Eduards Ikvilds: Vai ir par daudz atklātības valsts pārvaldē?

Valsts reformu ministrijas izstrādāja "Latvijas valsts pārvaldes reformas koncepciju"¹, kas noteica valsts pārvaldes reformu virzienus un pamatprincipus. Reforma paredzēja veicināt sabiedrības iedrošināšanu, panākot, lai indivīdi un sabiedrība zina, ka viņiem ir tiesības un pienākums piedalīties valsts pārvaldē un iestāties par savām tiesībām. Sabiedrības informēšana tika noteikts kā valsts pārvaldes pienākums.

Reformu pasākumi attiecībās starp sabiedrību un valsti bija orientēti, lai nodrošinātu iespēju katram sabiedrības loceklim viegli iegūt aktuālu, skaidru, uztveramu un precīzu informāciju par valsts pārvaldes darbību un par attiecībām starp valsts pārvaldi un sabiedrību.

Lai nodrošinātu tiesiskā ceļā indivīda un sabiedrības tiesības uz informāciju, tika veikti nepaciešamie pasākumi, tajā skaitā ietverts tiesību aktos atklātības princips un izveidota kārtību, kas garantēja indivīdam un sabiedrībai iespēju piekļūt informācijai.

Atklātības princips izpaužas ieinteresētās puses iespējā iepazīties ar visu administratīvā procesa gaitu par sevi. Reforma iedibināja principu, ka valsts pārvaldes pienākumā sniegt sabiedrībai vispārēja rakstura informāciju par iestāžu struktūrām, savstarpējām attiecībām, kompetenču sadalījumu, konkrētām darbībām.

Atklātība tika veicināta ar informāciju par valsts darbību, lai rastos ticība, ka lēmumi tiek pieņemti, ievērojot taisnīguma principus, un samazinātos interešu konflikta iespējas. Reformas uzdevums bija nodrošināt sabiedrībai iesēju saņemt informāciju par valsts līdzekļu izmantošanu nodokļu maksātājam viegli saprotamā veidā, saistītu ar valsts pārvaldes mērķiem un pasākumiem mērķu sasniegšanai.

Valsts reformu ministrijas izstrādāja konceptu par atklātību valsts pārvaldē. Par pamatu tika ņemta Ziemeļvalstu prakse informācijas atklātībā, īpaši – Norvēģijas regulējumu, kurš atzīst pieeju visiem valsts pārvaldes dokumentiem.

Diskusijā ar citām institūcijā bija grūti pārvarēt padomju totalitārās iekārtas sabiedrības apziņu, ka indivīds un sabiedrība drīkst vienīgi to, ko ir valsts atļāvusi.

Tika norobežota vispārpieejamā informācija, kuru var iegūt ikviens indivīds no ierobežotas informācijas un valsts noslēpuma. Likuma "Par valsts noslēpumu"² ieguvums bija, ka sabiedrībai skaidri paziņots, kas ir valsts noslēpums (objekts). Ar likumu tika arī noteikts, kas nedrīkst būt valsts noslēpums. Likums nepieļauj nenoteiktu regulējumu, ierobežojot personas tiesības, lai tā normas netiktu paplašināti piemērotas.

Diemžēl likuma regulējums pats par sevi nevar nodrošināt šo garantiju ievērošanu. Nepieciešama tāda valsts pārvaldes sistēma un likuma kontrole mehānismi, kas sekotu informācijas atklātībai kopumā un risinātu domstarpības konkrētā gadījumā. Tomēr kā iedarbīgākais līdzeklis uzskatāms ir sabiedrības iesaistīšanas un neiecietīga attieksmē pret likuma pērkamumu.

Jau likuma izstrādē Saeima no tā svītroja sadaļu par ierobežotas pieejamības informācijas jēdzienu un aizsardzību, pamatoti uzskatot, ka tas nav valsts noslēpums.

Šis jēdziens pēc tam tika iekļauts Informācijas atklātības likumā. Sākotnēji Informācijas atklātības likums³ neparedzēja tādu ierobežotas pieejamības informācijas veidu kā informācija dienesta vajadzībām. Integrējoties transatlantiskajās organizācijās (NATO un ES), tika radīts jauns informācijas, kas nav valsts noslēpums, aizsardzības mehānisms. Zīmīgi, ka arī tad grozīja Informācijas atklātības likumu⁴, šādi izvairoties no diskusijas sabiedrībā un viedokļu uzklausīšanas.

Izmaiņas tiesību sistēmā, ieviešot informācija dienesta vajadzībām, tika pamatotas ar liela apjoma nelietderīgu administratīvu darba slodzi, kura būtiski palielināsies, jo pieaugs ne tikai dokumentu apjoms. Attiecīgi, neiekļaujot informācijas aizsardzības standartu likumā "Par valsts noslēpumu", šis aizsardzības mehānisms tika noteikts citā likumā – Informācijas atklātības likumā, kas sākotnēji neparedzēja šādu noslēpumu aizsardzību.

Šobrīd grūti vērtēt, kurš konkrēti pieņēma šādu lēmumu, bet vēsturiski pēc divdesmit gadiem likumdevējs atgriezies "sākotnējā punktā", lai novērstu esošā tiesiskā regulējuma problēmas. Tālrādē vērojot notikušo Saeimā un plašsaziņas līdzekļos uzsākto domu apmaiņu, rodas bažas – vai "ar ūdeni neizlies bērnu". Proti, valsts drošības intereses un Latvijas dalība Ziemeļatlantijas līguma organizācijā un Eiropas Savienībā prasa atbilstīgu dokumentu aizsardzību saņemtajiem dokumentiem.

Likumu grozījumu trūkums ir tāds, ka dažām valsts noslēpuma slepenības pakāpēm (sevišķi slepenā, slepenā un konfidenciālā informācija) ir noteikts, kas ir valsts noslēpums, bet informācijai dienesta vajadzībām to nav paredzēts noteikt. Proti, ja Ministru kabinets nosaka valsts noslēpumu atzīstamo objektu sarakstu, to apjomu un saturu, tad likumdevējam piedāvāts pilnvarot iestādes vadītājam noteikt, kāpēc informācija ir atzīstama par informāciju dienesta vajadzībām.

Pirms ceturtdaļgadsimta bija pārliecība par sabiedrības ieguvumiem no informācijas atklātības attīstītības Ziemeļvalstu virzienā. Pamatoti rodas pārdomas par virzienu, uz kurieni tagad dodas atklātības politikas veidotāji. Piemēram, esošajā regulējumā visām juridiskajām un fiziskajām personām, kuru rīcībā ir informācijas sistēmas, kurās tiek veikta valsts noslēpumu saturošas informācijas apstrāde vai uzglabāšana, tās ir jāreģistrē⁵, tad ir piedāvāts uzlikt visām juridiskajām un fiziskajām personām konfidenciālu, slepenu un sevišķi slepenu valsts noslēpumu apstrādāt vai glabāt tikai tādās informācijas sistēmās, kas ir reģistrētas un akreditētas⁶.

Ja likumā⁷ ir noteikts, ka valsts noslēpuma subjekti ir valsts institūcijas, to amatpersonas un darbinieki, kā arī citas personas, kuras sakarā ar amata (dienesta) vai darba pienākumu veikšanu rada, iegūst, uzglabā vai izmanto valsts noslēpuma objektus, tad kāpē personām, kuras nav šajā lokā iekļautas, būtu valsts noslēpumu jāapstrādā vai jāglabā tikai tādās informācijas sistēmās.

Jautājums par likumu grozījumu tālāku izskatīšanu Saeimā ir aktuāls, jo tā iesniedzējs nav novērsis trūkumus ne tikai iesniegtajos likumprojektos. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija var rīkot vairākas sēdes un mēģināt novērst nepilnības. Atklāts paliek gan pamata jautājums – kāda būs atklātības politika valsts pārvaldē. Nav saprotams, atbildīgās institūcijas kādu vēlas regulējumu: kas atzīst pieeju visiem valsts pārvaldes dokumentiem, vai – samazinās sabiedrībai iesēju saņemt informāciju.

_____________________

1 "Latvijas valsts pārvaldes reformas koncepcija", publicēts: "Latvijas Vēstnesis". 30.03.1995., Nr. 95;

2 publicēts: "Latvijas Vēstnesis". 29.10.1996., Nr. 181;

3 publicēts: "Latvijas Vēstnesis". 06.11.1998., Nr. 224/335;

4 Ministru kabineta 05.08.2003. noteikumi Nr. 433 "Grozījumi Informācijas atklātības likumā", publicēts: "Latvijas Vēstnesis". 08.08.2003., Nr. 112;

5 likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta septītā daļa;

6 likumprojekta "Grozījumi "Par valsts noslēpumu"" 7. panta septītā daļa;

7 likuma "Par valsts noslēpumu" 2. panta otrā daļa.