Cehs.lv: 21. gadsimta konservatīvie ir liberāli mīkstpēdiņi

Ik reizi, kad sociālo tīklu un ziņu komentāru karalaukos tiek izcīnītas kaujas, kur karojošās puses mēdz sevi pieskaitīt vai nu konservatīvajiem, vai liberāļiem, vai varbūt sociālistiem, "Ceha" Politiskās filozofijas katedras emeritētais profesors Kristaps Āls vienā rāvienā un bez izbaudīšanas iztriec pokālā ielieto 1977. gada "Delamain" un tad desmit minūtes skatās vienā punktā sienā. Jo tas viss ir viens un tas pats. Konservatīvie, liberālie – viss viens. 2020. gadsimta liberāļi 2050. gadā debatēs ar nākotnes liberāļiem ar putām uz lūpām bļaus par tradicionālajām 2020. gada vērtībām. Kaut kur kaut kas nogāja greizi, ka nu esam attapušies pasaulē, kur cilvēki var izvēlēties sev kādu no 10 tūkstošiem dzimumu vai dzimšu. K. Āls pieprasa restartu un atgriešanos pie daudz tradicionālākām vērtībām, pie īsta konservatīvisma.

Modernā konservatīvisma (cik pretīgs vārdu salikums!) pārstāvji parasti skaidro, ka konservatīvisms nav nedz politiska ideoloģija, nedz filozofija vai kur nu vēl kāds dogmu kopums, bet gan drīzāk domāšanas veids – cieņa pret tradīcijām un pārbaudītām, sevi attaisnojušām lietām, kas strādā. Bet, kā liecina zilmatainie jaunieši ielās un sievietes pie automašīnas stūres, – nestrādā taču. Un, ja šādi turpināsim, tālāk būs tikai trakāk. Kaut kur ir notikusi kļūda, un K. Āls izvirza savu versiju par notikušo.

Proti, jēdziena "konservatīvisms" pamatā ir vārds "saglabāt" (no angļu "to conserve"), taču, tāpat kā ar marinētiem gurķiem, arī sabiedriskas veidošanā ir kritiski svarīgi, kādus izejmateriālus tad mēs izvēlamies konservēt. Ja burkā stūķēsim jau iepuvušus gurķus un burku vēl draņķīgi aizvākosim, rezultāts būs negaršīgi gurķi marinējumā, kas duļķaināks par dzimtes jēdzienu mūsdienās