Norma par valsts nodevas atmaksu civilprocesā neatbilst Satversmei, secina ST  (3)

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā".

Lieta tika ierosināta pēc Jurija, Ināras un Eduarda Kapišņikovu pieteikuma.

Augstākā tiesa (AT) izbeidza tiesvedību civillietā, konstatējot, ka uz pieteikuma iesniedzēju prasības pamata ierosinātās lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Pieteikuma iesniedzēji iesniedza tiesā pieteikumu ar lūgumu atmaksāt par tiesvedību civilprocesā samaksāto valsts nodevu. Tiesa pieteikumu noraidīja, jo esot nokavēts apstrīdētajā normā noteiktais termiņš, kādā iesniedzams pieteikums par valsts nodevas atmaksu.

Pieteikuma iesniedzēji vērsās ST un norādīja, ka apstrīdētā norma nostāda viņus sliktākā situācijā nekā personas, attiecībā uz kurām tiesa pirms triju gadu termiņa beigām ir izbeigusi tiesvedību. Pieteikuma iesniedzēji nevarot ietekmēt tiesvedības ilgumu civillietā. Tāpēc šādai atšķirīgai attieksmei neesot leģitīma mērķa, un tā neesot samērīga.

Liedzot pieteikuma iesniedzējiem iespēju atgūt samaksāto valsts nodevu, tiekot aizskartas arī viņu īpašuma tiesības. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam un 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu.

Saeima bija lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, norādot, ka pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan tās nepareiza piemērošana.

ST secināja, ka likumdevējs ar apstrīdēto normu ir noteicis galīgu termiņu, kādā izmantojamas tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Tādējādi pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums izriet no apstrīdētās normas.

ST secināja, ka lietas pamatjautājums ir par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību tiesiskās vienlīdzības principam. Līdz ar to tiesa sākumā izvērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

ST atgādināja, ka tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis princips arī pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos.

ST secināja, ka pieteikuma iesniedzējus kā prasītājus civillietā ar prasītājiem tādās civillietās, kurās tiesvedība pirms apstrīdētajā normā noteiktā termiņa beigām izbeigta uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, vieno gan lietas dalībnieka statuss, gan tiesvedības izbeigšanas tiesiskais pamats. Līdz ar to šīs personu grupas ir savstarpēji salīdzināmas. Savukārt tas apstāklis, kas šīs personu grupas nostāda būtiski atšķirīgās situācijās, ir tiesvedības ilgums. Prasītājiem, kuru lietās tiesvedības ilgums nav pārsniedzis trīs gadus, ir iespēja iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu. Savukārt tiem prasītājiem, kuru lietās tiesvedības ilgums no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ ir pārsniedzis trīs gadus, apstrīdētajā normā noteiktais termiņš izbeidzas jau pirms tam, kad viņiem varētu rasties iespēja izmantot tiesības iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu.

Atzīt Civilprocesa likuma 37. panta otro daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Attiecībā uz Juriju Kapišņikovu, Ināru Kapišņikovu un Eduardu Kapišņikovu atzīt Civilprocesa likuma 37. panta otro daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam no viņu pamattiesību aizskāruma rašanās dienas.