Juris Kaža: Oktobris – nodevības mēnesis – pret baltiešiem 1939., kurdiem – 2019. gadā
Foto: LETA

Latvijas okupācijas stāsts, vienkāršoti izsakoties, bija šāds: ārvalstu spēki (vienojoties Molotova–Ribentropa paktā) deva atļauju Padomju Savienībai okupēt un anektēt Latviju un pārējās Baltijas valstis. Pirmais solis ceļā uz Latvijas okupāciju bija bāzu līgums ar Maskavu, kuru Latvija parakstīja 1939. gada 5. oktobrī. 1940. gadā uzsākto okupāciju pārrāva cita – Hitlera Vācijas iebrukumus un okupācija, bet, atgriežoties padomju armijai, sākās garie gadi, kad Maskava sāka īstenot savu iekšējo Baltijas politiku, masveida citu tautību (galvenokārt krievu) darbaspēka iepludināšanu un latviešu īpatsvara mazināšanu pašu valstī un etniskajā teritorijā. Jāpiebilst, Hitlera Vācijas "Generalplan Ost" paredzēja ko līdzīgu, ja vēl ne briesmīgāku, – latviešu aizstāšanu ar vācu kolonistiem, lielas daļas tautas aiztriekšanu trimdā Krievijas virzienā (to arī "atkrievojot" ar tā laika vācu metodēm). To gan vācieši nepaguva izdarīt, taču Latvijas pilsoņu – ebreju un romu – fizisko iznīcināšanu nacistu okupācijas laikā gan paveica.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ienaidnieka padzīšana no Rīgas nebija "atbrīvošana"

Šīs norises atstājušas smagas vēsturiskas rētas Latvijas iedzīvotāju apziņā, un skarbs atgādinājums bija nesenais, ja tā var teikt, drūmais (gan ar uguņošanu) 13. oktobrī Maskavā rīkotais balagāns par godu Rīgas atbrīvošanas 75. gadadienai. Nevajadzētu pārprast – Hitlera karaspēka patriekšana no Rīgas bija laba lieta. Briesmu lietas Rīgā (un vēlāk citur Latvijā) sākās 1944. gada 14. oktobrī un ilga līdz 1991. gada augustam – tātad savu laiciņu. Un tas, kas te notika, – totalitāra diktatūra, deportācijas, nejēdzīga komandekonomika un visi pārējie padomju "labumi" – nenotika citās no nacistiem atbrīvotajās Eiropas pilsētās. Tādēļ te nav, ko pārspīlēti svinēt. Tie salūti Krievijā no latviešu redzesloka ir kā gaviles, kad atbraukušie "ātrie" atdzīvina bezsamaņā guļošo vecotēvu tikai tādēļ, lai viņu aizvestu uz slimnīcu, kur vecajam vīram nogriež abas kājas.

Rīgu daži salīdzina ar Parīzi – tur blakus atbrīvotājiem – amerikāņiem – ienāca arī savējie, brīvie franču spēki, un īsā laikā Parīze atkal bija neatkarīgas, demokrātiskas valsts galvaspilsēta. Tas pats ar Briseli, Amsterdamu, Kopenhāgenu un Oslo.

Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par citu okupāciju, kas varbūt skars, varbūt neskars samērā lielu "nāciju bez valsts" – Tuvo Austrumu kurdus. Par viņu likteni arī dots lielvaras signāls – ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums izvākt ASV karaspēka vienības no de facto autonomas kurdu apdzīvotas teritorijas Sīrijas ziemeļaustrumos (pie robežas ar Turciju), kur darbojušās kurdu bruņotās vienības, kas ASV palīdzēja cīņā pret ISIS. Cita starpā šie spēki arī sargā nometnes, kur uzturas ISIS sievas un bērni, un cietumus, kuros tur sagūstītos ISIS kaujiniekus. Pēc Trampa signāla Turcija paziņoja, ka nekavējoties okupēs šo Sīrijas kurdu rajonu un tur izmitinās milzu skaitu sīriešu arābu bēgļu, kuri gan nav no šī apvidus cēlušies.

Pirmajās Turcijas iebrukuma dienās jau bija kritušie, sabombardēti, degoši pierobežas kurdu ciemi un "jautrā" ziņa, ka vismaz daļa ISIS gūstekņu "parāvuši fraku" no cietuma, kamēr ISIS "brūtes" (vismaz tās, kas nav atmetušas šo vājprātīgo ISIS apsēstību) sākušas trakot savās nometnēs.

Mūsdienu bezvalsts nācijas nodevējs – Donalds Tramps

Daži ASV specvienību karavīri, kas cīnījās plecu pie pleca ar kurdu spēkiem pret ISIS, neformālās sarunās žurnālistiem izteikuši savu vilšanos un kaunu par Trampa nodevību pret ASV sabiedrotajiem, kas tagad atrodas zem ASV NATO sabiedrotās Turcijas aviācijas bumbām un artilērijas zalvēm. Vietām pat lādiņi krituši netālu no amerikāņiem, kas nebija paguvuši pa kaklu, pa galvu aizvākties no saviem posteņiem Sīrijas kurdu teritorijā.

Patiesi jāsaka: notiekošais ir Trampa nodevība un piesliešanās (aiz "viņi taču ir teroristi" plīvura) Turcijas autoritārā vadītāja Erdogana centieniem ar militāru spēku sadragāt jebkādus kurdu autonomijas vai neatkarības centienus. Atgādināšu – kurdu ir ap 30–35 miljoniem, izkaisīti vairākās, tostarp mākslīgi radītās, Tuvo Austrumu valstīs. Pēc Pirmā pasaules kara, kad sabruka turku pārvaldītā Osmaņu impērija, starptautiskos līgumos kurdiem it kā solīja savu valsti, bet viņus pievīla. Jau agrākos gadu simteņos ir notikušas kurdu sacelšanās pret dažādiem valdniekiem un apspiedējiem. Kādu brīdi tie Turcijā baudīja zināmu autonomiju, taču tam sekoja 1960. gada kārtējais militārais apvērsums Ankarā un represijas pret kurdu valodu un kultūru, kas beidzās tikai 1991. gadā.

Kurdus iedzina "nesimetriskā konfliktā" – kā mežabrāļus?

Ārkārtas stāvoklis un vidējas intensitātes karš starp Turcijas bruņotiem un militāriem spēkiem ilga no 1984. līdz 1999. gadam. To raksturoja abpusējas zvērības – spridzināšanas un atentāti no kurdu puses, ciematu bombardēšana vai piespiedu pārvietošana, gūstekņu spīdzināšana no drošības spēku puses. Taču jāsaprot, ka šādas lietas, lai cik briesmīgas, ir raksturīgas un pat neizbēgamas t.s. nesimetriskā konflikta apstākļos. Latvijā arī vēsturiski pazīstam šādus konfliktus – kaut vai mežabrāļu cīņu pret padomju varu (ieskaitot atentātus pret civilpersonām, kuras uzskatīja par jaunā režīma līdzskrējējiem) un 1905. gada dumpi, kura laikā dedzināja muižas un pat tramdīja garīdzniekus, kurus uzskatīja par vācu baronu varas attaisnotājiem. Jaunākie vēsturnieku pētījumi arī liecina, ka brīvības cīņas periodā no 1918. gada vietām bijušas haotisks dažādu karadraudžu pasākums.

Patlaban izskatās, ka Sīrijas kurdu autonomā teritorija ir iedzīta bezizejā un tās vadītāji izvēlējušies rūgtu "mazāko ļaunumu" – sadarbību ar Sīrijas diktatora Asada bruņotajiem spēkiem (un to sabiedrotajiem krieviem), ielaižot tos savā teritorijā un radot situāciju, ka Turcijai jāizvēlas, vai turpināt karot – nevis pret kurdiem, bet tagad pret Sīrijas armiju. Vismaz viens kurdu vadītājs teicis, ka šādi novērsta pakļaušanās genocīdam no Turcijas puses, gan caur fiziskiem uzbrukumiem, gan masveida kurdu padzīšanu no viņu mājām.

Latviešiem vajadzētu kritiski atbalstīt kurdu neatkarības centienus ilgtermiņā un saprast, ka viņiem Sīrijā draud kas līdzīgs tam, kas notika Latvijā okupācijas laikā, – pašu nekontrolēta cita etnosa pārvietošana uz viņu teritoriju, kā arī represīva, naidīga režīma ienākšana (kas būs ar Sīrijas spēkiem, redzēsim...). Kurdi ir veikuši savu piespiedu – Trampa signāla izraisītu – izvēli, tāpat kā Baltija 1939./40. gadā citādos, bet savā ziņā paralēlos apstākļos bija spiesta atļaut izvietot padomju bāzes savā teritorijā.

ES valsts kauns – represijas pret katalāņiem

Vēl jāpiemin, ka Rietumi šajās dienas pieredz citu kauna traipu līdzās Trampa klajai kurdu nodevībai un nesakarīgai trakošanai, draudot ar sankcijām Turcijai, jo tā izdarīja tieši to, ko viņš ar mājienu lika manīt, ka drīkst darīt. Proti, Spānija ļoti bargi sodījusi vairākus katalāņu politiķus par miermīlīgu, iespējams, formāli nelikumīgu referendumu par Katalonijas neatkarību. Kad notika šī akcija, varēja diskutēt, vai Katalonija tiešām salīdzināma ar citām nācijām, piemēram, baltiešiem, kas lauzās ārā no totalitāras lielvalsts, un tās politika radītu nabadzību. Taču, ar bargiem sodiem un neatlaidību vajājot tos katalāņu politiķus, kas patvērušies ārzemēs un nenonāca spāņu likumsargu nagos, Spānijas varas iestādes spērušas soli vecās Franko diktatūras vai autoritārās Krievijas virzienā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form