Dainis Lemešonoks: Darbarokas – vien rindiņa eksporta/importa bilancē?

To Igaunijas sabiedrībai retoriski vaicā Marts Helme un viņa dēls Martins, radikālnacionālās partijas EKRE līderi, valsts iekšlietu un finanšu ministri. Igaunijas konservatīvā tautas partija, valdošās koalīcijas balsts, nesen iesāka kareivīgu diskusiju pret viesstrādnieku arvien plašāku piesaistīšanu dažādām šīs valsts ekonomikas nozarēm.

"Ēstipoisi" darbaroku importa apjomos ir mums tālu priekšā. Pērn līdz novembra beigām esot izsniegts 32 000 īslaicīgo darba atļauju (šis skaitlis atrasts pārstāstītā "Postimees" rakstā) – valstī ar 1,3 miljoniem iedzīvotāju. Taču diez vai par šo izrāvienu vajag – kā esam jau nekritiski "defoltā" ieraduši – viņus apskaust. Vēl mazāk – atdarināt.

M.&M. Helmes uzstāj, ka igauņu uzņēmējiem gan celtniecībā, gan lauku sezonas darbos ir jāiemācās dot darbu pašu cilvēkiem – par cilvēka cienīgu algu. Kā rādās, vienīgi EKRE politiķiem, kurus diezgan pamatoti apsūdz neonacismā, ir drosme politliekulības tvanā atklāti pateikt acīmredzamo: viesstrādniecība ir ekonomiski izdevīga tāpēc, ka tā patiesībā ir mūsdienu verdzība.

Formāli – brīvprātīga verdzība. Neviens neiekaļ baltkrievu vai ukraiņu viesstrādniekus ķēdēs un, blīvi sadzītus kuģu kravas tilpnēs (vai autofūrēs), neved uz Polijas vai Igaunijas zemeņu plantācijām.