Aizliegumu par vardarbību sodītajiem strādāt ar bērniem atzīst par neatbilstošu Satversmei
Foto: Shutterstock

Satversmes tiesa (ST) pagājušajā nedēļā par Satversmei neatbilstošu atzinusi Bērnu tiesību aizsardzības likuma normu, kas aizliedz bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citās tādās iestādēs, kurās uzturas bērni, strādāt personām, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, portāls "Delfi" uzzināja ST.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par neatbilstošu Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, 25. martā atzīts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta piektās daļas 1. punkts.

Šī norma nosaka, ka bērnu pasākumos un tādos pasākumos, kuros piedalās bērni, nedrīkst strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā ar noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus personas (izņemot personas, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus, kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot), kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, – neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Šis punkts atzīts par spēkā neesošu no 2022. gada 1. janvāra.

Kā informē ST, lieta bija ierosināta pēc Augstākās tiesas (AT) pieteikuma, kuras izskatīšanā ir civillieta, kurā celta prasība par darba uzteikuma, kas citstarp ir pamatots ar apstrīdēto normu, atzīšanu par spēkā neesošu, personas atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējuma laiku.

Pēc AT ieskata, apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, jo tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav nepieciešams.

Šāda pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, pieļaujot katra individuālā gadījuma izvērtēšanu.

Tāpat apstrīdētā norma neatbilstot arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā, kas nosaka, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā", ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam, jo attiecībā uz prasītāju konkrētajā civillietā tiekot pieļauta atšķirīga attieksme, salīdzinot ar citām personu grupām, piemēram, personām, kuras nedrīkst strādāt par pedagogu, ja tās sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un personām, kuras nedrīkst būt par bērna adoptētāju, ja tās sodītas par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu. Iepriekšminētajos gadījumos esot pieļaujama individuāla gadījuma izvērtēšana, bet apstrīdētā norma tādu iespēju neparedzot.

Ko secināja ST

ST norādīja, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā ikvienas personas tiesības izvēlēties un saglabāt nodarbošanos, arī tādas personas, kas vēlas strādāt, veikt brīvprātīgo darbu vai būt nodarbināta, pamatojoties uz vienošanos par pakalpojumu sniegšanu, iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni.

ST secināja: lai gan apstrīdētā norma vairs nav piemērojama attiecībā uz personas tiesībām veikt pedagoģisko darbību, tā ierobežo tiesības brīvi izvēlēties citu nodarbošanos ikvienai personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret tikumību un dzimumneaizskaramību, – neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Par to, vai apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai

ST uzsvēra, ka nav pieļaujama nekāda veida vardarbība pret bērniem neatkarīgi no tās rakstura. Valstij ir pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus nolūkā pilnībā īstenot ikviena bērna tiesības. Bērna aizsardzībā no vardarbības jāievēro arī piesardzības princips. Jebkāda veida vardarbība pret bērnu ir novēršama visupirms tieši ar proaktīviem un preventīviem pasākumiem.

Ņemot vērā minēto, ST atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas proaktīvi un preventīvi sargā ikvienu bērnu no tādām personām, kuras izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus, kalpo leģitīmam mērķim aizsargāt bērnu jeb citu cilvēku tiesības un ir piemērots šā mērķa sasniegšanai.

Līdzšinējais aizliegums – absolūts

ST secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir absolūts. Lai gan apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums netiek attiecināts uz personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus, kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot, apstrīdētā norma attiecībā uz pietiekami skaidri noteiktu šā ierobežojuma subjektu loku neparedz izņēmumus, un šis ierobežojums ir noteikts uz mūžu.

Izvērtējot absolūtā aizlieguma samērīgumu, ST pārbaudīja, vai likumdevējs ir:

  • pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;
  • izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas;
  • pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

ST secināja, ka likumdevējs konkrētajā gadījumā ir pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību ar pienākumu aizsargāt bērnus no vardarbības. Tāpat likumdevējs konkrētajā gadījumā arī izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas.

Taču ST secināja, ka likumdevējs tomēr nav pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no attiecīgā aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

Konkrētajā gadījumā likumdevējs visus vardarbīgos noziedzīgos nodarījumus uzskatījis par tik bīstamiem, ka par jebkuru no tiem agrāk sodītām personām uz mūžu nosakāms aizliegums būt nodarbinātām iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni.

Vienreiz sodītais – ne vienmēr drauds bērniem

Tāpēc ST uzsvēra: tas, ka persona reiz tikusi sodīta par vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību un bērnus ilgtermiņā.

Paredzot aizliegumu, kas ierobežo personas pamattiesības, ir nevis jāvadās no vispārīgām prezumpcijām, bet gan pēc iespējas jāveicina individuāla taisnīguma sasniegšana. Ar apstrīdēto normu aptvertās situācijas var būt ļoti dažādas. Atšķirīgas var būt gan ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, gan laiks, kas pagājis kopš tā izdarīšanas. Tāpat arī personas brieduma pakāpe un izpratne par noziedzīgā nodarījuma sekām var būtiski atšķirties atkarībā no tā, vai persona ir nepilngadīga vai pilngadīga.

Turklāt ST atzīmēja, ka arī to personu tiesības, kuras vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu izdara, būdamas nepilngadīgas, aizsargā bērna vislabāko interešu prioritātes princips. Iespējams, ka šādā vecumā bērns vēl nav sasniedzis pietiekamu brieduma pakāpi un līdz ar to arī pienācīgu izpratni par savas rīcības sekām, tāpēc šādā gadījumā vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi.

Proti, likumdevējs nedrīkst prezumēt, ka ikviena persona, kas noziedzīgu nodarījumu izdara, būdama nepilngadīga, arī pieaugusi būs vardarbīga un tāda paliks līdz pat mūža galam.

Līdz ar to ST secināja, ka ar apstrīdēto normu noteiktajam absolūtajam aizliegumam ikvienai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai būt nodarbinātai institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, nav saprātīga pamata.

Mērķis sasniedzams mazāk ierobežojošiem līdzekļiem

ST arī atzina, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.

Proti, par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem var individuāli izvērtēt iestādes vadītājs, darba devējs vai pasākuma organizators, ja nepieciešams, konsultējoties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju.

Šāda papildu kompetence var tikt noteikta arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kurai jau šobrīd ir plaša kompetence bērnu tiesību aizsardzības jautājumos un Bērnu tiesību aizsardzības likuma prasību ievērošanas kontrolē. Tāpat šādu izvērtējumu var veikt arī vispārējās jurisdikcijas tiesa, Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā izskatot ar nodarbinātību saistītus strīdus.

Līdz ar to ST atzina, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neatbilst samērīguma principam un tādējādi arī Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

Secinot, ka apstrīdētā norma neatbilst kaut vienai augstāka juridiska spēka normai, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to ST nevērtēja apstrīdētās normas atbilstību papildus arī Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Spēkā neesoša civillietā no pamattiesību aizskāruma brīža

ST norādīja, ka apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz prasītāju konkrētajā civillietā ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības.

Līdz ar to tiesa nolēma apstrīdēto normu attiecībā uz prasītāju konkrētajā civillietā atzīt par spēkā neesošu no dienas, kad, pamatojoties uz apstrīdēto normu, ar šo personu tika izbeigtas darba tiesiskās attiecības.

Bērnu tiesību aizsardzības nolūkā ST atzina par nepieciešamu un pieļaujamu to, ka Satversmei neatbilstoša norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam noteikt rūpīgi izsvērtu, ar ST sprieduma atziņām saskanīgu un Satversmei atbilstošu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu samērību starp personas tiesību ierobežojumu un bērna aizsardzību no vardarbības.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Satversmes tiesa Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam