Ivars Zariņš: Kur slēpjas valdības 'Plāna D…' nolemtība?
Foto: Publicitātes foto

Redzot notiekošo cīniņu ar Covid, prātā nāk brašā kareivja Šveika teiktais: "Velns, lai parauj, tik idiotisku karu man nekad vēl nav nācies redzēt!..."

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Patiesībā var izrādīties, ka notiekošais ir ne tikai šīs mazspējīgās, savā visatļautībā un līdz ar to arī bezatbildībā peldošās varas idiotisms, bet kaut kas vairāk. Un, ļaujot tam turpināties (nez, uz ko cerot, – ka šī vara spēs mainīties?!), mums nāksies samaksāt nevis tik dārgi, cik pašlaik vēl pat neapjēdzam, bet pat vēl vairāk – iespējams, liktenīgu cenu.

Vispirms – par sabiedrībai noklusēto "Covid-19 afēru" sakarā

Galvenais iemesls, ar ko vara pamato savu uzlikto ierobežojumu nepieciešamību, – tā ir esošā veselības aprūpes sistēmas kapacitāte (un tas tiešām ir objektīvs faktors, ar kuru ir jārēķinās), bet, kas tiek noklusēts no sabiedrības, – kāpēc tiek īstenoti tik izmisīgi un bieži neloģiski ierobežojumi cīņā ar Covid-19? Tās ir šīs varas nekompetences, bezatbildības un augstprātības sekas – ilgstoši novārdzinātā veselības aprūpes sistēma, nespēja laicīgi īstenot nepieciešamās reformas un nodrošināt nepieciešamo finansējumu, tā vietā to labprātāk iztērējot citām vajadzībām (dažādiem iepirkumiem), bet mediķiem likumā solītā vietā veltot vien aplausus. (Par to, kā tas notika, – šeit.)

Uzskatāmi fakti minētā sakarā: pavisam nesen (aprīļa otrajā nedēļā) publicēti dati liecina, ka Latvijā ar Covid-19 saslimuši apmēram 109 tūkstoši cilvēku, no tiem 2019 miruši, Igaunijā – no apmēram 116 tūkstošiem saslimušo miruši 1057.

Tātad, lai gan Igaunijā ir vairāk ar Covid-19 saslimušo nekā Latvijā, mirstība Igaunijā ir apmēram divas reizes zemāka. Ņemot vērā, ka atrodamies visnotaļ līdzīgos apstākļos, šī salīdzinoši augstā mirstība (gandrīz par veselu tūkstoti vairāk mirušo) ir uzskatāms pašreizējās varas rīcības (bezatbildības un mazspējas) rezultāts – tā ir Latvijas sabiedrības maksa par varas mērķtiecīgi novārdzināto veselības aprūpes sistēmu.

Ja aplūkotu mirstības rādītājus no citām slimībām, iegūtu vēl dramatiskāku situāciju. Savukārt vakcinācijas salīdzinošie rādītāji uzskatāmi parāda iemeslu (varas rīcībspēju), kāpēc arī valsts attīstības rādītājos mēs atpaliekam aizvien vairāk – nu jau arī no saviem kaimiņiem.

Šī vara tērē nebijušas naudas summas savām PR aktivitātēm, lai mēģinātu sabiedrībai iestāstīt, cik pareizi tā rīkojās, rūpējoties par Latvijas sabiedrību. Un medijiem lielākoties jau neatliek nekas cits, kā apkalpot šīs varas iegribas, jo citādi to pastāvēšana sarukušo reklāmas ienākumu un citu projektu dēļ būtu apdraudēta.

Taču, lai kā censtos mediji, kā tautas gudrība saka, "no sūda sērkociņu neuztaisīsi". Pateicoties vismaz dažu pilsoniski apzinīgu cilvēku rīcībai, sabiedrībai tiek atklāts arī tas, ko vara mēģina no mums visiem slēpt. Domājošam cilvēkam tam vajadzētu radīt vismaz pārdomas...

Jo sevišķi, ja neviens no varas koalīcijas tā arī nav spējis atspēkot nevienu no šiem faktiem – šeit.

Noklusētais par nederīgo miljonu

Pirmais, kas tika atklāts, bija leģendārie "masku iepirkumi". Visskandalozākais no tiem – ļoti "dīvainos apstākļos" īstenotais gandrīz miljona nederīgu respiratoru iepirkums no reklāmas aģentūras "Titled", kurus mūsu mediķiem nācās lietot vairāk nekā pusgadu, kamēr respiratoru neatbilstība netika pierādīta.

Noziegums? Tiesiskā un demokrātiskā valstī šādu notikumu izmeklētu atbilstošas kompetentās iestādes, lai noskaidrotu, kā tas varēja notikt un kas par to ir atbildīgs. Taču, neskatoties uz žurnālistu izmeklēšanā atklātajiem faktiem ("Delfi" tie ir plaši aprakstīti), ne valdības vadītājs, ne atbilstošās kompetentās iestādes tā arī nav pacentušās noskaidrot lietas patiesos apstākļus. Tāpēc, palīdzot attīstīt tālāk žurnālistu uzsākto izmeklēšanu, tika sagatavoti deputātu pieprasījumi Krišjānim Kariņam (skat. šeit).

Šis, nu jau parlamentārās izmeklēšanas, process (tam nav nepieciešama parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveide, to var īstenot arī ar deputātu pieprasījumiem) ir iezīmējis vairākus dīvainus šī iepirkuma aspektus, kurus atbildīgās amatpersonas tā arī "nav spējušas" izskaidrot un pamatot (bet nāksies):

- Kādēļ bija nepieciešams iepirkt gandrīz miljonu respiratoru, ja pēc vairāk nekā pusgada gandrīz puse no tiem joprojām nebija izlietota?

- Kādēļ bija jāizvēlas iepirkt respiratorus tieši no šīs reklāmas aģentūras, SIA "Titled", ja bija citi, acīmredzami izdevīgāki, piedāvājumi?

- Kā tika izvērtēti šie piedāvājumi un pieņemts lēmums par "uzvarētāju"?

- Kāda informācija tika sniegta valdībai, lai panāktu no tās vajadzīgo lēmumu iepirkt šos respiratorus šādā apjomā, pēc "vienkāršotas procedūras" – apejot likumā noteikto kārtību, turklāt bez atbilstošiem dokumentiem?

- Cik lieli ir valstij radītie zaudējumi no šī vairākus miljonus vērtā darījuma, un kas tiek darīts, lai tos atgūtu?

Uz visiem šiem jautājumiem sabiedrība ir tiesīga saņemt atbildes, lai gūtu pārliecību, ka šis iepirkums tik tiešām ir ticis veikts, rūpējoties par sabiedrības interesēm, nevis, izmantojot radušos situāciju un manipulējot ar lietas apstākļiem, tika panākts izdevīgs darījums kādai šaurai personu grupai. Un joprojām tiek turpināts to darīt.

Ne uz vienu no tiem vara joprojām nav spējusi atbildēt. Mēģinot izmisīgi atrakstīties – katrs par to var pārliecināties pats, apskatot Pieprasījumu komisijai iesniegtos dokumentus un sēdes ierakstu – skat. šeit.

Tāpēc, lai kā to kādam negribētos, – turpinājums sekos...

Vakcīnu (ne)iepirkuma aizkulises

Daudzi zina par to, kā Latvija neiepirka gandrīz miljonu "BioNTech/Pfizer" vakcīnu. Par šo faktu naski tika veikta "dienesta izmeklēšana", lai it kā noskaidrotu lietas patiesos apstākļus un atklātu "vainīgos".

Taču, kā izrādās, tas nav vienīgais gadījums, kad Latvija ir izmanījusies neiepirkt tai piedāvātās vakcīnas, – līdzīgi esam rīkojušies arī attiecībā uz "Moderna". Un arī saistībā ar to Veselības ministrija jau ir pacentusies veikt "dienesta pārbaudi". Iepazīstoties ar šīs "dienesta pārbaudes" rezultātiem, rodas pamatots jautājums – vai tiešām šīs Veselības ministrijas "dienesta izmeklēšanas" ir tikušas veiktas ar mērķi kaut ko atklāt, vai arī radīt notikušajam vajadzīgo piesegu (skat. šeit)?

Tikai daži fakti, kas arī jums liks par to aizdomāties:

No "dienesta pārbaudes" ziņojuma par "BioNTech/Pfizer" izriet, ka pieprasījumu par "BioNTech/Pfizer" vakcīnas pasūtījumu Latvija saņēma 16. novembrī ar atbildes sniegšanas termiņu – 18. novembris. (Piefiksējiet datumus!)

Lai lemtu par šo vakcīnas iepirkumu, Veselības ministrija (VM) sasauca sēdes 17., 18., 19. novembrī. Ir acīmredzami, ka būtiskākās sēdes, kurās tika izlemts iegādāties ļoti ierobežotu "BioNTech/Pfizer" vakcīnas devu apjomu, notika 17 un 18. novembrī, jo jau 18. novembrī NVD nosūtīja informāciju EK, ka Latvija piekrīt iegādāties "BioNTech/Pfizer" ierobežotā apjomā.

Taču, neskatoties uz to, tā saucamajā dienesta pārbaudē notikušais 17. novembra sanāksmē ziņojumā "nez kāpēc" gandrīz vispār nav atspoguļots – nesatur nekādus konkrētus faktus, ir tikai vispārīgs apgalvojums par "negatīvu attieksmi par "BioNTech/Pfizer" vakcīnu iegādi".

Tāpat savādi, ka VM tā saucamajā dienesta pārbaudē nav pacentusies noskaidrot katras konkrētās personas personīgi pausto viedokli sanāksmēs (ja jau pēkšņi neatceras citu pausto, tad vismaz savējo). VM izvairījās to atklāt, arī atbildot uz deputātu jautājumiem, lai gan tieši šī informācija dotu iespēju sākt noskaidrot, kas tad īsti un kā ir ticis lemts šajās sanāksmēs.

Taču viss, ko ir izdevies noskaidrot "dienesta pārbaudē", – "dienesta pārbaudē noskaidrots, ka Darba grupas sanāksmes netika protokolētas, kā arī netika veikts to video/audio ieraksts, līdz ar to nav iespējams skaidri noteikt, kādu viedokli sēdē pauda katrs tās dalībnieks".

Jebkuram mazliet domājošam cilvēkam te radīsies pamatots jautājums – kas tad īsti tika veikts "dienesta pārbaudē", ja sēdes netika protokolētas, sēdes ieraksts netika veikts, bet sēdes dalībnieku viedoklis nav noskaidrots?

Jo sevišķi dīvaini ir tas, ka "dienesta pārbaudē" netika noskaidrots, ka patiesībā Latvija par šo vakcīnu iepirkumu tika informēta nevis 16. novembrī, kā tas sabiedrībai tiek apgalvots, bet gan – jau 11. novembrī!

Un kā šo faktu pašas Veselības ministrijas "dienesta pārbaude" nespēja atklāt, ja visa šī informācija ir pašas VM rīcībā? Tur neviens nebija jāpratina, nebija jāveic nekādas operatīvās darbības – vienkārši godprātīgi jāapkopo un jāatspoguļo visa VM jau pieejamā informācija, taču tas "nez kāpēc" netika izdarīts.

Un te rodas pamatots jautājums – cik atbildīgi un ar kādu mērķi patiesībā tika veikta šī "dienesta izmeklēšana"?

Kāpēc joprojām nav noskaidrots, ar ko visu šo laiku (kopš 11. novembra) nodarbojās atbildīgās amatpersonas un kādēļ tikai 17. novembrī tika sasaukta pirmā sēde, lai lemtu par "BioNTech/Pfizer" vakcīnas iepirkumu?!

Šī situācija, kad "dienesta pārbaudē" pazūd reāli notikusī lietu kārtība, rada "déjà vu" sajūtu ar OIK afēru, kur arī kādā ministrijā pazuda kāda ministra iniciētās dienesta pārbaudes rezultāti saistībā ar ministrijā pieņemtajiem OIK lēmumiem. Tā jau laikam tikai sakritība, ka ministrs abos gadījumos bija viens un tas pats...

Tāpat arī, veicot "dienesta izmeklēšanu" par "Moderna" vakcīnu (ne)iepirkumu, tā saucamajā "dienesta pārbaudē" nav izdevies noskaidrot ne to, kas sasauca šīs darba grupas sēdes, kurās tika pieņemts lēmums neiepirkt vakcīnas, ne to, kādas bija šīs darba grupas pilnvaras (kas deva tai tiesības pieņemt šādu lēmumu?), ne arī – kādus tad viedokļus ir pauduši šīs darba grupas locekļi, ne arī – ko īsti tad ir izlēmusi šī darba grupa un kā tad šis lēmums ir radies un ticis izveidots (maz ticams, ka tas ir bijis vienlaicīgs visas grupas "apskaidrības" brīdis).

Jo sevišķi ticami skan "dienesta pārbaudē" ziņotais: "Nav iegūta informācija, ka Veselības ministrijas vadība būtu informētas par sanāksmes norisi un tajā pieņemtajiem lēmumiem."

Tiešām? Ierēdņi paši uz savu roku, turklāt bez skaidri dotām pilnvarām, atļaujoties vispār neinformēt ministrijas vadību, ir pieņēmuši šādu lēmumu?! Tas ir tik ierasti pie mums – tik izlēmīgi, nesaņemot nekādas skaidras pilnvaras, mūsu ierēdņi paši pieņem kritiski svarīgus lēmumus, nepaziņojot par tiem pat savai vadībai! Skan ļoti ticami. Vai ne?

Katrs par to var pārliecināties pats, iepazīstoties ar Saeimas Pieprasījumu komisijai iesniegto informāciju – šeit.

Tas visdrīzāk liecina par mēģinājumu piesegt šokējošo varas bezatbildību – cenšoties vienmērīgi neskaidri izkliedēt uz visiem atbildību par notikušo. Taču arī šādā gadījumā tas liecina par šokējošu bezatbildību (iespējams, arī savtīgu aprēķinu) tieši no politisko amatpersonu puses – situācijā, kad tieši vakcināciju šī valdība uzskata par savu vienīgo stratēģiju izejai no Covid-19 krīzes.

Nedaudz par visiem acīmredzamo varas idiotisma manifestāciju

Tikai daži fakti, lai iezīmētu esošās varas idiotismu, kurš izpaužas vēl nebijušā varas mazspējā, neadekvātumā un visatļautībā, kas jau robežojas ar genocīdu pret savu tautu (mirstības statistika to uzskatāmi apliecina).

Visi zina par absurdajiem preču ierobežojumiem, taču būtu vērts arī uzzināt par to pamatotību. Tāpēc Krišjānim Kariņam tika pieprasīts sniegt pamatojumu šiem valdības izdomātajiem ierobežojumiem (skat. šeit.). Ar sniegtajām atbildēm Saeimas Pieprasījumu komisijai var iepazīties šeit.

Tās ir tik absurdas un ciniskas, ir grūti noticēt, ka tās ir rakstījis cilvēks ar skaidru sirdsapziņu. (Tiem, kas nevēlas lasīt šo atbildi, neliels tās "pērļu" apkopojums – šeit.)

Te tikai viens piemērs no sniegtās atbildes – kāpēc alkoholu drīkst tirgot klātienē, bet bērnu apģērbu (ziemas laikā!) nedrīkst?! Citāts no valdības atbildes uz deputātu pieprasījumu Nr. 49/P13 "Par Jūsu vadītās valdības pieņemto lēmumu pamatotību saistībā ar Covid-19 sērgas izplatības ierobežošanu":

"Novērojot pieaugošo sociālo spriedzi sabiedrībā un pieprasījumu pēc iepriekš minētajām precēm tuvojošos svētku laikā, Ministru kabinetā tika pieņemts lēmums no 2020. gada 19. decembra atļaut iepriekš minēto preču (alkohols) pārdošanu mazumtirdzniecības vietās klātienē."

Nu gluži kā padomju varas rūpes par sarkanarmiešiem, kad 1941. gada 22. augustā tika izdots Staļina rīkojums – lai katram sarkanarmietim katru dienu tiktu nodrošināti 100 grami spirta, tādējādi stiprinot tā kaujas sparu (glābtu no stresa).

Tātad bez alkohola cilvēkus atstāt nedrīkst – lai mazinātu spriedzi, bet kādu spriedzi ģimenē radīs situācija, kad bērnam nebūs iespējams iegādāties atbilstošu apģērbu (ziemā, kad temperatūra noslīdēja zem –20°C), tas šai varai nelikās svarīgi, citējot:

"Norādāms, ka iepriekš minētais ierobežojums (aizliegums tirgot klātienē bērnu drēbes) sasniedz lēmuma mērķi – mazināt apmeklētāju uzturēšanās ilgumu un biežumu tirdzniecības vietā, lai ierobežotu Covid-19 infekcijas izplatības risku publiskās vietās, un īstermiņā tas ir uzskatāms par pārdomātu, samērīgu un pamatotu."

Kāds ir šis "pamatotais īstermiņš", kurā bērns var iztikt bez piemērota apģērba? To, protams, neviens no šī lēmuma pieņēmējiem tā arī nav spējis paskaidrot. Un diemžēl tā ir ar teju visiem šīs valdības lēmumiem (vairāk – skat. šeit).

"Bērni – mācieties fiziku!"

Vēl viens visiem redzams šīs varas mazspējas un nekompetences piemērs ir saistībā ar valdības izstrādātajiem cilvēku "pulcēšanās" ierobežojumiem.

Tā kā vīruss izplatās gaisā aerosola veidā, tik tiešām, nodrošinot vajadzīgo gaisa kvalitāti, var ierobežot vīrusa izplatīšanos. Taču valdība nez kāpēc šo acīmredzamo sakarību tā arī nav pielietojusi, bet aprobežojusies ar atvasinātiem no gaisa kvalitātes rādītājiem (cilvēku skaita ierobežojumi). Taču arī šiem, pašas valdības noteiktajiem ierobežojumiem tā arī nespējot sniegt nekādu pamatojumu (to noteiktajām vērtībām) – ne saviem sākotnēji noteiktajiem ierobežojumiem, ne arī pieņemtajām izmaiņām (piemēram, veikala telpās nosakot 25 m2 iepriekšējo 10 m2 vietā).

Turklāt, ja jau regulējums ir izstrādāts vienam un tam pašam vīrusam (un tā mutācijām), tad kāpēc tas tik būtiski atšķiras – kāpēc veikala telpās tiem ir jābūt vismaz 25 m2 uz cilvēku, bet sabiedriskajā transportā, kur ventilācija bieži ir krietni sliktāka, tiek pieļauts vismaz reizes desmit lielāks cilvēku blīvums? Savukārt slēpošanas trasēs tas tika noteikts – vismaz 70 m2 (svaigā gaisā!).

Taču tā vēl nav šīs valdības absurda apogeja šajā jomā – moto apmācībām (kur cilvēki atrodas svaigā gaisā, ekipējumā – ķiverēs, cimdos un individuāli nodalīti kustībā, esot uz motocikla) šī prasība tika noteikta... vairāki tūkstoši kvadrātmetru uz vienu cilvēku! Kāpēc? Kā vienmēr, pamatojumu tā arī nav spējis sniegt neviens no šo "viedo" ierobežojumu uzlicējiem...

Bet tā ir tikai viena nelaimes puse visā šajā varas mazspējas un bezatbildības sāgā.

Otra nelaimes puse – vēl nenāk kliegdama

Otra (kuru vēl neizjūtam) veidojas saistībā ar šo lēmumu sekām. Un te nav runa tikai par ielaistajām sabiedrības veselības problēmām. Šī valdība ir atradusi sev (saviem nepārdomātajiem, bezatbildīgajiem lēmumiem) ērtu indulģenci – jebkuru savu nepamatoto, bezatbildīgo lēmumu tagad tā ar tādu pašu atbildību un kompetenci kompensē ar "budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem".

Protams, katram ierobežojumam ir jāparedz atbilstošs kompensācijas mehānisms, taču, ja ierobežojumi nav saprātīgi, tad arī izdevumi, lai tos kompensētu, būs nesamērīgi apjomīgi. Un, jo vairāk neadekvātu lēmumu valdība pieņem, jo dārgāk mums par to nāksies maksāt.

Tie ir simti miljonu, kas tiek dāsni dalīti, – tā turpinot, Latvijas valsts ārējais parāds uz gada beigām draud pieaugt līdz 15 miljardiem eiro, kas ir jau draudoši liels apmērs.

Vai valdībai ir jel kāda nojēga, kā to varēs atmaksāt pie pašreizējām nodokļu likmēm?

Valdība sabiedrībai to pasniedz kā savu "labdarību", bet patiesībā šie miljardi ir nauda, kuru valdība aizņemas un kuru nevis šai valdībai, bet Latvijas nodokļu maksātājiem nāksies atmaksāt. Taču šobrīd tas dod iespēju valdībai sarīkot sev "ballīti" – Covid-19 situācijas piesegā tērēt naudu visdažādākajiem "projektiem", par ko normālā situācijā pat neiedrošinātos iedomāties.

Tā kā ļoti daudzi ir atkarīgi no šīs valdības "labvēlības", notiekošais tiek vērtēts, skatoties uz to caur pirkstiem, ko šī valdība arī kāri izmanto, piedāvājot aizvien jaunus kādam interesantus "projektus", kuros iztērēt naudu, kas pēc tam mums visiem būs jāatmaksā.

"Nu, bērni, mācieties taču fiziku!"

Tikai viens piemērs, cik nesamērīgi dārgi mums izmaksā šīs valdības bezatbildība un aprobežotība:

Nesen valdība pieņēma lēmumu paredzēt budžetā apmēram 20 miljonus kompensācijai tirdzniecības centriem par liegumu tiem strādāt (lai tādējādi tiktu novērsta cilvēku pulcēšanās tirdzniecības centros, kura varētu veicināt infekcijas izplatīšanos).

Šai mazspējīgajai un bezatbildīgajai varai pašai noteikti šķiet, ka tas ir pārdomāts, atbildīgs un situācijai atbilstīgs lēmums. Par kuru var likt mums visiem samaksāt vismaz 20 miljonus.

Lai gan situācijai atbilstošs lēmums, zinot vīrusa izplatīšanās riskus, būtu bijis noteikt prasības gaisa kvalitātes līmenim tirdzniecības telpās, paredzēt atbilstošu tā kontroli visās vietās, kur to būtu nepieciešams kontrolēt, un ļaut tirdzniecības centriem darboties, ievērojot tiem uzliktās epidemioloģiskās drošības prasības. Bet nē – tā vietā, lai pacenstos pieņemt pārdomātus, atbildīgus lēmumus (vadīt riskus), valdība izvēlas sev ērtāku risinājumu – neuzņemties nekādu atbildību, nerisināt neko un kompensēt savu lemtspējas impotenci ar miljoniem, kurus atmaksāt nāksies mums.

Vai tiešām valdībai līdz šim neviens no daudzajiem "ekspertiem" nav spējis izskaidrot, kādā veidā izplatās vīruss un kā šo izplatību varētu ierobežot, kontrolējot gaisa kvalitāti?!

"Bērni, mācieties fiziku!"– to noteikti var attiecināt arī uz mūsu valdību...

"Nav cilvēka – nav problēmu!" Vai tiešām?!

Tā tiešām domā arī Krišjāņa Kariņa valdība!

Gluži kā Josifs Visarionovičs Staļins, risinot savas problēmas. Tikai ar ko atšķiras nīkuļu un nelgu domāšana un lemšana no uzņēmīgu, atbildīgu cilvēku lēmuma pieņemšanas procesa? Nīkuļi mēģina izbēgt no riskiem, uzņēmīgie mēģina vadīt tos (skat. šeit).

Un te atkal mūsu vara uzskatāmi visai sabiedrībai demonstrē savu situācijas izpratni (seklumu un neadekvātumu), turklāt, atrodoties varas monopola apstākļos, problēmu "risināšanai" (pareizāk sakot, aizmukšanai no tām) šī valdība neveiksmīgi cenšas izmantot Staļina definēto pieeju: "Nav cilvēka – nav problēmu!", kas patiesībā šajā gadījumā nevis atrisina, bet vēl vairāk liek samilzt problēmai (nu, ja vien šīs varas plānos nav īstenot iepriekš pieminēto Staļina pieeju līdz galam).

Fizikā un ķīmijā zināmo vielas nezūdamības likumu var attiecināt arī uz cilvēkiem – ja kādā vietā (piemēram, ar valdības lēmumu) cilvēku kļūst mazāk, tad citā vietā to kļūs vairāk – to koncentrācija pieaugs.

Tāpēc tā vietā, lai censtos "visu laukumu" nosegt ar saviem ierobežojumiem, pareizāk būtu bijis ierobežojumus veidot tā, lai mazinātu cilvēku koncentrāciju vietās, kur inficēšanās riski ir lielāki, novirzot tos uz vietām ar zemākiem inficēšanās riskiem, – nevis otrādi!

Šķiet, arī šo elementāro kopsakarību valdība līdz šim nav spējusi apjēgt.

Te uzskatāms piemērs – aizliegums sniegt ēdināšanas pakalpojumu ārpus telpām.

Pamatojums, kurš izskanēja valdības sēdē (tuvu tekstam) – nevar ļaut diviem cilvēkiem ēst kopā (uz terases), jo viens no tiem var būt inficēts, bet vēl to neapjauš, bet otrs – neinficēts, bet var būt uzņēmīgs pret infekciju, un šāda varbūtība var būt liela. Tāpēc, lai nepieļautu inficēšanās izplatīšanos šādas varbūtības dēļ (kuru tā arī neviens nav spējis pat aptuveni iezīmēt – cik liela tā īsti ir?), sabiedriskā ēdināšana ārpus telpām ir liegta.

Pašiem lēmuma pieņēmējiem noteikti šāds lēmums liekas loģisks un pamatots, kā sacīts, "minētais ierobežojums sasniedz lēmuma mērķi, lai ierobežotu Covid-19 infekcijas izplatības risku".

Taču pat ne pārāk tālu redzošam šo situāciju ir acīmredzami, ka šāds lēmums ir loģisks tikai pie nosacījuma, ka, aizliedzot ēst "uz terasēm", cilvēki arī neēstu – neēstu vispār, vai arī tāpēc, ka ēst "uz terases" nedrīkst, darītu to atbilstoši visām epidemioloģiskās drošības prasībām kaut kur citur (tikai pasakiet, lūdzu – kur un kā?!).

Bet kā tas parasti notiek realitātē? Tie cilvēki, kuri iegādājušies ēdienu, labākajā gadījumā apēd to turpat netālu no slēgtās terases, cieši sasēdušies uz kāda soliņa vai sapulcējušies pie kāda auto. Visbiežāk tas tiek darīts – sēžot savā auto! Nevis ārtelpās, kuras būtu aprīkotas atbilstoši epidemioloģiskās drošības prasībām.

Tātad šāda absurda ierobežojuma rezultātā inficēšanās riski drīzāk nevis samazinās, bet gan palielinās.

Tiem, kam rodas vēlme aizstāvēt šo kārtējo "viedo" valdības lēmumu, apelējot pie socializēšanās rezultātā radītajiem riskiem, kuri tādējādi tiek novērsti, cilvēkiem liedzot ēdināšanas pakalpojumu ārtelpās, – pamēģiniet sev atbildēt:

Vai tiešām, liedzot šo iespēju cilvēkam, kurš vēlējās tādējādi socializēties, viņš šo socializēšanās vēlmi atmetīs (sakot – ā, nu, ja jau uz terases pasēdēt nedrīkst, tad es vispār neko!), nevis īstenos to citādā veidā? Un, visdrīzāk, ja ārtelpās ir uzlikti visdažādākie ierobežojumi, darīts tas tiks ne jau ārtelpās, ne jau uzraugāmā teritorijā, ne jau ievērojot epidemioloģiskās drošības nosacījumus, kuri tiktu nodrošināti un uzraudzīti, atrodoties "uz terases" (tā ir risku vadība).

Tad kas ir labāk epidemioloģiskajai situācijai – lai cilvēki vairāk atrastos svaigā gaisā un kustētos (un te nozīmīga ir iespēja atjaunot iztērēto enerģiju, tas ir, paēst...), tādējādi nostiprinātu savu imunitāti, vai tā vietā labāk lai cilvēki paliek telpās, krāj stresu un neapmierinātību (tas ir, grauj savu imunitāti) un slepus (valdībai nezinot?) pārkāpj epidemioloģiskās drošības prasības?

It kā jau retorisks jautājums, bet, kā redzams, ne visiem...

Te arī slēpjas atbilde, par ko nu jau kuru nedēļu lauza galvas un grauž nagus valdības sēdēs, – kāpēc, cenšoties turēt stingru ierobežojumu ietvaru, inficēšanās apjomi nemazinās, bet pat sāk pieaugt?

Un šis ir tikai viens uzskatāms piemērs, kā šī mazspējīgā vara, mēģinot norobežoties no riskiem (nevis mēģinot vadīt tos), rezultātā, tieši otrādi, liek tiem samilzt.

Šādas pieejas rezultātā valdība ir kļuvusi par sevis pašas radītās absurdās loģikas upuri un nespēj pieņemt gandrīz nevienu adekvātu lēmumu – Covid-19 sērgas klātbūtne vienkārši ir padarījusi visai sabiedrībai acīmredzamu šo varas rīcībspēju.

Kādēļ valdībai vienmēr sanāk tikai "plāns D..."?

Covid-19 sērga uzskatāmi parāda, ka šī vara nav spējīga uzlūkot un risināt problēmas sistēmiski pareizi, redzot kopsakarības, bet cenšas tās "risināt" ļoti šauri, diferencēti, līdz ar to bieži vispār neredzot un nesajēdzot savu pieņemto lēmumu reālās sekas, līdzīgi kā mazs bērns cenšas ar plaukstu aizsegt sauli, cerot, ka tāpēc tā vairs nespīdēs.

Mēģināt ar šauri mērķētiem aizliegumiem atrisināt šo situāciju ir tas pats, kas mēģināt atbrīvoties no ieslodzījuma, sevi griežot pa gabaliņam un izmetot cauri ieslodzījuma restēm, – lai arī šādas rīcības dinamika sākotnēji kādam var likties pozitīva, beigās būs tikai sliktāk.

Ja mēs paskatāmies, ko ir darījusi valdība līdz šim, tad tā ir izmisīgi un nemākulīgi mēģinājusi bēgt no šiem riskiem, līdzīgi kā slikts ķirurgs – nevis operēt radīto traumu, bet nocirst to – pirksts, roka, vai kāja, nav svarīgi – galvenais, ka ir risinājums, kā infekciju nelaist tālāk. Taču, tādējādi risinot šos izaicinājumus, tiek radīti citi – vēl lielāki un sistēmiskāki – riski un no tā izrietošās problēmas.

Jā, arī tā, mēģinot izvairīties, kaut ko nocērtot, aizliedzot, var risināt izaicinājumus, taču tie ir īslaicīgi risinājumi. Līdzīgi kā var izvairīties iet uz tualeti – kādu laiku tā var darīt, pēc tam jūs skraidīsiet ar pietaisītām biksēm un nezināsiet, ko darīt ar savu sastrādāto. Tas būtībā arī ir tas, ar ko mūsu valdība tagad nodarbojas. Ar šādu pieeju – nav atšķirības, vai valdībai ir plāns A, plāns B vai plāns C, – tai vienmēr sanāk plāns D...

Ko darīt, lai izvairītos no valdības "plāna D..."?

Vēl pagājušogad, apspriežot Saeimā ziņojumu par Kariņa valdības paveikto, valdības vadītājam tika iedots, iespējams, vienīgais reālais risinājums, kā to paveikt, – skat. šeit.

Covid-19 sērga nebeigsies ne rīt, ne parīt. Visticamāk, arī vakcinācija mūs neatbrīvos no šīs sērgas – tā spēs mazināt sērgas iespaidu, bet neatbrīvos no tās. Tātad nav reālu instrumentu, kā to varētu izbeigt.

Tas savukārt nozīmē, ka ir jāmeklē risinājumi, kā sadzīvot ilgtermiņā ar šo situāciju, – ir jāizstrādā instrumenti kā, vadīt riskus, nevis mēģināt izvairīties no tiem.

Tāpēc vispirms ir svarīgi saprast šīs varas impotences iemeslus – kāpēc tā nav spējīga rast šādus risinājums?

Demokrātijā, tāpat kā tirgus ekonomikā, svarīga ir konkurence. Bez pilnasinīgas politiskās konkurences demokrātija kļūst par fikciju, jo, ja varas nomaiņa nav iespējama, kā tas ir Latvijā – ir iespējamas tikai esošās varas dažādas mutācijas –, tad politiskās atbildības princips nedarbojas, jo tie, kas ir pie varas, var darīt, ko vien vēlas, var nepildīt savus solījumus un tik un tā palikt pie varas. Tā vara ieslīgst visatļautībā, izvirst un degradējas.

Latvijā tas jau notiek daudzus gadus. Šādas degradācijas rezultātā pie varas Latvijā var atrasties jebkurš nelga un nīkulis vai pat nelietis. Tāpēc ir diezgan naivi šādā situācijā sagaidīt no varas atbildīgus lēmumus. Tai vienkārši nav šādas kapacitātes – tas ir apmēram tāpat, kā no trusīša mēģināt izspiest lauvas cienīgu veikumu. Kā izmainīt šo situāciju, skat. šeit.

Šī valdība uzvedas gluži kā slikts (nemākulīgs) jātnieks uz zirga, kurš pie mazākā šķēršļa nevis dod zirgam iespēju to pārvarēt, bet gan bailēs pievelk grožus un padara situāciju par tiešām nepārvaramu.

Un, ja netiek pieļauta varas nomaiņa (pilnasinīga politiskā konkurence), tad neatliek nekas cits, kā turpināt ciest. Ciest un cerēt, ka valsts budžets un Latvijas sabiedrība izturēs šo "varas kūrorta" pašizaugsmes procesa finansēšanu. Lai gan satraucošās ziņas par to, kā tiek "apgūts" Covid-19 krīzes pārvarēšanai paredzētais finansējums, liek domāt, ka vienīgais, ko varēsim uzskatāmi novērtēt, būs jauns, OIK afēras cienīgs izpildījums gandrīz it visā, ko dara šī vara.

Var, protams, vēl cerēt uz Valsts prezidenta apņēmīgu rīcību (pēc tam, kad viņš būs sapotējies?) – ja ne attiecībā uz valdības sastāvu un darba kārtību, tad vismaz iniciējot grozījumus Parlamentārās izmeklēšanas likumā, kas nodrošinātu iespēju opozīcijai vadīt varas sastrādātā izmeklēšanas procesu, un likt beidzot tai atbildēt par sevis sastrādāto, nevis piedalīties kārtējā klaunādē, kuru vadīs tie, kas paši atrodas pie varas.

Ja izrādīsies, ka Valsts prezidents tomēr labprātāk izvēlas kalpot valdošās koalīcijas interesēm (kura to ievēlēja), nevis Latvijas tautas interesēm, tad būtu pamatoti beidzot mainīt Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību – nākamo prezidentu atļaujot ievēlēt Latvijas tautai, nevis politiskajai elitei.

Jā, vēl jau kāds var turpināt cerēt uz politiskajiem spēkiem, kuri solīja (vai sola no jauna) ienest politikā pārmaiņas, bet tagad paklausīgi ir nogūlušies zem tiem, kurus solīja padzīt vai vismaz izmainīt. Laikam jau solījumi cīnīties ar varas bezatbildību, visatļautību un korupciju vēlētājiem tika doti tikai attiecībā uz tiem gadījumam, kuros pašiem nav bijusi iespēja piedalīties... Jo citādi – kādēļ joprojām tiek pieļauta šīs varas bezatbildība un visatļautība?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

OIK Ivars Zariņš Veselības ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form