Džordžs Soross: Kā izglābt Eiropu
Foto: AFP/Scanpix

Eiropas Savienība stieg eksistenciālā krīzē. Pēdējo desmit gadu laikā greizi ir sagājis viss, kas vien varēja saiet greizi. Kā gan politiskais projekts, kas lika pamatus Eiropas pēckara mieram un labklājībai, varēja nonākt šādā situācijā?

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Manā jaunībā neliela vizionāru grupiņa Žana Monē vadībā pārveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu vispirms par Eiropas kopējo tirgu un tad par Eiropas Savienību. Manas paaudzes cilvēki bija entuziastiski šā procesa atbalstītāji. Manā skatījumā ES bija idejas par atvērtu sabiedrību iemiesojums. Tā bija brīvprātīga vienlīdzīgu valstu asociācija, kas sagrupējās un daļu no savas suverenitātes ziedoja kopējam labumam. Mani vēl aizvien iedvesmo ideja par Eiropu kā atvērtu sabiedrību.

Taču kopš 2008. gada finanšu krīzes ES šķiet nogājusi no ceļa. Tika pieņemta fiskālās taupības programma, kas noveda pie eiro krīzes un pārvērta eirozonas valstu attiecības par kreditoru un debitoru attiecībām. Kreditori izvirzīja nosacījumus, kādus debitoriem vajadzēja, taču nebija iespējams izpildīt. Šādas attiecības nebija nedz labprātīgas, nedz vienlīdzīgas – pavisam pretēji tam kredo, uz kura balstījās ES izveide.

Līdz ar to daudzi mūsdienu jaunieši ES uztver kā ienaidnieku, kas ir atņēmis tiem darbvietas un drošu un daudzsološu nākotni. Populistiski politiķi šo aizvainojumu ir izmantojuši un izveidojuši antieiropeiskas partijas un kustības.

Pēc tam nāca 2015. gada bēgļu uzplūdi. Sākumā vairums cilvēku juta līdzi bēgļu ordām, kas muka no politiskām represijām vai pilsoņu kara, taču neviens nevēlējās, lai viņa ikdienas dzīvi traucētu sociālo pakalpojumu krahs. Un drīz, varas iestādēm nespējot tikt ar krīzi galā, viņi jebkādas ilūzijas zaudēja. Kad tas notika Vācijā, strauji varenībā pieņēmās galēji labējā "Alternative für Deutschland" (AfD), kļūstot par valsts lielāko opozīcijas partiju. Arī Itālijā nesen ir noticis līdzīgi, un te politiskās sekas ir bijušas pat vēl postošākas: daudz netrūka, lai varu pārņemtu antieiropeiskā "Piecu zvaigžņu kustība" un partija "Līga". Kopš tā laika situācija ir tikai pasliktinājusies. Itālija vēlēšanas piedzīvos politiska haosa laikā.

Patiesi, Eiropu ir sagrāvusi bēgļu krīze. Negodīgi līderi to ir izmantojuši pat valstīs, kas bēgļus ir uzņēmušas minimālā daudzumā. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans savu atkalievēlēšanas kampaņu veidoja, nepatiesi apsūdzēdams mani plānos pārplūdināt Eiropu, Ungāriju ieskaitot, ar musulmaņu bēgļiem. Nu Orbans propagandē pats savu versiju par kristīgo Eiropu, apstrīdot tās vērtības, uz kurām balstoties ES tika nodibināta. Viņš cenšas pārņemt vadību kristīgi demokrātiskajās partijās, kas veido Eiropas Parlamenta vairākumu.

Savukārt Amerikas Savienotās Valstis ES problēmas ir vēl tikai saasinājušas. Vienpusēji atkāpjoties no 2015. gadā noslēgtā Irānas kodolīguma, prezidents Donalds Tramps būtībā ir iznīcinājis transatlantisko aliansi. Tas jau tā stūrī iespiestajai Eiropai ir uzlicis papildu spiedienu. Tas vairs nav nekāds tēlains izteiciens, ka Eiropa atrodas eksistenciālās briesmās, – tā ir skaudrā realitāte.

Ko iespējams darīt?

ES saskaras ar trim spiedīgām problēmām: bēgļu krīzi, taupības politiku, kas ir kavējusi Eiropas ekonomisko attīstību, un teritoriālo šķelšanos, kuras piemērs ir "Brexit". Iespējams, vislabākais sākuma punkts ir bēgļu krīzes risināšana.

Vienmēr esmu aizstāvējis domu, ka bēgļu izvietošanai Eiropā vajadzētu būt pilnībā brīvprātīgai. Nevajadzētu piespiest dalībvalstis uzņemt bēgļus, ja tās to nevēlas, un bēgļus nevajadzētu piespiedu kārtā nometināt valstīs, uz kurām tie nevēlas doties.

Šādam principam vajadzētu būt Eiropas migrācijas politikas pamatā. Tāpat Eiropai ir ar steigu jāreformē Dublinas regula, kas Itālijai un citām Vidusjūras valstīm ir uzlikusi netaisnīgu nastu ar briesmīgām politiskām sekām.

ES ir jāsargā savas ārējās robežas, taču tām ir jābūt atvērtām likumīgiem migrantiem. Savukārt dalībvalstis nedrīkst slēgt savas iekšējās robežas. Ideja par "Eiropas cietoksni", kas politiskajiem bēgļiem un ekonomiskajiem migrantiem ir slēgts, ne tikai pārkāpj Eiropas un starptautiskos likumus, bet ir arī pilnībā nereālistiska.

Eiropa vēlas sniegt palīdzīgu roku Āfrikai un citiem pasaules attīstības reģioniem, piedāvājot ievērojamu palīdzību tiem režīmiem, kas nosliekušies par labu demokrātijai. Tā ir pareizā pieeja, jo tādējādi šo režīmu vadītāji varētu nodrošināt izglītību un darbvietas saviem pilsoņiem, kuri savukārt tad mazāk tiektos veikt bieži bīstamo ceļojumu uz Eiropu.

Stiprinot demokrātiskos režīmus pasaules attīstības reģionos, tāds ES vadīts "Māršala plāns Āfrikai" palīdzētu samazināt arī politisko bēgļu plūsmu. Tad Eiropas valstis varētu uzņemt migrantus no šīm un citām valstīm, lai sakārtotā procesā piepildītu savas ekonomiskās vajadzības. Šādā veidā migrācija būs brīvprātīga gan migrantu, gan viņus uzņemošo valstu pusē.

Tomēr pašreizējā realitāte krasi neatbilst šāda veida ideālam. Pirmais un vissvarīgākais – ES vēl aizvien nav vienotas migrācijas politikas. Katrai dalībvalstij ir sava politika, kas bieži vien konfliktē ar citu valstu interesēm.

Otrkārt, vairuma Eiropas valstu galvenais mērķis ir nevis veicināt demokrātisku Āfrikas un citu reģionu attīstību, bet apturēt migrantu plūsmu. Līdz ar to liela daļa pieejamo līdzekļu tiek novirzīta netīriem darījumiem ar diktatoriem, tos piekukuļojot, lai migrantiem nebūtu atļauts šķērsot viņu teritorijas vai lai viņi izmantotu represīvas metodes un neļautu saviem pilsoņiem aizbraukt. Ilgtermiņā tādā veidā radīsies arvien jauni politiskie bēgļi.

Treškārt, pastāv nožēlojams finanšu resursu trūkums. Jēgpilnai "Māršala plāna Āfrikai" īstenošanai ik gadu būtu nepieciešami vismaz 30 miljardi eiro daudzus gadus pēc kārtas. ES dalībvalstis spētu nodrošināt tikai nelielu daļu no šāda apmēra. Tāpēc – kur gan lai šo naudu iegūst?

Ir būtiski saprast, ka bēgļu krīze ir Eiropas problēma, kam ir nepieciešams Eiropas mēroga risinājums. ES ir augsts kredītreitings, bet tās spēja aizņemties – lielā mērā neizmantota. Kad gan vēl likt to lietā, ja ne eksistenciālas krīzes brīdī? Vēsturiski valstu parādi vienmēr ir auguši kara laikā. Protams, valstu parādu palielināšana ir pretrunā šobrīd valdošajam stingrajam kursam, kas aizstāv taupību, taču pati taupība ir krīzi, kurā Eiropa šobrīd atrodas, veicinošs faktors.

Vēl nesen bija iespējams apgalvot, ka taupība darbojas: Eiropas ekonomika pamazām uzlabojas, Eiropai vienkārši neatlaidīgi jācenšas. Taču nu Eiropas priekšā stāv Irānas kodoldarījuma sabrukums un transatlantiskās alianses izjukšana, kam noteikti būs negatīvas sekas uz tās ekonomiku un kas izraisīs vēl citas nedienas.

Dolāra spēks jau ir izraisījis investoru bēgšanu no jaunattīstības tirgu valūtām. Iespējams, mēs dodamies vēl vienas lielas finanšu krīzes virzienā. "Māršala plāna Āfrikai" un citu pasaules attīstības reģionu ekonomiska stimulēšana būtu tieši īstajā laikā. Tieši tāpēc es nāku klajā ar neordināru priekšlikumu tā finansēšanai.

Neieslīgstot sīkumos, es vēlos uzsvērt, ka šis priekšlikums ietver atjautīgi veidotu darbarīku – īpašu instrumentu, kas ļautu ES piekļūt finanšu tirgiem ar ļoti labvēlīgām likmēm, neradot tiešus pienākumus savienībai vai tās dalībvalstīm, kā arī sniedz ievērojamas uzskaites priekšrocības. Turklāt, lai gan ideja ir novatoriska, tā jau ir veiksmīgi izmantota citā kontekstā, galvenokārt vispārējo ieņēmumu municipālajās obligācijās ASV un finansējot ārkārtas gadījumus, kad jācīnās ar infekcijas slimībām.

Taču galvenais, ko vēlos uzsvērt: lai pārciestu savu eksistenciālo krīzi, Eiropai ir nepieciešams izdarīt kaut ko drastisku. Vienkāršāk sakot – ES ir nepieciešams sevi izgudrot no jauna.

Šai iniciatīvai ir jābūt tādai, ko ES iedzīvotāji patiesi atbalstītu. Ogļu un tērauda kopienas pārvēršana Eiropas Savienībā bija iniciatīva, kas nāca "no augšas" un guva arī "apakšu" atbalstu, un tā darīja brīnumus. Taču laiki ir mainījušies. Vienkāršie ļaudis jūtas atstumti un ignorēti. Nu ir nepieciešams pielikt kopīgas pūles, apvienojot Eiropas institūciju "no augšas uz apakšu" principu ar "no apakšas uz augšu" iniciatīvām, kas ir nepieciešamas, lai iesaistītu elektorātu.

Esmu apskatījis divas no trim spiedīgajām problēmām. Paliek vēl teritoriālā atšķelšanās, kuras piemērs ir "Brexit". Tas ir ārkārtīgi degradējošs process, kaitējošs abām pusēm. Taču procesu, kas rada abpusējus zaudējumus, būtu iespējams pārvērst abpusējā uzvarā.

Šķiršanās būs ilgs process, kas droši vien aizņems vairāk nekā piecus gadus, – politikā, īpaši tādos revolucionāros laikos kā pašreiz, tā šķietami ir mūžība. Galu galā tas ir Lielbritānijas iedzīvotāju ziņā – izlemt, ko viņi vēlas darīt, taču būtu labāk, ja viņi pie šā lēmuma nonāktu agrāk nekā vēlāk. Tieši tāds ir manis atbalstītās iniciatīvas ar nosaukumu "Best for Britain" (Labākais Lielbritānijai) mērķis. Šī iniciatīva cīnījās – un palīdzēja uzvarēt – nozīmīgā parlamenta balsojumā par pasākumiem, kas iekļauj iespēju neizstāties, pirms "Brexit" nav novests līdz galam.

Lielbritānija izdarītu Eiropai lielisku pakalpojumu, atceļot "Brexit" un neradot grūti aizpildāmu caurumu Eiropas budžetā. Taču, lai Eiropa to ņemtu nopietni, tās pilsoņiem atbalsts ir jāpauž pārliecinošā vairākumā. Tieši tāds ir "Best for Britain" elektorāta iesaistes mērķis.

Ekonomiskie argumenti, kāpēc palikt ES, ir spēcīgi, taču izkristalizējušies tikai dažu pēdējo mēnešu laikā, un būs vajadzīgs kāds brīdis, līdz tie iesakņosies. Pa to laiku ES vajadzētu kļūt par tādu organizāciju, kurai tādas valstis kā Lielbritānija gribētu pievienoties, lai stiprinātu politiskos argumentus.

Šāda Eiropa no pašreizējās lietu kārtības atšķirtos divos ļoti būtiskos aspektos. Pirmkārt, tā stingri nodalītu ES un eirozonu. Otrkārt, tā atzītu, ka saistībā ar eiro ir daudz neatrisinātu problēmu, kurām nedrīkst ļaut iznīcināt Eiropas projektu.

Eirozonā darbojas novecojuši līgumi, kas nosaka, ka visām ES dalībvalstīm būtu jāpieņem eiro, ja un kad tās izpilda nepieciešamos kritērijus. Tas ir radījis absurdu situāciju, kurā tādas valstis kā Zviedrija, Polija un Čehija, kas ir skaidri pateikušas, ka tām nav ne mazākā nolūka pievienoties eirozonai, vēl aizvien tiek dēvētas un pret tām izturas kā pret "pirms-iestājas valstīm".

Sekas nav tikai kosmētiskas. Pastāvošais ietvars ES ir pārvērtis par organizāciju, kurā eirozona veido iekšējo loku, bet pārējās dalībvalstis tiek pastumtas zemākā kategorijā. Šeit darbojas kāds slēpts pieņēmums, proti – lai gan dalībvalstis darbojas dažādos ātrumos, tās visas tomēr dodas vienā virzienā. Tādējādi tiek ignorēta realitāte, ka virkne ES dalībvalstu ir nepārprotami noraidīji ES mērķi veidot "visciešāko savienību".

No šā mērķa vajadzētu atteikties. Dažādu ātrumu Eiropas vietā mērķim vajadzētu būt "dažādu ceļu Eiropai", kas atvēlētu dalībvalstīm plašākas izvēles iespējas. Tam būtu tālejošas labvēlīgas sekas. Pašreiz attieksme pret sadarbību ir negatīva: dalībvalstis vēlas no jauna apliecināt savu suverenitāti, nevis no tās vēl kādā mērā atteikties. Taču, ja sadarbība radītu pozitīvus rezultātus, noskaņojums varētu uzlaboties, un dažu mērķu, piemēram, aizsardzības, ko šobrīd vislielākajā mērā īsteno darboties gribošo koalīcija, īstenošanā varētu piesaistīt visus.

Skaudrā realitāte varētu piespiest dalībvalstis nolikt malā savas nacionālās intereses ES saglabāšanas labā. Tieši uz to Francijas prezidents Emanuels Makrons mudināja runā, ko teica Āhenā, saņemdams Kārļa Lielā balvu, un viņa priekšlikumu piesardzīgi atbalstīja Vācijas kanclere Angela Merkele, kura ļoti sāpīgi apzinās to, kāda opozīcija viņai ir mājās. Ja Makrons un Merkele, neraugoties uz visiem šķēršļiem, gūtu panākumus, viņi sekotu Monē un viņa nelielās vizionāru grupas pēdās. Taču šādu šauru grupu ir nepieciešams aizstāt ar lielu skaitu proeiropeisku iniciatīvu, kas darbotos "no apakšas uz augšu". Es un mans "Open Society Foundations" tīkls darīsim visu iespējamo, lai šādām iniciatīvām palīdzētu.

Par laimi, Makrons vismaz labi apzinās nepieciešamību vairot tautas atbalstu Eiropas reformām un dalībai tajās, kā to skaidri parāda viņa priekšlikums par "pilsoņu konsultācijām". No 31. maija līdz 3. jūnijam (laikā, kad Itālijai nav valdības) notika Trento ekonomikas festivāls – liela pilsoniskās sabiedrības grupu organizēta sanāksme. Es ceru, ka iznākums izrādīsies veiksmīgs un kalpos kā labs piemērs, lai parādītos līdzīgas pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas.

* Džordžs Soross, "Soros Fund Management un Open Society Foundations" priekšsēdētājs, ir darba "The Tragedy of the European Union: Disintegration or Revival?" autors.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Donalds Tramps Džordžs Soross Eiropas Savienība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form