinieku, taču Saeima šo lēmumprojektu neatbalstīja.

2000. gada augustā toreizējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis vērsies Saeimā ar lūgumu dot piekrišanu kriminālvajāšanas sākšanai pret Ādamsonu par to, ka viņš, saistot Šķēles, Birkava un Sončika vārdus ar pedofiliju, viņus publiski apvainojis. Saeima tolaik nobalsojusi pret prokuratūras lūgumu izdot Ādamsonu kriminālvajāšanai. 2001. gada janvārī SAB liedzis viņam pieeju valsts noslēpumus saturošai informācijai.

2002. gada aprīlī, atrodoties alkohola reibumā, ar sev piederošo džipu "Suzuki Jimny" Rīgā izraisījis autoavāriju, liecina aģentūras LETA arhīvs.

2002. gada augustā Centrālā vēlēšanu komisija svītrojusi Ādamsonu no LSDSP 8. Saeimas deputātu kandidātu saraksta, pamatojoties uz TDSC sniegto informāciju, kā arī tiesas spriedumu, kas apliecina, ka Ādamsons bijis VDK robežsardzes štata darbinieks, Ādamsons pārsūdzējis CVK lēmumu Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā, kas Ādamsona sūdzību par CVK lēmumu noraidījusi. 2002. gada septembrī Augstākās tiesas Senāts atzinis Rīgas Centra rajona tiesas lēmumu par pamatotu.

2002. gada decembrī Ādamsonam celta apsūdzība par to, ka viņš, būdams valsts amatpersona, tīšām publiski ir izplatījis toreizējo premjeru Šķēli, tieslietu ministru Birkavu un VID ģenerāldirektoru Sončiku aizskarošas un neslavu ceļošas ziņas, zinot, ka tās ir nepatiesas. 2003. gada jūnijā Ģenerālprokuratūra krimināllietu pret Ādamsonu nodevusi Rīgas Centra rajona tiesai. 2004. gada maijā prokurors par neslavu ceļošu ziņu izplatīšanu apsūdzētajam Ādamsonam pieprasījis piemērot 150 minimālo algu jeb 12 000 latu naudas sodu un jūnijā tiesa atzinusi Ādamsonu par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, piemērojot viņam naudas sodu 130 minimālo algu apmērā.

2003. gada janvārī Ādamsons iesniedzis Eiropas Cilvēktiesību tiesā prasību pret Latvijas valsti, pieprasot atcelt lēmumu, kas aizliedza viņam kandidēt Saeimas vēlēšanās, kā arī piedzīt 2 miljonus eiro par morālo kaitējumu un nesaņemto atalgojumu. 2008. gada jūnijā Ādamsons ECT uzvarējis s Latvijas valsti, jo tiesa par pamatotu atzinusi bijušā politiķa prasību pret valsti, kurā viņš bija apstrīdējis aizliegumu viņam kā bijušajam VDK virsniekam kandidēt Saeimas vēlēšanās.

Kā liecina viņa Valsts ieņēmumu dienesta Publiskojamo datu bāzē pieejamā valsts amatpersonas deklarācija par 2020. gadu, viņa lietošanā ir zeme un ēka Suntažu pagastā, bet īpašumā ir 2013. gadā ražota vieglā automašīna “Hyundai”.

Saeimas maksātā alga pērn bijusi 10 217 eiro, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras maksātā pensija – 4491 eiro, bet pabalsts – 20 096 eiro. Krievijas Federācijas militārā pensija pērn bijusi 8 400 eiro.

Deklarēts priekšsēdētāja amats biedrībā “Gods, Taisnīgums, Likumība".

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Valsts drošības dienests Janīna Kursīte Jānis Ādamsons Saeima Saskaņa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form