Kārlis Vītols: Bermudu daudzstūris Rīgas domes birokrātijas ūdeņos
Foto: Publicitātes foto

Nesen plašu rezonansi ieguva portāla "Delfi" pētījums par mazā uzņēmēja pieredzi Rīgas domē, kas atspoguļoja SIA "CoffeeDrive" nedienas, cenšoties saskaņot īslaicīgās lietošanas būves novietošanu pilsētas centrā, un Rīgas domes institūciju pretrunīgos vērtējumus par to. Analītiskiem prātiem šis raksts atklāja arī Bermudu "daudzstūri" Rīgas domes birokrātijas ūdeņos, kuros bez žēlastības pazūd ne tikai pašas biznesa idejas un nodokļu maksātāju nauda, bet arī valstij tik vajadzīgais intelektuālais resurss.

Ir ideja – ko darīt tālāk?

Ja esošos vai topošos uzņēmējus drīkst sadalīt divās daļās – tajos ar juridisko izglītību un tajos ar citu izglītību, nebūs melots apgalvojot – lielākā daļa biznesa ideju rodas prātos, kas nepārzina normatīvus kā savus piecus pirkstus. Izlasīt likumu kā iknedēļas horoskopu īsti nenozīmēs to pārzināt, tāpēc tam veltīšu atsevišķu sadaļu savā rakstā.

Šī iemesla dēļ nodokļu maksātāji uztur dažādas valsts un pašvaldības iestādes, kuru pienākums ir ar savu darbu veicināt likumīgas ekonomikas uzplaukšanu valstī, kas savukārt vēlāk rezultējas ar naudas resursu atgriešanos to pašu nodokļu maksātāju makos tādā vai citādā formā. Ķīmiķi, iespējams, šo apļveida kustību sauks par vielas nezūdamības likumu, es – par atbildīgas un ilgtspējīgas sabiedrības modeļa sastāvdaļu.

Biznesa ieceres autoram, kas nākotnē maksās atkal jaunus nodokļus un dos darbu citiem nodokļu maksātājiem, ir tiesības nonākt gādīgās, kompetentās rokās, kas ideju palīdzētu pareizi realizēt vai arī korektā un viegli saprotamā veidā definētu to kā nerealizējamu.

Biznesa idejas "anatomija" uzņēmēja prātā

Sadalot SIA "CoffeeDrive" biznesa ieceri reizinātājos pēc piederības, rezultātu varētu atspoguļot šādi:

Kvalitatīva (godalgots arhitektu birojs) īslaicīgas lietošanas būve (Rīgas pilsētas būvvalde) uz privātas zemes (zemes īpašnieks), kas atrodas Rīgas vēsturiskā centra teritorijā (Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija) ar piebraucamā ceļa risinājumu (Ceļu projektēšanas birojs, VAS "Latvijas Valsts ceļi"), kas izstrādāts atbilstoši satiksmes drošībai pilsētā (RD Satiksmes departaments).

Pēc šādu datu iegūšanas par lielāko biznesa idejas autora izaicinājumu varētu uzskatīt visu minēto instanču sakārtošanu pareizā apmeklējumu secībā, lai tur, esot gudru un ieinteresētu darbinieku rokās, virzītos pa pareizāko un īsāko ceļu uz mērķi. Diemžēl realitāte ir pavisam citāda un biznesa ideja kopā ar milzīgu naudas, laika un intelektuālā resursa apjomu pazūd Bermudu "daudzstūrainajos" birokrātijas koridoros.

Visi cilvēki kā cilvēki, kāpēc tikai es tik skaista?

Aplūkojot portāla "Delfi" pētījumā izklāstīto būvniecības ieceres saskaņošanas procesu grafiski, atklājas interesants fakts, proti, pilsētā bez būvvaldes neviens cits neko "nesaprot" nedz no likumiem, ne ceļu risinājumiem, ne satiksmes drošības, un vēl mazāk no vēsturiskā centra aizsardzības.

Piecas dažādas nodokļu maksātāju uzturētas valsts un pašvaldības iestādes, izvērtējot biznesa ieceri pēc savas nozares kritērijiem, ir "totāli kļūdījušās", dodot tai zaļo gaismu. Tai pat laikā būvvaldes darbinieki, iesākumā ar dažādām būvniecības jomas atrunām, beigās jau apšaubot arī visu citu iesaistīto instanču kompetenci, izmisīgi ražo vienu ieceres noraidījumu pēc otra. Taisnības labad jāpiebilst, Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments atteikumu sāgas ietvaros būvvaldes viedumam gan oponējis, gan piekritis, visbeidzot lieta nonāca tiesā. Tomēr pēc būvvaldes pārliecības, pat Administratīvā apgabaltiesa neko diemžēl "nesaprot". Vai varbūt tomēr nē? Aplūkosim šo situāciju mazliet sīkāk.

"Skaistumkonkursu" jēga

Aplūkojot būvvaldes izdoto noraidījumu argumentus, nepārprotams "karognesējs" ir iztrūkstošais arhitektūras konkurss, kuru tā paģērē pārgalvim, kas Rīgas vēsturiskajā centrā iecerējis apdzīvot un sakārtot kādu noplukušu, aizmirstu, bezpajumtnieku iecienītu un ļoti aizsargājamu zemes vienību. Šobrīd piedāvāju paskatīties uz šīs prasības būtību un jēgu, proti, pilsētai vajag kvalitatīvus, izskatīgus, iederīgus būvju risinājumus. Tik tālu viss būtu saprotams un atbalstāms.

Taču būvvaldes vērtējošajās rokās šoreiz nav norūsējis jūras konteiners ar izgrieztu caurumu logam, bet gan profesionāla un pat godalgota arhitektu biroja izstrādāts būves projekts, ko vēlāk, tieši tā labā vizuālā risinājuma dēļ, par virzāmu bez arhitektūras konkursa atzīst gan Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, gan Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome. Tāpēc nākas secināt – šo divu instanču darbinieki pēc būvvaldes uzskatiem neko diemžēl "nesaprot" nedz no arhitektūras, nedz kultūras pieminekļu aizsardzības, tāpēc būvvalde strādā par visiem trim, aizvien uzstājot uz konkursa nepieciešamību. Pēc likuma Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome gadījumos, kad būvvalde un pieminekļu aizsardzības inspekcija par kaut ko nav vienisprātis, "barības ķēdē" nostājas augstāk un darbojas kā šķīrējtiesnese. Bet neko darīt – ja "nekompetenta", tad "nekompetenta", jāiet nokaunēties.

Interesanti, ka šīs Padomes loceklis Viesturs Brūzis, kurš tobrīd vienlaicīgi bija arī būvvaldes kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas vadītājs, liktenīgās sēdes laikā arī balsoja par ieceres virzīšanu bez konkursa, taču vēlāk, jau būdams būvvaldes telpās, uz savu Padomē pausto viedokli vairs nepastāvēja. Droši vien kaut kas tajās kabinetu sienās vai jumtā ir ļoti no svara, kāpēc vienā adresē domas ir tik klaji "nekompetentas", bet otrā jau ļoti "kompetentas".

Vai varbūt tomēr nervozā prasība pēc arhitektūras konkursa rīkošanas nemaz nav bijusi saistīta ar arhitektūru?

Likuma interpretācija

Otrs sevišķi ērtais būvvaldes "jājamzirdziņš" ir likuma interpretācija, precīzāk sakot, likuma "boksterēšana". Būvvaldes pārstāvis Edgars Butāns portālam "Delfi" norādīja, ka projektam izvirzītā prasība par atklāta arhitektūras konkursa nepieciešamību esot izrietējusi no tobrīd spēkā esošā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma redakcijas.

Interesanti, ka no sešām konkrētās likuma redakcijas izzināšanā un piemērošanā iesaistītajām instancēm, viena vienīgā būvvalde "zina", ka likumā viss melns uz balta izlasāms un "cieti" ievērojams. Citu nodokļu maksātāju uzturēto instanču darbinieki, ieskaitot pašu kolēģus Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā, tikmēr maldās pa likuma interpretācijas vadlīnijām un citām "nevajadzīgām muļķībām". Tāpēc būvvaldes darbinieki drosmīgi stājas arī šo savu kolēģu vietā. Vai varbūt tomēr nē?

Likums par likumu

Būšu arī nonācis līdz solītajam iztirzājumam par likuma "lasīšanu". Juridiski neizglītotam cilvēkam patiešām sākotnēji varētu likties, ka Butāna sacītais atbilst patiesībai, tomēr ir tieši pretēji. Problēma slēpjas tajā, ka likums tiek lasīts burtiski, kas ir ne tikai nepareizi, bet, balstoties Administratīvā procesa likuma 8. un 17. pantu, arī prettiesiski. Proti, netiek veikta apstākļu un visu normatīvo aktu vispusēja analīze, kas ir nepieciešama, lai ikkatrā gadījumā sasniegtu taisnīgāko un saprātīgāko rezultātu. Tā nav abstrakta uz iegribām balstīta pieeja, bet intelektuāli sarežģīts process, kas tiek veikts ar vēsturiski pārbaudītām interpretācijas pamatmetodēm:

  1. Gramatiskā – tiek noskaidrota tiesību normas jēga no valodnieciskā viedokļa;
  2. Vēsturiskā – tiek noskaidrota tiesību normas jēga, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties tā radīta;
  3. Sistēmiskā – tiek noskaidrota tiesību normas jēga saistībā ar citām tiesību normām;
  4. Teleoloģiskā – tiek noskaidrota tiesību normas jēga, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo tiesību normu jāsasniedz.

Uzskaitītās tiesību normu interpretācijas metodes nav pielietojamas pēc brīvprātības principa - tas ir iestādēm un tiesām ar likumu uzlikts pienākums.

Diemžēl ceļu uz savu iekšējo, patieso "Es" būvvaldei neizgaismoja nedz likums par likuma interpretāciju, nedz kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs, arhitekts Juris Dambis, kurš ne tikai SIA "CoffeeDrive" skices nodēvēja par skaistām, bet jau Padomes sēdes laikā pārmeta būvvaldei likuma pantu piemērošanu bez konteksta, tādējādi piemērojot sarežģītas procedūras un absurdas situācijas visai sabiedrībai. Joprojām būvvalde visu "zina" labāk.

Pilsētas iedzīvotāji "briesmās" – ietvi šķērsos iebrauktuve

Kā svaigāko atklājumu gadiem ilgušajā dažādo atteikumu sērijā būvvalde rakstā min satiksmes drošību jeb precīzāk – tās trūkumu.

"Objekta novietojums palielina bīstamību gājēju kustībai, jo tā šķērso projektēto piebrauktuvi automašīnas vadītājam grūti pārredzamā vietā, kad tas uzsāks auto kustību pēc pirkuma izdarīšanas. Jauno iebrauktuvi no Brīvības ielas nav paredzēts tehniski izveidot tā, lai gājēji tiktu brīdināti par iespēju, ka ietvi šķērsos automašīna, turklāt šādu manevru tā var izdarīt steigā un pēkšņi, pamanot tirdzniecības objektu zemesgabala dziļumā," komentēja Butāns.

Interesanti, ka pašas biznesa idejas autore šo būvvaldes atteikumu sērijas "pēdējo salmiņu" bija uzskatījusi par ārkārtīgi būtisku projekta izstrādes posmu, tāpēc tieši ar ceļa risinājuma projektu, ko izstrādāja sertificēti ceļu projektēšanas speciālisti, sāka savas gaitas visās tik ļoti "nekompetentajās" iestādēs.

Būtiski, ka ļoti "nepareizo" un "bīstamo" ceļu projektu veiksmīgi saskaņoja gan ar VAS "Latvijas Valsts ceļi", gan ar Rīgas domes Satiksmes departamentu un tikai pēc tam tika uzsākta biznesa ieceres tālāka attīstīšana. Uzņēmēja diemžēl nenojauta, ka arī šajās divās instancēs strādā vieni vienīgi "nezinīši", tāpēc "bīstamie" ceļu risinājumi kopā ar visiem citiem saistošajiem dokumentiem nonāca būvvaldē. Cik labi, ka tur centīgie darbinieki vienmēr gatavi pārstrādāt visu pēc citiem daudz kompetentākiem mēriem. Vai varbūt tomēr nē?

Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko

Visa šī kontekstā pavisam kuriozi izklausās Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāves Solvitas Brences komentārs par birokrātijas individualitāti, sakot, ka tas var būt personai smagnējs un ilgstošs process, ja kaut kas nav kārtībā ar pašu ieceri.

Atļaujiet man pārfrāzēt – "mēs jūs mocīsim smagi un ilgstoši", nevis kompetenti palīdzēsim rast nepieciešamo risinājumu vai gluži pretēji – korekti izskaidrosim, kāpēc iecere nav īstenojama, tādējādi neizniekojot nedz savu, nedz uzņēmēja laika, finanšu un intelektuālo resursu.

Noteikti ir tādi projekti, kas ir jānoraida. Un ar noraidījumu es domāju tiešām noraidījumu, nevis virkni "aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko" prasību izvirzīšanu klusā cerībā, ka iecere zem administratīvās nastas "nomirs dabīgā nāvē". Brīdī, kad prasības tiek piemērotas bezmērķīgi un nepamatoti, rodas pateicīga vide individuālai "smagi un ilgstoši" birokrātijai. Taču, spriežot pēc tā, ka Rīgas domes institūcijas aizvien visā vaino uzņēmēju, tieši "smagi un ilgstoši" ir "labā prakse" klientu apkalpošanā. Vai varbūt tomēr nē?

Vai tiešām pilsētā neviens, izņemot būvvaldi, neko "nesaprot"?

Tagad likšu punktu raksta pamatdaļai, kurā izvēlējos paust savu viedokli ar zināmu metaforu un ironijas klātbūtni, un tālāk pievērsties pavisam nopietnu jautājumu izvirzīšanai nobeiguma vietā.

1. Ja apgalvojums, ka būvvalde no rakstā minētajām ir vienīgā kompetentā iestāde virknē saistītu un mazāk saistītu jomu, atbilst patiesībai, kāpēc par nodokļu maksātāju naudu tiek uzturētas vēl sešas institūcijas, kas nav kompetentas pieņemt lēmumus par savu nozari?

2. Ja apgalvojums, ka būvvalde no rakstā minētajām ir vienīgā kompetentā iestāde virknē saistītu un mazāk saistītu jomu, neatbilst patiesībai, kāpēc par nodokļu maksātāju naudu tiek uzturēta būvvalde, kas ne tikai pavirši veic savus tiešos pienākumus, pieļaujot kļūdas un neuzņemoties par tām atbildību, bet arī nerespektē, diskreditē vai klaji konfliktē ar citu valsts un pašvaldības institūciju oficiāli paustajiem viedokļiem?

3. Kam lai uzticas uzņēmējs, kurš, ejot pēc atbalsta un palīdzības, vai nu saņem nekvalitatīvu risinājumu vai savu biznesa ieceri bez vēsts pazaudē birokrātiskā bezdibenī, ko, starp citu, piespiedu brīvprātīgi uztur pats kopā ar citiem nodokļu maksātājiem?

4. Vai iedzīvotāju skaits samazinās dēļ ietvi šķērsojošu iebrauktuvju iedibināšanas, vai dēļ nekompetentas, neefektīvas un neieinteresētas valsts un pašvaldības iestāžu klientu apkalpošanas sistēmas?

Viena valoda nekad nav ilgi un mokoši

Arī mana profesija nereti pieprasa lielu iekšēju disciplīnu sarežģītu procesu skaidrošanai viegli tveramā veidā. Un dažbrīd ir liels kārdinājums izteikties kā dzīvam likuma pantam, pametot otru pusi juridiskas terminoloģijas varā, bet klientam ir vajadzīgs risinājums, nevis ciparu kombinācija un atsauce uz administratīvu regulējumu, pie kam ātrs un efektīvs risinājums. Un par risinājumu tas top saukts nevis tādēļ, ka tas ir ilgi un mokoši, bet gan tādēļ, ka tas ir skaidrs un adekvāts rīcības plāns.

Kamēr valsts ekonomiku vadošās instances nemeklēs risinājumus caur prizmu "kā mūs redz mūsu klients", jo tā ir valoda, kādā ir pieņemts runāt viscaur biznesa vidē, un institūcijās strādājošās personas netiks sistemātiski apmācītas darboties pēc augstākajiem klientu apkalpošanas standartiem, izniekotā laika, naudas un intelektuālā resursa apjoms valstī nemazināsies. Tā vietā konfliktsituācijas starp uzņēmējiem un valsts institūcijām vairosies, kas savukārt nekādā mērā neveicinās ekonomikas attīstību un labklājības veicināšanu. No esošās bezjēdzīgās lietu kārtības labums beigās nerodas nevienai no iesaistītajām pusēm.

Source

www.DELFI.lv

Tags

Rīgas dome Rīgas pilsētas Būvvalde
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form