Atis Klimovičs: Par Čečenijas kara ainām

Domās cenšos atgriezties pagātnē un atminēties 1994. gada septembri. Tas bija mēneša sākumā, kad lidoju uz Maskavu, bet no turienes tālāk uz Grozniju. Vēlējos būt klāt Krievijas Federācijas sastāvā esošās Čečenijas Republikas neatkarības pasludināšanas trešās gadadienas svinībās. Tām bija jānorit trīs dienu garumā, un tas patiesi arī izdevās. Bija dažādi pasākumi, sākot jau ar militāro parādi Groznijas centrā pie prezidenta pils.

Gaisā pat bija čehu mācību lidmašīna, bija daudz cilvēku čečenu vēsturiskajos apģērbos, gājieni, nopietni vīri zirgos, un tas viss norisinājās labvēlīgā gaisotnē. Atminos kāda čečenu inženiera jautājumu, vai ar trešo neatkarības gadadienu būs pietiekami, lai pasaule beidzot atzītu Čečenijas neatkarību. Man par to bija šaubas, un to, šķiet, arī pateicu. Redzamākais no ārzemju viesiem, šķiet, bija no nepārstāvēto valstu organizācijas.

19. gadsimta otrajā pusē iekarotās tautas vēlme pēc patstāvības bija izraisījusi spriedzi attiecībās ar Kremli, un tas, ja pareizi atminos, bija viens no galvenajiem tematiem Krievijas presē un TV. Netrūka nekā – no "atmaskojošiem" rakstiem par naftas afērām Čečenijā līdz "analītiskiem" materiāliem par to, ka kārtību valstī visvairāk apdraud tieši ārkārtīgi apjomīgā čečenu mafija. Tagad no šīs dienas pozīcijām iespējams skaidri saskatīt mērķtiecīgu diskreditāciju, un tā savu mērķi sasniedza. Tas tika apliecināts divos karos – Pirmajā un Otrajā Čečenijas karā – ar masveidīgu vardarbību. Cik daudz ir upuru, visdrīzāk, precīzi nav zināms, taču šis skaitlis ir liels. Nogalinātie, ievainotie, bēgļi, bāreņi – tādu, iespējams, ir vismaz 200 tūkstoši. Tiek uzskatīts, ka pirms Pirmā Čečenijas kara šajā republikā dzīvoja nedaudz vairāk par miljonu cilvēku.

Turpinājumā autora atmiņu ainas un fotogrāfijas no piedzīvotā Pirmajā Čečenijas karā.