'Laiks, lai mācītos mīlēt savu tuvāko' – kristīgā baznīca iesāk Triduum Paschale
Foto: LETA

Ceturtdien, kas tiek saukta par Lielo jeb Zaļo ceturtdienu, līdz ar vakara dievkalpojumiem Rietumu kristīgajā pasaulē iesākas baznīcas liturģiskā gada vissvarīgākās trīs svētās dienas jeb Triduum Paschale (latīņu val.), kas noslēgsies ar Kristus augšāmcelšanās dievkalpojumu svētdienas rītā.

Latvijā izsludinātā ārkārtējā stāvokļa laikā DELFI publikācijas par jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19 pieejamas bez maksas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Saistībā ar jaunā koronavīrusa izraisītās saslimšanas Covid-19 izplatības ierobežošanai Latvijā izsludināto ārkārtējo situāciju, kas otrdien, 7. aprīlī, pagarināta uz laiku līdz 12. maijam, publiska pulcēšanās dievkalpojumos un citviet ir aizliegta, tāpēc kristīgās konfesijas Latvijā cilvēkiem piedāvā šos svētkus svinēt ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Arī Lieldienas, kas ir īpašs laiks, kad visas pasaules kristieši svin Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētkus.

Arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) šajās Lieldienās aicinājis visus būt saprotošiem un atbildīgiem pret valdības pieņemtajiem lēmumiem un vienam pret otru un Lieldienu svētku īpašo noskaņu katram radīt, "kopīgi sanākot savā namā, pārdomājot Lieldienu svētku nozīmi un vienojoties lūgšanā savās mājās un ģimenē – par mūsu valsti".

Tieslietu ministrijas mājas lapā publicēts, kā arī kristīgo konfesiju mājas lapās un sociālajos tīklos pārpublicēts ministra skaidrojumu par paredzētajiem ierobežojumiem un to piemērošanu Lieldienu laikā, no kura izriet, ka reliģiskajām organizācijām Lieldienu svētku dievkalpojumu laikā jāaicina iedzīvotājus palikt savās mājās un piedalīties svētku dievkalpojumos attālināti, tostarp, izmantojot internetu, TV un radio starpniecību, visus svētku dievkalpojumus šīm organizācijām jāplāno bez apmeklētāju klātbūtnes, bet garīgajam personālam, noturot dievkalpojumus, pēc iespējas jāatturas no tādu reliģisku rituālu veikšanas, kas paredz tiešu kontaktu.

Atzīmēts, ka, apzinoties, ka reliģisko organizāciju telpas (dievnami) ir publiskās vietas un tās nav slēgtas apmeklētājiem, uz reliģiskajām organizācijām ir tieši attiecināmi ierobežojumi un noteikumi par sociālo (fizisko) distancēšanos. Rīkojumā nav noteikts konkrēts personu skaits, kas var atrasties publiski pieejamās vietās, kas nozīmē – ikvienam, kas atrodas reliģisko organizāciju telpās, ir jāievēro 2 metru sociālā (fiziskā) distancēšanās. Līdz ar to reliģiskajām organizācijām ir pienākums nodrošināt iespēju apmeklētājiem ievērot šo distanci jebkurā dievnama vietā. Maksimālais ieteicamais apmeklētāju skaits, kas vienlaikus var atrasties dievnamā, ir 25 personas, neskaitot garīgo un kalpojošo personālu.

Romas katoļu baznīcas priesteris medicīnas un teoloģijas doktors, Lugano Teoloģijas fakultātes profesors Andris Marija Jerumanis, daloties pārdomās pirmdien, 6. aprīlī, šīs konfesijas raidorganizācijas "Radio Marija Latvija" raidījumā teica, ka šobrīd baznīca un arī tās garīdznieki ir vispirms ir vienoti ar cilvēkiem "katru dienu caur strīmingu, dievkalpojumi notiek šādā veidā un šādā veidā draudze ir vienota".

"Šī ir virtuāla draudze, bet tomēr ļoti reāla – notiek tāda tuvība, ko pat nevarēja gaidīt (..) mēs ejam uz perifēriju, mēs ienākam pie cilvēkiem mājās, atgūstam atpakaļ pirmās baznīcas nozīmi, to, ka māja ir kā baznīca (..) Lieldienās dievkalpojumi tiks noturēti, un tie cilvēki, kas paliek mājās, viņi ir vienoti garīgi un Dievs ienāks mūsu sirdīs garīgi," sacīja garīdznieks.

Viņš arī atzīmēja, ka Klusās nedēļas laikā, pašizolējoties un esot karantīnā, neapmeklējot dievkalpojumus klātienē, ir nepieciešams izmantot iespēju un iepazīt to, "kas mēs esam" un šādi atgūt savu cilvēciskumu. "Tas ir laiks, lai mīlētu savu tuvāko, ar kuru mēs dzīvojam kopā ikdienas dzīvē – ģimenē, kur ir spriedze, kur bērniem ir grūti dzīvot kopa ar vecākiem, kur nav vietas, mācīsimies būt kopā, piedosim," skubināja garīdznieks, mudinot arī apzināties šī laika nozīmi un nedomāt, ka "tā ir tikai tāda sagadīšanās", jo "nekas nav sagadīšanās Dieva plānā".

Šobrīd mēs "varam ļaut uzplaukt Dievam no jauna mūsu dzīvē, mūsu ģimenē un baznīcā", nestrīdēties, piezvanīt kādam, ja cilvēks jūtas vientuļš, kā arī lūgties par tiem, kuri ir saslimuši un jau aizgājuši mūžībā, par ārstiem, pārdevējiem, citiem, kuri riskē ar savām dzīvībām.

"Nedzīvosim šo laiku tā, tādu, ka kā it kā mums būtu dievkalpojumi nolaupīti. Daži mēģināja lasīt to ideoloģiski, un tad domāja, ka lūk valsts mums atņem liturģiju. Tas ir pilnīgi nepareizs lasījums te pat viens bīskaps no Kazahstānas teicis: "Kas tā ir par higiēnas diktatūru". Tas ir pilnīgi nepareizi. Tas būtu pretnostatīt ticību un prātu, tas nozīmē zinātni un ticību, bet šeit ticība un zinātne iet kopā, tās nav viena pret otru. Ja mēs uzskatām, ka valsts mums kaut ko ir uzspiedusi, tad mēs neko neesam sapratuši par īstām attiecībām starp ticību un prātu. (..)," sacīja Jerumanis.

"Delfi" jau rakstīja, ka latviskās Lieldienu tradīcijas ir tik cieši saaugušas ar kristietībai raksturīgajām, ka tās nav iespējams nošķirt, kā arī nav pilnīgi precīzi nosakāms, kad Latvijas teritorijā sāka atzīmēt Lieldienas, iepriekš norādījusi Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte. "Latvisko Lieldienu tradīcija ir tāda, ka tās savulaik iegūlās katolicismā vai savijās kopā ar luterisko ticību, lai pēc tam atkal atklātos jau kā kristīgas tradīcijas," norādījusi Kursīte.

Latviešu folklorā ar Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu un Lieldienām saistīts bagātīgs paražu un ticējumu klāsts par to, kā rīkoties, lai atvairītu nelaimi, piesauktu laimi, paredzētu laika apstākļus un tiktu gan pie turības, gan atrastu dzīvesdraugu, saglabātu skaistumu un veselību, kā arī izaudzinātu bērnus.

Lielā jeb Zaļā ceturtdiena

Rietumu kristīgajā baznīcā šodien tiek svinēta Lielā jeb Zaļā ceturtdiena – diena, kad saskaņā ar evaņģēlijos rakstīto, tika iedibināts Svētais Vakarēdiens, kā to dēvē luterāņi, jeb Vissvētākais sakraments, kā to sauc katoļticīgie, un kad Kristus tika nodots un sagūstīts. Kā vēstī evaņģēliji, Lielās ceturtdienas vakarā, pēdējoreiz vakariņojot ar mācekļiem, Jēzus, paredzot savu nāvi, devis saviem mācekļiem maizi un vīna biķeri. Maizi viņš aicinājis apzināties kā viņa miesu, kas par cilvēkiem tiek dota, bet vīnu biķerī – kā viņa jaunās derības asinis, kas par cilvēkiem tiek izlietas grēku piedošanai.

Līdz ar Lielās ceturtdienas dievkalpojumu sāksies katoļu baznīcas liturģiskā gada vissvarīgākās trīs svētās dienas jeb Triduum Paschale (latīņu val.), kas noslēgsies ar Kristus augšāmcelšanās dievkalpojumu svētdienas rītā. Katoļu baznīca svētku svinēšanā saglabājusi jūdu laika skaitīšanas veidu, saskaņā ar kuru jauna diena sākas iepriekšējās dienas pulksten 18. Tāpēc, neskatoties uz to, ka mēs esam pieraduši teikt Lielā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lielā sestdiena un Kristus augšāmcelšanās svētki, liturģiskā izpratnē tās ir trīs dienas, sākot skaitīt no ceturtdienas vakara. Šie svētki ir īpaši nozīmīgi un latīniskais nosaukums "Triduum" nav izvēlēts nejauši. Latviešu valodā to varētu tulkot kā trijdienu jeb vienu dienu, kura sastāv it kā no trim dienām.

Kristus pēdējo vakariņu dievkalpojumā pēc sprediķa notiek kāju mazgāšanas rits – priesteris, arī Romas katoļu baznīcas pāvests, mazgā kājas divpadsmit cilvēkiem, līdzīgi kā Kristus Pēdējo vakariņu laikā to darīja 12 apustuļiem.

Zaļās ceturtdienas nosaukums nav saistīts ar zaļo krāsu vai tautas ticējumu, ka šajā dienā nevar nest mājās neko, kas ir plūkts dabā.

Zaļās ceturtdienas nosaukumu latvieši, visticamāk, ir pārņēmuši no vācu "Gründonnerstag", kas arī nozīmē – Zaļā ceturtdiena. Iespējams, šis nosaukums pārņemts arī no latīņu nosaukuma "viridium", kas burtiski nozīmē "zaļo diena", jo šajā dienā tika sniegta grēku atlaišana tiem cilvēkiem, kam bija uzlikti baznīcas sodi, lai viņi kopā ar citiem kristiešiem varētu gatavoties Lieldienām. Šādā nozīmē šie cilvēki ir "zaļi" – atjaunoti, atdzimuši.

Latviešu tautas ticējumi vēsta, ka Zaļās ceturtdienas rītā, pirms saules jāmazgā pie upes kājas, kalnā skaļi jāsauc un jāgavilē, lai būtu skaļa atbalss, no kuras puses tā būs, no tās nāks precinieki. Tāpat Zaļās ceturtdienas rītā, pirms saules saimniecēm jākuļ sviests – tad vasarā būs daudz sviesta un piena. Zaļajā ceturtdienā pie ābelēm jāpiekar vilnas dziju kamoliņi, lai vasarā būtu daudz ābolu. Tāpat Zaļajā ceturtdienā nedrīkst nest mājās neko no meža, jo tad vasarā kukaiņi nāks uz māju. Šajā dienā vajag "ieturēt sevišķu kārtību un tīrību, tad visu gadu kārtība".

Tautas gudrība arī vēsta, ka Zaļajā ceturtdienā ola jāliek uz jumta, ja tā nesasalst, tad būs laba vasara. Tāpat ticējums vēsta, ka tad, ja Zaļās ceturtdienas naktī ola, uzlikta uz staba, sasalst, tad vasarā nosalst pirmie mieži, bet, ja Zaļās ceturtdienas naktī salst, tad sals 40 naktis. Cits ticējums vēsta: ja Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena ir skaidras, tad būs labs siena laiks, ja apmākušās, tad slikts.

Lielā piektdiena

Kristīgajā baznīcā Lielā piektdiena tiek pieminēta kā Kristus nāves diena. Šajā dienā parasti dievnamos notiek Krusta ceļa lūgšana, kuras laikā ticīgie pārdomā Jēzus Kristus ceļu līdz Golgātai – vietai, kur Viņš tika piesists krustā.

Lielajā Piektdienā, 10. aprīlī, norisināsies jau par par tradīciju kļuvušais Ekumeniskais Krusta ceļš. Arī šogad šis Krusta ceļš notiks, taču tas risināsies neklātienē, izmantojot mediju piedāvātās iespējas. Šīs lūgšanas tēma šogad ir attiecības – attiecības ar sevi, tostarp pieņemot savu dzimumu, vecākiem, starp vīrieti un sievieti, ar Dievu. Tajā piedalīsies Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs un priesteris Jānis Meļņikovs, Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis, Rīgas Vecās sv. Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš, Ādažu Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Ivars Jēkabsons, kā arī aktieri Rēzija Kalniņa un Ģirts Ķesteris.

Pulksten 15 mēdz uzskatīt par Kristus nāves stundu, tāpēc parasti šajā laikā baznīcās notiek dievkalpojumi, kuros tiek lasīti fragmenti no Svētajiem Rakstiem par Kristus ciešanām un nāvi, kā arī pagodināts krusts, nometoties tā priekšā ceļos vai noskūpstot to. Pēc tam seko dievgalds. Šī ir vienīgā diena gadā, kad katoļu Baznīcā netiek svinēta Svētā Mise. Pēc dievkalpojuma ticīgie atkal ir aicināti lūgties individuāli līdz Lielās sestdienas vakaram.

Latviešu tautas ticējumi vēsta, ka Lielās piektas (piektdienas) rītā priekš saules jāizslauka istaba, mēsli jāaiznes uz augstāko apkārtnes kalnu un jāsadedzina, uzsaucot: "Nāciet!" Rītā sadedzinātos pelnos atradīs pēdu un pēdā graudu. Kādas labības grauds tas būs, tāda labība vislabāk izdosies nākošā vasarā. Tāpat šīs dienas rītā burvis saliek nešļavu vīzē un velk to pie auklas pa kaimiņa tīrumu sacīdams: "Lai zaļo purvi, meži! lai dzelto tīrumiņi!"

Tautas gudrība iesaka: Lielajā piektdienā, gaismai austot, vajag izslaucīt visas istabas un mēslus aiznest pār robežu otra zemē, lai vasarā neuzmāktos dunduri, lapsenes, odi un citi kukaiņi. Kas to izdarīs, tas gada laikā būs pasargāts no visādiem kaitīgiem kukaiņiem: viņi gan salasīsies pie robežas, bet pāri par to neies.

Tāpat tautas ticējums vēsta, ka tad, ja Lielās piektdienas rītu priekš saules lēkta speķi ēd, tad tai gadā neredz čūskas un šajā dienā govis jāper ar peramo slotu, tad vasarā mušas neēd. Lielās piektdienas rītā jāmazgājas uz austrumiem tekošā ūdenī, tad visu gadu būs vesels. Ticējumi arī vēsta, ka Lielajā piektdienā jāizslauka istaba un mēsli jāaiznes uz krustceļa, tad mājā nav blusu.

Ja Lielās piektdienas rītā salasa skaidiņas un ieber ugunskurā, tad vasarā uziet daudz putnu ligzdu. Tautas gudrība arī iesaka Lielajā piektdienā ēst mārrutkus un dot tos arī lopiem, "lai nepiesistos nekāds ļaunums". Ticējumi vēsta, ka tie cilvēki, kas dzimuši lielajā piektā "tai stundā, kad Pestītājs pie krusta miris, nedrīkst vieni paši kapsētā rādīties, jo tie redzot tur mirušo dvēseles, un tās viņus mācot nost", kā arī "Kas dzimis lielajā piektā, tas māk burt".

Klusā sestdiena

Klusajā sestdienā šķiet, ka baznīcas liturģijā viss ir apstājies un kluss, bet šīs dienas vakarā notiek svinīgākais dievkalpojums katoļu Baznīcas liturģijā – sākas Lieldienu vigīlija, kas, tulkojumā no latīņu valodas, nozīmē būšanu nomodā. Šim dievkalpojumam ir vairākas daļas un katrai no tām ir būtiska simboliska nozīme.

Dievkalpojums sākas ar gaismas ritu pie ugunskura, kur tiek iedegta Lieldienu svece. Tā ir liela izmēra svece un simbolizē Kristu. Kristību laikā no šīs sveces tiek aizdegta kristību svece. Uz šīs sveces ir dažādi simboli: krusts, grieķu alfabēta burti alfa un omega, attiecīgā gada skaitlis un piecas naglas, kas simbolizē piecas kristus brūces kājās, rokās un sānā. Vigīlijas dievkalpojumā ticīgie atjauno kristības solījumus, kas pieprasa atsacīties no ļaunā un pastāvēt ticībā Dievam.

Pēc gaismas liturģijas tiek lasīti deviņi lasījumi – septiņi no Vecās Derības un divi no Jaunās Derības. Lasījumi stāsta par galvenajiem notikumiem cilvēces pestīšanas vēsturē vai arī skaidro ticības pamatus. Pēc Vecās Derības lasījumiem baznīcā dzied himnu "Gods Dievam augstumos". Sāk zvanīt baznīcas zvani un skanēt ērģeles, kas neskanēja kopš Lielās ceturtdienas vakara dievkalpojuma. Šīs skaņas simbolizē Kristus ienākšanu pasaulē. Baznīcā sāk skanēt "Alleluja" dziedājums, no kura atturējās visu gavēņa laiku. Pēc lasījumiem notiek kristības solījumu atjaunošana un kristības, ja baznīcā ir cilvēki, kam jāsaņem Kristības sakraments. Pēc tam dievkalpojums turpinās kā parasti.

Atšķirībā no Zaļās ceturtdienas un Lielās piektdienas, par Kluso sestdienu nav daudz ticējumu. Tiek atzīmēts, ka tā ir visklusākā no visām Klusās nedēļas dienām.

Lieldienas

Lieldienas ir baznīcas liturģiskās dzīves kulminācija, jo tieši Lieldienu jeb Kristus augšāmcelšanās notikums ir tas, kurā sakņojas kristīgās baznīcas ticība, tas ir notikums, kas dāvā mūžīgās dzīvības cerību.

Tieši uz Lieldienu svinībām bijusi vērsta visa iepriekšējā – Klusā jeb Lielā nedēļa, kad ticīgie gatavojušies trim svētajām dienām jeb Tridiuum, kas iesākās ar dievkalpojumu ceturtdienas vakarā, turpinājās ar Krusta ceļa lūgšanu un dievkalpojumu piektdien, kurā tika pārdomātas Kristus ciešanas un nāve pie krusta, un kas noslēdzas sestdienas vakara dievkalpojumā, kad tiek svinēta Lieldienu vigīlija jeb ieskaņa. Lieldienu svētkos svinēto ieiešanu jaunajā dzīvē, kuru atnesa Kristus, augšāmceļoties no kapa, kristīgā baznīca svin 50 dienas – līdz pat Vasarsvētkiem.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētki ir cieši saistīti ar jūdu Pashā svētkiem, jo saskaņā ar Jaunās Derības liecībām Jēzus nāve bija Pashā svētkos, kurus svin dienā pirms pirmās pilnmēness dienas pēc pavasara sākuma. Jūdi Pashā svētkos piemin iziešanu no Ēģiptes verdzības. Taču pirmie kristieši aiznākamo dienu pēc Kristus krustā sišanas, kurā augšāmceltais Kristus parādījās saviem mācekļiem, nosauca par "Kunga dienu".

Latviešu folklorā rodamas daudz un dažādas tradīcijas, ieražas un ticējumi par to, kas jādara Lieldienās, lai labi satiktu ar kaimiņiem un lai mājās valdītu labklājība un pārticība.

Tā Lieldienās olas ir jāvāra katrai saimniecei, lai būtu laba satikšana ar saimi un kaimiņiem. Sīpolu mizās krāsotas olas būs dzeltenas vai brūnas, bet brūnums kļūs vēl spilgtāks, ja pie sīpolu mizām pieliek kafijas biezumus, savukārt alkšņu mizas dod brūni iesarkanu krāsu, bērzu lapas, mētras, sūnas dod dzelteni zaļu, bet rudzu zāle – koši zaļu krāsu. Lai olas būtu raibākas, tās var vārīt krāsainās lupatiņās, vienā var iebērt putraimus, otrā ielikt kādu krāsainu dzīparu un notīt lupatiņu. Citām olām var pietīt bērzu lapiņas, egļu skujas un sūniņas vai mizas. Lai olas pēc krāsošanas būtu spodras, tās vēl karstas aprīvē ar speķa gabaliņu.

Ar Lieldienu olām saistās arī daudz ticējumu, piemēram, kas Lieldienu olas zags, tas paliks pliks kā Lieldienu ola. Kas Lieldienu olas ēd bez sāls, tas visu vasaru melos. Lieldienās jāēd tikai olas, jo kas daudz gaļas ēd, to visu gadu moka kukaiņi. Ja Lieldienās ēd daudz olu, vistas labi dēj. Nemiers un nesaticība valda tajās mājās, kur olu čaumalas nesargā un samin.

Lieldienās ar olām jāiet "kauties" – kuram stiprāka ola, tas ilgāk dzīvos. Pirmajās Lieldienās sitas ar olas tievo galu, Otrajās Lieldienās – ar olas resno galu. Olu mainīšanai un dāvināšanai Lieldienās ir ne tikai utilitāra, bet arī dziļāka jēga – tas kalpo labvēlības, simpātiju radīšanai.

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) trešdien, 8. aprīlī, Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma", vaicāts, kā šogad svinēs Lieldienas, atbildēja, sakot, ka ģimenes lokā, kā arī piebilda: "Būs arī cilvēki, kuri fiziski vieni Lieldienās paliek, jo viņi nedzīvo, kā saka, savās ģimenēs. Mans aicinājums visiem ir: neapciemot savus radus, neapciemot savus draugus, satikties šādā veidā ēterā. Es nezinu, varbūt olas ir jāsit pret ekrānu un redzēt, kuram ir visstiprākā ola".

Obligāta prasība Lieldienu rītā ir agrā celšanās, kas garantē možumu un laimi visu gadu. Kurš pirms saules lēkta paspēs nomazgāties skaidrā avota ūdenī, tas visu gadu būs mundrs un jautrs. Mazgāšanās tekošā ūdenī, kas tek pret sauli, ir sava veida šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu. Ir arī šāds ticējums – kas lieldienu rītā pirms saules lēkta apēd 13 dzērveņu ogas, tam būs sārti vaigi.

Ar Lieldienām saistās arī laika pareģošana. Ja Pirmajās Lieldienās līst, tad govis dos daudz piena un katru svētdienu līdz Vasarassvētkiem būs lietains laiks. Ja vardes Lieldienās iet pāri ceļam, sagaidāma lietaina vasara.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Koronavīruss Covid-19 arhibīskaps Jānis Vanags Ģirts Ķesteris Janīna Kursīte Jēzus Kristus Kazahstāna Krišjānis Kariņš Latvijas Universitāte Lieldienas Ministru prezidents Rēzija Kalniņa Zbigņevs Stankevičs Vasarsvētki
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form