'Cehs.lv': Pirmais narkomānu rezervāts – risinājums 'AtkaRīgas' problēmai Bruņinieku ielā

Bija silta septembra pievakare. Gana silts, lai staigātu šortos, bet gana dzestrs, lai ar T-kreklu būtu par maz. Tā kā vakarā bija plānots apmeklēt saviesīgu pasākumu, man mugurā bija pogājams krekls ar garām piedurknēm. Ceļu uz norises vietu mēroju ar kājām, priecājoties, ka šī šortu–krekla kombinācija ir izrādījusies izcili piemērota gan no estētiskā, gan klimata viedokļa. Tāpēc ar ļoti lielu neizpratni un pārsteigumu es uztvēru piedāvājumu šo kreklu man iebāzt di*sā.

"Klau, jaunieti! Vai jums neatrastos kāds smēķis?" mani skaidrā krievu valodā, ko kuplināja bagātīgi lamu vārdi, uzrunāja kāds džentlmenis uz Bruņinieku ielas. Viņš bija atspiedies pret divriteni, kas izskatījās pēc viena no tiem braucamrīkiem, ko ļaudis pie veikala "Mego" mēdz pat nepieslēgt. Ja nozags – nozags. Visticamāk, šis kungs to līdzīgā formātā bija ieguvis, es nospriedu.

"Labs vakars arī jums! Diemžēl smēķēšana slikti korelē ar maniem hokeja treniņiem – nav vairs tas vecums, kad var atļauties kūpināt tabaku, lietot grādīgos un vēl nokapāt trīs periodus, cīnoties par katru laukuma centimetru," es viņam divos vārdos atbildēju, ka nesmēķēju.

Normālos apstākļos šī saruna droši vien beigtos, taču ne jau uz Bruņinieku ielas. Nē. Sers Bomžnariks (viņš piemirsa iepazīstināt ar sevi, tāpēc vārdu izdomāju) man sekoja vēl aptuveni vienu kvartālu, sniedzot ieskatu savā pagātnē cietumos un tajā, kā viņam tur veicies. Manā rīcībā, protams, ir tikai viņa subjektīvais skatījums, bet izklausījās, ka Bomžnarika kungs tur ir pavadījis savas dzīves skaistākos gadus. Vecumu gan viņam vizuāli noteikt bija grūti – tie varēja būt 40 gadi, bet tikpat labi arī 18.