Pēc emocionālām debatēm Saeima noraida pilsoņu iniciatīvu par eitanāzijas legalizēšanu  (204)

Emocionālās sarunas Saeimas attālinātajā ārkārtas sēdē ritēja dienā, kas Latvijā tiek atzīmēta kā komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 1949. gada 25. marta deportāciju gadadienā. Saeima sēdes sākumā deportāciju upurus pieminēja ar klusuma brīdi, savukārt pirmais pārtraukums tika pagarināts par 15 minūtēm, lai Saeimas prezidija locekļi paspētu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Pēc pārtraukuma turpinājās iesāktās debates par eitanāzijas jautājumu.

Vairākām Saeimas frakcijām bija brīvais balsojumus par šo Saeimas lēmuma projektu. Par iesnieguma noraidīšanu nobalsoja 49 deputāti, pret bija 38 un atturējās divi. Pret noraidīšanu balsoja "Attīstībai/Par!", lielākā daļa "Jaunā Vienotība" frakcijas, daļa "KPV LV" un "Saskaņa" frakciju deputātu.

Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija šā gada 3. un 10. martā izskatīja 10 505 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu "Par labu nāvi – eitanāzijas legalizācija" un sagatavoja Saeimas lēmuma projektu, paredzot noraidīt pilsoņu kolektīvo iesniegumu. Komisija sēdēs uzklausīja dažādus ekspertus.

Kolektīvais iesniegums vēsta, ka eitanāzija ir ar nolūku izraisīta otra cilvēka nāve ar mērķi atvieglot nenovēršamas un neatgriezeniskas viņa sāpes un ciešanas. Tā tiek pielietota, ja neārstējami slims cilvēks cieš neizturamas sāpes vai arī ir dziļā bezapziņā bez cerībām uz atlabšanu, un tā dod iespēju cilvēkam cieņpilni beigt savu dzīvi, nekļūstot par apgrūtinājumu sev un citiem.

"Aktīvā eitanāzija ietver nāvējošu substanču vai citu nāvējošu līdzekļu izmantošanu. Parasti tā ir kādas letālas injekcijas ievadīšana cilvēka organismā. Par eitanāziju netiek uzskatīta, bet līdzīga tai ir ārsta asistēta pašnāvība – ārsts pacientu apgādā ar nepieciešamajām zināšanām un/vai līdzekļiem pašnāvības veikšanai. Pats būtiskākais – eitanāzijai jābūt diagnostiski pamatotai un brīvprātīgai – pēc paša slimnieka lūguma vai viņa tuvinieku lūguma, ja slimnieks ir bez apziņas un bez cerībām to atgūt," rakstīts iesniegumā.

"Iniciatīvas mērķis ir eitanāzijas legalizēšana Latvijā. Šobrīd aktīva brīvprātīga eitanāzija ir atļauta tādās Eiropas valstīs kā Beļģija, Luksemburga un Nīderlande. Savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un tādos ASV štatos kā Kalifornija, Oregona, Vašingtona, Montana un Vermonta. Aktīvās eitanāzijas un ārsta asistētas pašnāvības atļaušanas ieguvums būs iespēja neārstējami slimiem cilvēkiem brīvprātīgi pārtraukt savas ciešanas," teikts pilsoņu iesniegumā.

Uzsākot debates pirms balsojuma, frakcijas "Attīstībai/Par!" vadītāja Marija Golubeva aicināja Saeimu nenoraidīt šo iniciatīvu, jo atbildīgajā komisijā nebija nodrošināta pilnvērtīga diskusija par ētiskiem argumentiem, jo nepiedalījās bioētikas eksperti, lai gan tādi Latvijā ir, bet toties bija pieaicināti vairāki reliģisko konfesiju pārstāvji. Latvijā baznīca ir šķirta no valsts, atgādināja deputāte, norādot, ka par ētiskiem jautājumiem jālemj, konsultējoties ar ētikas ekspertiem. Golubeva arī pārmeta Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai, ka tā pārāk bieži dažādu iniciatīvu apspriešanai piesaista baznīcu pārstāvjus.

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas vadītāja Janīna Kursīte-Pakule (NA) debatēs norādīja, ka šajā gadījumā ir runa par aktīvās eitanāzijas legalizāciju un par aktīvu ārstniecības personas darbību, lai realizētu cilvēka vēlmi. Deputāte norādīja, ka tas būtu krass pavērsiens Latvijas līdzšinējā praksē. "Nerunājot par cilvēka paša vēlmi, jādomā arī par ārstniecības personu gatavību šo veikt un par to, kādas psiholoģiskas sekas tas radītu ārstiem," sacīja Kursīte-Pakule, norādot arī uz to jautājumu, cik liela brīvprātība ir cilvēkiem, kas sevi uzskata par nastu tuviniekiem un valstij. Tāpat nevar izslēgt ļaunprātīgas rīcības iespējas, tāpēc jautājums ir arī par eitanāzijas robežām, teica Kursīte-Pakule, piekodinot šādu jautājumu vērtēšanā deviņas reizes mērīt, pirms griezt.

Deputāte arī atsaucās uz pieredzējušā paliatīvās aprūpes speciālista Viļņa Sosāra Saeimas komisijas sēdē teikto, ka Latvijai ir pieejami moderni atsāpināšanas līdzekļi, bet nepietiek finansējuma, lai nodrošinātu pietiekamu to pieejamību. Tāpēc vairāk jāiegulda līdzekļi, lai uzlabotu cilvēku stāvokli paliatīvajā aprūpē, nevis lai atņemtu dzīvību. Deputāte atgādināja, ka Sosārs komisijas sēdē aicinājis sakārtot veselības aprūpes sistēmu un noraidīt šo pilsoņu iniciatīvu par eitanāzijas legalizāciju.

Kursīte-Pakule uzskata, ka sabiedrībā nav bijusi pietiekami plaša ekspertu diskusija par eitanāzijas veidiem un visiem par un pret aspektiem. "Tas skar ne tikai ārstus, bet gan visus Latvijas iedzīvotājus," uzsvēra deputāte, piebilstot, ka, iespējams, par šo jautājumu pat nepieciešams referendums. Vienlaikus komisijas vadītāja debatēs norādīja, ka konkrētās iniciatīvas noraidīšana nenozīmē, ka Saeima nevar pie šī jautājuma atgriezties. "Mums būtu iespēja iekļūt pirmajā pieciniekā Eiropā, bet vai šis ir tas gadījums, kad vajag?" retoriski vaicāja deputāte par eitanāzijas legalizāciju.

Atbildot uz Golubevas bažām par pārlieku reliģisko konfesiju iesaisti, Kursīte-Pakule norādīja, ka Eiropas kultūrtelpā ilgus gadus šādi jautājumi balstīti reliģisko domātāju Augustīna un Akvinas Toma darbos, turklāt Latvijā ir 1,3 miljonu reliģisko konfesiju draudžu locekļi, tāpēc baznīcas pārstāvjiem nevar liegt piedalīties diskusijā. Četru konfesiju pārstāvji uz komisijas sēdi aicināti, lai būtu politiski korekti, jo tās ir Latvijas galvenās konfesijas. Par to kopīgi vienojusies visa komisija, un nevienam loceklim nebija iebildumu. Kursīte-Pakule sacīja, ka baznīcas pārstāvju runājuši tikai trešo daļu no sēdes laika, kas bijis mazāk nekā ārstiem atvēlētais.

Kā zināms, Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija ir vienīgā Saeimas komisija, kurai Saeimas kārtības rullis nosaka precīzu dalībnieku sastāvu, un tas ir pa diviem deputātiem no katras frakcijas.

Kursīte-Pakule norādīja, ka nenoliedz diskusijas vajadzību, tomēr vērsa arī uzmanību, ka četru gadu laikā šī iniciatīva savākusi tikai 10 tūkstošu parakstu, kas ir ļoti maza daļa valsts iedzīvotāju jeb 0,5%, tāpēc svarīgi izzināt plašāka loka vēlmes, jo šis ir jautājums, kas skar visus Latvijas iedzīvotājus, jo ir jautājums par dzīvību un nāvi nevis, piemēram, uguņošanu.

Deputāte un ārste Anda Čakša (JV) debatēs norādīja, ka frakcijai "Jaunā Vienotība" šajā gadījumā ir brīvais balsojums, taču šī iniciatīva ir Latvijas iedzīvotāju sauciens pēc palīdzības, jo jautājums ir par paliatīvās aprūpes un atsāpināšanas pieejamību. Kamēr tas nav nodrošināts pietiekamā apjomā, nevar ieviest eitanāziju, uzskata Čakša. Otra lieta, pie kā jāstrādā, ir jautājums par cilvēka tiesībām, atteikties no agresīvas ārstēšanas un reanimēšanas gadījumos, ja nevar nodrošināt pietiekamu dzīves kvalitāti pēc tam. Pirms nav sakārtota likumdošana par atteikšanos no agresīvas ārstēšanas un nav nodrošināta pietiekama atsāpināšana, nevar lemt par aktīvas eitanāzijas legalizēšanu, uzskata Čakša.

Pie frakcijām nepiederošais deputāts Aldis Gobzems aicināja iniciatīvas parakstītājus savus parakstus atsaukt, jo eitanāzija nav pieņemama nekādā gadījumā. Cilvēks nedrīkst atņemt sev to, ko nav sev devis, un cilvēka dzīvībai ir īpaša nozīme, uzskata Gobzems, norādot, ka to neviens nepiešķir sev pats, jo tā rodas mistiski. "Tāpat notiek arī cilvēka aiziešana, un mums nav kā cilvēkiem tiesību iejaukties šajā procesā," teica deputāts, norādot, ka eitanāzija pēc būtības ir pašnāvība, bet pašnāvība ir grēks, turklāt eitanāzija ir pretēja ārsta zvērestam.

Andrejs Judins (JV) debatēs teica, ka balsos pret noraidīšanu, jo šis pieteikums ir sauciens pēc palīdzības. "Mēs esam ievēlēti, lai risinātu problēmas un strādātu. Tāpēc ir tikai loģiski, ja Saeima runātu par šo jautājumu, jo nav tā, ka visiem viss ir skaidrs," teica Judins, piebilstot, ka pareizais risinājums ir izveidot darba grupu, kur aicināt uz sarunām ekspertus. Mums ir pienākums diskutēt par visām problēmām un jautājumiem, bet atbildīgās komisijas piedāvājums ir būtībā izbeigt diskusiju, kaut jādara tieši otrādi, sacīja Judins.

Deputāts Ivars Zariņš (S) piekrita Judina teiktajam un norādīja, ka Saeimai ir pienākums vērtēt visas iniciatīvas, kas likumīgi iesniegtas Saeimā. Zariņš uzskata, ka tas ir Saeimas pienākums nodrošināt debates par šo jautājumu. Deputātam esot personīga pieredze noraudzīties tuva cilvēka mokošā aiziešanā, tāpēc pats vēlētos pārtraukt savas un tuvinieku ciešanas, ja pats nonāktu tādā situācijā. Viņš aicina arī turpmākās diskusijās uzklausīt cilvēkus, kas saskārušies ar šādām situācijām.

Sergejs Dolgopolovs (S) debatēs atzina, ka trīs jautājumi – nāves sods, aborti, eitanāzija – uztrauc cilvēkus un katram ir savs viedoklis, jo tie skar dzīvības un nāves jautājumus. Deputāts piekrita Čakšai, ka ir jārisina problēmas ar paliatīvo aprūpi un atsāpināšanas nodrošināšanu. "Man nav receptes, kā vajadzētu rīkoties, bet rīkoties vajag," par problēmu sacīja Dolgopolovs. Viņš gan skeptiski izteicās par darba grupas veidošanu.

Pie frakcijām nepiederošā deputāte Evija Papule uzsvēra, ka šis pieprasījums ir viens no tiem, kas tiešām sauc pēc palīdzības cilvēkiem, lai tiem būtu cienīga aiziešana un mazākas sāpes. Viņa aicināja koalīcijas deputātus nerīkoties kā parasti, kad "problēmas tiek aizslaucītas, nevis risinātas".

Deputāts un ārsts Andris Skride (AP) atzina, ka balsojumā komisijā atturējās, jo jautājums sarežģīts, bet starplaikā uzklausījis dažādus viedokļus un secinājis, ka nevar šo jautājumu "paslaucīt zem paklāja". Viņš aicināja nelikt vienādības zīmi starp eitanāziju un paliatīvo aprūpi, jo tā vēl stipri atpaliek no nepieciešamā līmeņa un neatrisinās arī visas problēmas.

Skride uzskata, ka cilvēkam ir jādod iespēja lemt par savu ciešanu izbeigšanu, jo ne visas slimības ir ārstējamas pat mūsdienās un brīnumi nemēdz notikt. Viņš atgādināja, ka esam sekulāra valsts un vairāk jāpievērš uzmanība cilvēktiesību aspektam. Skride atsaucās un sabiedriskajās aptaujās pausto viedokli par eitanāziju un aicināja nenoraidīt iniciatīvu. Viņš jau savā frakcijā rosinājis diskusiju par pacienta gribas nodrošināšanu, lai atteiktos no agresīvas ārstēšanas.

Nikolajs Kabanovs (S) norādīja, ka onkoloģiskās saslimšanas ir viens no biežākajiem nāves iemesliem valstī un cilvēki mēdz paši meklēt ceļus, kā izbeigt savas ciešanas, taču tas mēdz radīt vēl vairāk problēmu. Deputāts uzskata, ka Saeimai jāturpina darbu pie šī jautājuma.

Pie frakcijām nepiederošā deputāte Jūlija Stepaņenko runāja par sarežģītajiem juridiskajiem aspektiem gadījumos, kad tuviniekiem nākas pieņemt lēmumus smagi slimo likteni, minot konkrētus gadījumus no pasaules prakses. Deputāte aicināja noraidīt iesniegto iniciatīvu.

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas deputāts Ilmārs Dūrītis (AP) pateicās iniciatīvas iesniedzējiem, jo tā rosina politiķu un Saeimas deputātu diskusiju par to, ko valsts dara un ir izdarījusi, domājot par smagi slimu cilvēku aiziešanu no dzīves. Deputātiem ir jāsaprot un jādomā par to, kādos apstākļos atrodas cilvēks, kas pieņem lēmumu par labprātīgu aiziešanu no dzīves – vai viņam nodrošināta atsāpināšana, psihoterapija, sacīja Dūrītis, norādot, ka valstij vēl daudz darāmā un līdz šim arī trūcis finansējuma.

Būdams Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs, Dūrītis atgādināja, ka jau pirms Covid-19 krīzes ministrijā bija sākts darbs pie paliatīvās aprūpes uzlabošanu un cilvēka tiesībām atteikties no ārstēšanas. Dūrītis neatbalstīja komisijas lēmumu noraidīt iniciatīvu, jo uzskata, ka par šo tēmu jārunā. Tomēr viņš arī neatbalsta aktīvās eitanāzijas ieviešanu laikā, kad nav sakārtota paliatīvās aprūpes pieejamība.

Pie frakcijām nepiederošā deputāte Karīna Sprūde debatēs runāja par dzīvības svētumu un aicināja nespēlēties ar cilvēku dzīvībām. Viņa arī pauda bažas, ka par cilvēka dzīvību varētu lemt kāds cits nevis pats cilvēks, kā arī norādīja, ka Šveicē eitanāzija ir dārgs maksas pakalpojums.

Jānis Dombrava (NA) uzsvēra, ka dzīvība ir vērtība un gadījumi dzīvē ir ļoti dažādi. Deputāts aicināja deputātus izbeigt debates, sabiedrības priekšā moralizējot, un balsot par vai pret, kā kurš vēlas.

Debašu gaitā Marija Golubeva (AP) atgādināja, ka runa ir tikai par diskusijas turpināšanu Saeimā, nevis par eitanāzijas ieviešanu tagad, turklāt nevienā brīdī nav runa par to, ka kāds cits varētu pieņemt lēmumu kāda cita cilvēka vietā.

Jūlija Stepaņenko gan norādīja, ka Golubeva nav lasījusi iniciatīvas tekstu, kurā tādas iespējas būtu paredzētas arī tuviniekiem.

Deputāts Edgars Kronbergs (PCL/KPV LV) norādīja, ka Latvijai nav pietiekamas zinātniskas un praktiskas kapacitātes izveidot eitanāzijas pakalpojumu, kas nav ieviests pat daudzās bagātās un varenās valstīs, tāpēc iesniegums jānoraida.

Viktors Valainis (ZZS) debatēs atbalstīja iniciatīvas noraidīšanu, jo eitanāzijas ieviešanu būtu kapitulācija veselības aprūpes sistēmas neatrisināto problēmu priekšā, bet viņam tas ētiski nav pieņemams. Valainis pieminēja personīgo pieredzi un atzina, ka nav viegli noraudzīties tuvinieku ciešanās, bet tās ir jāatvieglo, nevis jāizvēlas eitanāzija, kas ir vieglākais, tomēr ētiski nepieņemams ceļš.

Pie frakcijām nepiederošais deputāts Artuss Kaimiņš aicināja beigt runāt par eitanāzijas ētiskiem aspektiem, bet apzināties paliatīvās aprūpes un veselības aprūpes līmeni Latvijā, kas nav cilvēka cienīgs. Kamēr tas nav atrisināts, nevar vispār runāt par eitanāziju, teica Kaimiņš, kurš pieminēja arī vienu gadījumu no dzīves, kad mūžībā aizgāja jauns cilvēks ar smadzeņu audzēju, nesagaidot savu rindu veselības aprūpes iestādē.

"Mēs gribam būt kā Šveice, Nīderlande, Vācija, četri ASV štati. Tas ir kā ielikt zīdaini mācīties pirmajā klasē," teica Kaimiņš, norādot uz vēl daudz darāmā diagnostikas un paliatīvās aprūpes jomā. Kaimiņš par šo jautājumu esot konsultējies ar daudziem ārstiem, kuriem ir līdzīgs viedoklis.

Deputāts Juris Pūce (AP) sacīja, ka neatbalsta komisijas pozīciju noraidīt iesniegumu, jo uzskata, ka jautājums par tiesībām izbeigt savu dzīvību primāri aplūkojams kā cilvēktiesību jautājums. Pūce atzina, ka tas ir emocionāls un daudziem personīgs jautājums, tomēr noraidošs lēmums būtu skarba atbilde tiem cilvēkiem, kas vērsušies pie Saeimas pēc palīdzības.

Aleksandrs Kiršteins (NA) norādīja, ka iesniegums nav atbalstāms, jo ir ļoti neskaidrs un neizprotams. Eitanāzijas procedūra paredz virkni tehnisku jautājumu, ko neesam spējīgi atrisināt, tāpēc jautājums jāatliek, bet vienlaikus jāsāk darbs pie tā, lai dotu cilvēkam iespēju atteikties no medikamentiem un ārstēšanas, ja to vēlas, uzskata Kiršteins.

Pie frakcijām nepiederošais deputāts Vjačeslavs Dombrovskis atzina, ka šis jautājums liek reflektēt par savu vai tuvinieku rīcību šādā situācijā. "Tas nebija mans lēmums nākt pasaulē, un tam nevajag būt manam lēmumam to izbeigt. Dzīve ir ceļš, un tas katram cilvēkam jāiziet līdz galam, lai kāds tas nebūtu," pēc pārdomām secinājis deputāts. Tomēr viņš neesot tik pārliecināts par savu stiprumu vājuma brīdī, tāpēc labāk ir atņemt šādu lemšanas iespēju, pat ja tas liekas gļēvi, sacīja Dombrovskis.

Pie frakcijām nepiederošais deputāts Andris Kazinovskis rosināja kolēģus aizdomāties, ka eitanāzija būtībā ir nogalināšana, neatkarīgi no tā, vai to vēlas cilvēks vai viņa tuvinieki. Deputāts saredz arī viedokļu atšķirību atkarībā no reliģiskajiem uzskatiem un ticības dzīvei pēc nāves. "Sabiedrība nav nobriedusi tam, un aiz mums stāv vēlētāji," teica Kazinovskis, aicinot noraidīt iesniegumu un īpaši pieminot savus vēlētājus Latgalē.

Deputāts Boriss Cilevičs (S) uzskata, ka dzīvība pieder cilvēkam pašam un tai jābūt cilvēka izvēlei lemt par to, un nekādā gadījumā nevar uzspiest reliģijā balstītus uzskatus par dzīvības un nāves jautājumiem. "Katrs cilvēks ir savas dzīvības saimnieks, un tā ir cilvēktiesību un mūsdienu demokrātiskas sabiedrības būtība," teica Cilevičs, kurš bija pret iesnieguma noraidīšanu, lai gan nevarot patlaban pateikt, kā lemtu balsojumā par eitanāzijas legalizāciju. Viņš uzskata, ka par šo jautājumu nepieciešama diskusija sabiedrībā.

Deputāte Regīna Ločmele (S) neatbalsta atbildīgās komisijas viedokli un norādīja uz Eiropas vērtībām, kur godā cilvēktiesības, nevis balstās tikai reliģiskās vērtībās. Deputāte gan pati neesot gatava atbildēt sev uz jautājumu, vai ir par vai pret eitanāziju, taču uzskata, ka diskusijai ir jānotiek. "Šodien lūdzu nezagt tiesības cilvēkiem izteikties," teica Ločmele, atgādinot par Saeimas pienākumu risināt sabiedrības problēmas.

Igors Pimenovs (S) teica, ka eitanāzijas noliedzēji būtībā uzdod cilvēkiem, kas jau cieš sāpes, turpināt ciest. Deputāts neatbalsta iesnieguma noraidīšanu, jo uzskata, ka jānotiek diskusijai sabiedrībā un parlamentā.

Pie frakcijām nepiederošā deputāte Ļubova Švecova norādīja, ka šajā diskusijā ir tikai viens uzvarētājs – nāve. Deputāte balsoja par noraidīšanu, jo uzskata, ka par šo jautājumu jādiskutē mediķiem, ētikas un reliģijas ekspertiem, bet politiķiem nav jāvairo politiskais kapitāls uz tik smaga jautājuma rēķina.