Ko varēja ukraiņi, bet nevarēja latvieši – kā Noriļskas nometnē likvidēja 'urku' varu

95 gadus vecajam Imantam Grāvītim, kurš savā garajā mūžā gan paspējis dienēt vācu armijas diversantu vienībā, gan arī gandrīz desmit gadus pavadījis padomju soda nometnēs, ukraiņu varonība šī pavasara karā ar Krieviju nav pārsteigums. 1951. gadā soda nometnē Noriļskā viņš pats savām acīm redzēja, ko spēj vienota, organizēta ukraiņu ieslodzīto grupa un kā viņu darbības diezgan pamatīgi izmainīja dzīvi soda nometnē. "Tagad šo vīru mazdēli Ukrainā tiek galā ar krievu armiju," saka Grāvītis, kurš ar savu pieredzi un novērojumiem vēlējās padalīties ar portālu "Delfi".

2. pasaules kara laikā, 1944. gada vasarā, Grāvītis brīvprātīgi pieteicās dienēt vācu armijas Gaisa spēku izpalīgos. Tobrīd viņš bija 17 gadus vecs. Savukārt 1944. gada rudenī pirms evakuācijas uz Vāciju Grāvītis no izpalīgu vienības dezertēja un Kurzemes mežos pievienojās diversantu vienībai "SS -Jagdverband Ost" jeb tā dēvētajiem "Meža kaķiem". Pēc kapitulācijas Grāvītis padevās gūstā un nonāca nometnē pie Lādogas ezera. No gūstekņu nometnes viņš Latvijā atgriezās 1946. gada pavasarī un turpināja mācības Pļaviņu vidusskolā. Brīvībā gan viņam neizdevās palikt ilgi, 1947. gada augustā Grāvīti apcietināja Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas sevišķā daļa. Tiesa viņam par dienestu vācu vienībā piesprieda 25 gadu cietumsodu, un Grāvītis tika nogādāts Noriļskas labošanas darbu nometnē, kas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka.

"Lai sāktu stāstīt par to, ko nometnē paveica ukraiņu ieslodzītie, man vispirms ir jāieskicē, kā darbojās nometnes sistēma un ar kādām svirām vadība varēja ietekmēt, sodīt un pat nogalināt ieslodzītos," saka Grāvītis. Tas bija laiks, kad Padomju Savienībā uz brīdi bija atcelts nāvessods, un Sibīrijā radās daudz speciālo nometņu, kur 25 gadu sodu izcieta lielākoties politieslodzītie, bet starp viņiem bija arī liels daudzums kriminālnoziedznieku jeb "urku".