Ingrīda Kariņa-Bērziņa: Kāda ir mūsu nākotne bez kvalitatīvas augstākās izglītības?
Foto: Privātais arhīvs

Šobrīd gandrīz katrs piektais Latvijas students mācās ārpus Latvijas. Protams, mēs priecājamies, ka šie jaunieši, līdzīgi kā mūsu senči, "dodas jūriņā", paplašinot apvāršņus. Tajā pašā laikā arī zinām, ka Latvijas augstskolas ir piesaistījušas vairāk nekā 8000 studentu no ārvalstīm, un šī tendence pati par sevi nav slikta.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tomēr jājautā: kāpēc piektā daļa no visiem Latvijas studentiem dodas prom? Vai tad mūsu plašais augstskolu piedāvājums (vairāk nekā 50 augstākās izglītības iestādes!) nesniedz visu iespējamo, ko zināt gribošs jaunietis varētu vēlēties?

Lai gan par pārmaiņu nepieciešamību augstākajā izglītībā tiek runāts jau gadiem, ar to īstenošanu nesekmējas. Turklāt neviena no mūsu augstākās izglītības iestādēm pasaules labāko augstskolu reitingos nav augstāk par 700. vietu. Baltijas reģionā esam stabili pēdējā vietā. Var piekrist argumentam, ka reitingi nav vienīgā izglītības kvalitātes mēraukla, tomēr tā ir svarīga indikācija par mūsu augstskolu salīdzinošo sniegumu pēc tādiem kritērijiem kā reputācija, pētījumu kvalitāte, efektivitāte un internacionalizācija.

Labākie studenti un zinātnieki ir lieliski informēti par šiem reitingiem. Ir tikai loģiski, ka viena daļa dodas tur, kur tie ir augstāki. Tādās augstskolās ir redzama aina, par kuru mēs teju trīsdesmit gadus diskutējam kā kritiski svarīgu: spēcīgas mācību programmas, pētniecības sasaiste ar komerciālo darbību, starptautiski atzīti mācībspēki. Atceros savas pirmās studiju nedēļas Jeila Universitātē, kas bija burtiski kā pakāpties no ielejas virs mākoņiem un pirmo reizi dzīvē redzēt citas galotnes. Šo reibinošo sajūtu pazīst ikviens, kurš ir pabijis intelektuāli vitālā vidē. To es novēlu katram Latvijas studentam.

Toties, daudzus gadus vadot kursus un viesojoties dažādās Latvijas augstskolās, novēroju, ka daudzviet šīs vitalitātes pietrūkst. Studenti ir izslāpuši ne tikai pēc zināšanām, bet pēc tās enerģijas, ko rada dzīva, ar idejām un zināšanām bagāta vide. Tikmēr, paņemot atslēgu no dežuranta, nākas meklēt gaismas slēdzi atdzisušajā lekciju zālē, kurā nokļūst pa pustukšu koridoru. Pasniedzējam tā ir pateicīga, lai gan stagnējoša vide – lai tiktu uzlūkots virs vidējā, pietiek ierasties uz nodarbību un lekciju materiālos nomainīt latus pret eiro.

Mūsu studenti ir toleranti un, iespējams, pat nenojauš, ka varētu prasīt daudz vairāk. Taču enerģijas trūkums ir sistēmisks. Reiz man bija jāuzstājas kādā ar Latvijas augstskolu vadību saistītā pasākumā, kurā daļa no cienījamiem dalībniekiem "atpūtināja actiņas" sēdes laikā. Nevaru sevi vainot – viņi jau snauda, kad ienācu telpā.

Studenti un Latvijas sabiedrība ir pelnījuši ko labāku. Un nav šaubu, ka Latvijas zinātnieki un pētnieki ir lieliski. Tad kāpēc neviena no valsts augstskolām tālāk par saukli par izcilību (vai, vēl trakāk, tās nepieciešamības noliegšanu) nav tikusi?

Ietekmīgais ASV menedžmenta konsultants Pīters Drakers reiz veltīja veselu grāmatas nodaļu dažādu uzņēmumu labierīcību fotogrāfijām. Viņa tēze bija vienkārša – izcilā organizācijā pat tualetes būs atbilstoši cienīgas. Latvijas gadījumā nav tālu jāmeklē piemērs, kur studentiem uz lekcijām ir jābrien pa dubļainu taku blakus mirdzošai, par Eiropas naudām uzceltai pustukšai ēkai. Iespējams, ka pie tās būs novietots kāds tikpat mirdzošs pasaules līmeņa auto – augstskolas vadības spēkrats.

Latvijas augstskolu pārvaldības modelis, kurā akadēmiskā un administratīvā pārvalde tiek īstenota kopā, nav spējis nodrošināt izcilību. Tas ir bijis izdevīgs nelielai cilvēku grupai, kas esošo sistēmu ir izmantojusi savā labā. Tikmēr no sliktās pārvaldības radusies stagnācija, no kuras cieš ikviens students un valsts kopumā.

Var diskutēt, kā tieši Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātais konceptuālais ziņojums par reformām īstenojams, bet tas iezīmē nozīmīgu pagriezienu ceļā uz atvērtāku pārvaldību, kurā arī plašāka sabiedrība būs pārstāvēta augstskolu stratēģiju, budžetu un rektoru izvēles procesos. Paverot pārvaldi plašāk par šauro akadēmisko loku, kuram joprojām saglabāsies neatkarība akadēmiskos jautājumos, akadēmiskajam procesam izdosies piesaistīt kompetentu, starptautiski atzītu cilvēkresursu, tiks nodrošināta saikne ar aktuālajām tendencēm dažādās nozarēs un būtiski paaugstināta izglītības kvalitāte. Šāds modelis nav novitāte, bet norma visā Eiropas Savienībā. Mums nav jābrauc tālāk par Tartu Universitāti, kura ieņem 301. vietu pasaules reitingā1, lai tādu ieraudzītu dabā.

Protams, padomēm, kas realizēs augstskolu pārvaldību, jābūt neatkarīgām un augsti profesionālām. Ir tādi, kuri šaubās, vai spēsim tādas izveidot. Man pašai šaubu nav – mēs to paveiksim un pat ļoti labi. Mums izvēles nav, jo bez būtiski cita lēmumu pieņemšanas modeļa pārmaiņas nenotiks.

Diemžēl nākas secināt, ka esam globālā līdere vienīgi iestāžu skaitā uz studentu. Valsts nākotni un attīstību lielā mērā nosaka izglītība. Reformām augstākajā izglītībā jākļūst par katalizatoru, kas veicina gan individuālo, gan valsts izaugsmi.

Ir pienācis laiks pāriet no aktīvas pretestības pārmaiņām uz konstruktīvu iesaisti labāko risinājumu izvēlē.

https://www.mastersportal.com/rankings-reviews/69/university-of-tartu.html

https://migracija.lv/jaunumi/arzemes-studejosie-velas-vairak-iespeju-latvija/

https://www.izm.gov.lv/images/statistika/augst_izgl/Augstakas_izglitibas_LV_parskats_2018.pdf

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Izglītības un zinātnes ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form