Madars Lasmanis: Latvijas pašvaldības digitālā laikmeta spīlēs
Foto: Privātais arhīvs

Pēc lielās šķēpu laušanas pieņemtā administratīvi teritoriālā reforma (ATR), ko sākam pakāpeniski īstenot, nesīs konkrētus ieguvumus iedzīvotājiem – dzīve kļūs ērtāka un labāka. Novadu bibliotekāri, iespējams, kļūs par svarīgākajiem cilvēkiem pagastā, bērni mācīsies gudrās skolās, bet administrācijas izmaksās ietaupītos līdzekļus varēs izmantot sociālajām un kultūras vajadzībām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šobrīd galvenais izaicinājums novadiem ir līdz šā gada jūnijā paredzētajām pašvaldību vēlēšanām sadarboties, veidojot jaunos teritoriālos plānus, to izstrādāšana ir cieši saistīta ar valsts atbalsta un Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzekļu izmantojumu.

"Lecam pa vecam" dārgi izmaksāja

Pašvaldības pārsvarā labprāt būtu dzīvojušas vien tālāk, veiksmīgi aizmirstot, ka tās nav mazas karaļvalstis, bet daļa no vienotas valsts struktūras. Vietvarām bija doti desmit gadi, lai pašas mainītos un atbilstu reālās situācijas prasībām. Diemžēl tas teju nekur nenotika, tāpēc visaptveroša reforma ar mērķi optimizēt pašvaldību budžeta līdzekļus, tajā pašā laikā turpinot sniegt tādus pat un labākus pakalpojumus novadu iedzīvotājiem, bija neizbēgama. Arī Latvijas Bankas veikta pētījuma dati parāda, ka iespējams ievērojami efektīvāk izmantot pašvaldību līdzekļus. Latvijas Banka ir saskaitījusi: ja pašvaldības administrētu efektīvi, katru gadu varētu ietaupīt 180 miljonus eiro.

Piemērs: ja lielākā – Dienvidkurzemes – novada astoņas pašvaldības būtu apvienojušās jau 2009. gadā, būtu ietaupīti miljoniem eiro, kas tika tērēti, lai katrā no administratīvajām struktūrām uzturētu paralēlus pārvaldes aparātus, skaitli reizinot ar astoņi. Nozaru ministrijas aprēķinājušas, kādam skaitam iedzīvotāju jābūt novadā, lai varētu sniegt kvalitatīvus pakalpojumus un darbinieki saņemtu normālu atalgojumu. Lai nodrošinātu ilgstoši pietiekamu bērnu skaitu vienā vidusskolā, ir nepieciešami vismaz 11 000 iedzīvotāju.

Tas arī bija ATR plāna pamatā: pa vecam vairs nevaram, jādzīvo atbilstoši reālās dzīves prasībām. Piedāvātais 35 pašvaldību modelis Saeimā transformējās 42 pašvaldību modelī, kas tomēr jau ir liels solis uz priekšu pretstatā vecajai sistēmai. Protams, ar likuma pieņemšanu viss nebeidzas, bet tikai sākas: līdz 2021.gada jūnijam pašvaldībām jāizstrādā reāli teritoriālie plāni, tam piešķirtas arī valsts dotācijas. Tās pašvaldības, kuru vadība paziņojusi, ka nesadarbosies, vai bremzē šo procesu, būtībā iestājas pret savu iedzīvotāju interesēm, aizmirstot, ka pašvaldību deputāti ir ievēlēti iedzīvotāju, nevis mēra interešu aizstāvībai. Piemēram, Salacgrīva, kas atteikusies šajā plānošanas procesā sadarboties ar Limbažiem, būtībā kaitē saviem iedzīvotājiem, jo teritoriālā plānošana ir ļoti saistīta ar ES struktūrfondu līdzekļu apguvi nākamajā plānošanas periodā.

Mazajās pašvaldībās līdz ar reformas ieviešanu cilvēku dzīvei noteikti vajadzētu kļūt labākai un ērtākai, jo vairs nebūs tādu pašvaldību, kas pusi budžeta tērē vien administrācijas uzturēšanai. Cilvēki varbūt maldīgi iedomājas, ka tad, ja ir iespēja novada mēru redzēt gandrīz vai katru dienu, varēs saņemt kādu pabalstu vai ceļu salabos ātrāk. Tā, protams, nav, jo visus pakalpojumus nosaka budžets un prasības pabalsta piešķiršanai vai nepiešķiršanai katrā konkrētajā situācijā.

Bibliotekārs – digitālais aģents

Apvienoto pašvaldību ieguvums būs arī straujāka digitalizācija. Piemēram, Rīgā jau testē pilotprojektu bērnu attālinātai pieteikšanai skolās. Kāpēc to nevarētu arī novados? Ir daudz pakalpojumu, kuru saņemšanai nebūtu nepieciešama ierašanās klātienē pašvaldībā, padarot tos ērtākus iedzīvotājiem, ļaujot ietaupīt laiku un līdzekļus.

Realitāte rāda: jo retāk jāapmeklē pašvaldība, jo iedzīvotāji apmierinātāki! Izaicinājums atkal ir relatīvi zemās datorprasmes. Jāņem vērā arī gados vecākie iedzīvotāji, kas varbūt saskaras ar grūtībām sākt lietot digitālos rīkus. Šobrīd jau Latvijā kopumā darbojas 122 tādi klientu apkalpošanas centri. Labs sākums, bet nepietiekami.

Risinājums varētu būt katrā pagastā izveidot klientu apkalpošanas centru, kura darbinieki iedzīvotājam sniegtu vajadzīgos digitālos pakalpojumus. Šādi centri varētu būt, teiksim, pagasta pašpārvaldē vai pat bibliotēkā, kuras darbinieki apguvuši nepieciešamās zināšanas un var palīdzēt ikvienam apmeklētājam.

Lielākā daļa bibliotekāru šobrīd VARAM piedalās digitālā aģenta apmācībās, lai prastu strādāt ar visām valsts publiski pieejamām datubāzēm. Pagasta pārvaldi būtībā varētu aizstāt viens kompetents bibliotekārs, tādējādi saņemot arī papildu piemaksas pie algas, bet kopumā – ietaupot pašvaldības līdzekļus. Arī daļu no vienoto apkalpošanas centru līdzekļiem varētu novirzīt šādam projektam, jo būtība jau nav šāda centra pastāvēšana lielākajās apdzīvotajās vietās, bet gan cilvēkiem sasniedzami pakalpojumi maksimāli tuvu dzīvesvietai. Tāpat šāda projekta ietvaros bibliotēkas saņemtu mūsdienīgu tehnisko nodrošinājumu, kas arī būtu svarīgi, skatoties tālākā nākotnē uz elektronisko vēlēšanu plāniem. Bibliotēka varētu kļūt par pagasta digitālo, multifunkcionālo un sabiedrisko centru.

Tas gan saistīts ar otru lielo izaicinājumu – pašvaldību pakalpojumu digitalizāciju. Šobrīd atsevišķus pakalpojumus valsts piedāvā centralizēti platformā "Latvija.lv", bet tie būtu attīstāmi arī vietējā mērogā. Teiksim, kāpēc, atrodoties Liepājā, nevarētu saņemt kādu pakalpojumu Ludzā, nebraucot uz Latvijas otru pusi? Attālinātais darbs, tostarp domes sēdes, un elektroniskā balsošana ir vēl viens punkts šajā sarakstā. Martā, kad tika izsludināta ārkārtējā situācija, tikai 26 no 119 pašvaldībām bija gatavas "sapulcēties" elektroniski!

Novados jāaug gudriem studentiem

Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, vienā novadā jābūt 12 000–16 000 iedzīvotāju, lai varētu izveidot pilnas skolotāju slodzes, uzturēt vienu vidusskolu un maksāt cilvēka cienīgas algas. Ja iedzīvotāju skaits ir zemāks, rodas vairākas problēmas. Pirmkārt, zemas pedagogu algas un vājāka izglītības kvalitāte. Dažas pašvaldības bijušas tik dāsnas, ka kompensējušas iztrūkumu no sava budžeta, bet tas nozīmē, ka līdzekļi kādai citai jomai bija jāapcērp. Bet sabiedrības interesēs ir pašvaldības budžetu izmantot maksimāli lietderīgi, nevis dotējot kādas atsevišķas, politiķu izraudzītas nozares.

Skolas ar 12 vai 27 bērniem (un tādas eksistē!) var pastāvēt vien tad, ja pašvaldība dotē šo izglītības iestādi. Grūti pieņemt domu, ka radiniekam vai draugam būs jāzaudē darbs skolu apvienošanas dēļ, bet cita ceļa vienkārši nav. Mērķis nav nodrošināt skolas pastāvēšanu, bet gan gudra topošā studenta vai speciālista sagatavošanu, un mazajās skolās pietiekami labi sekmju rādītāji drīzāk ir izņēmums, nevis likums gluži praktisku iemeslu dēļ. Iedomājieties: vienā klases telpā mācās bērni no 1. līdz 4.klasei vai no 7. līdz 9.klasei un arī skolotājs visbiežāk ir pat trīs un pieciem priekšmetiem viens. Toties pie izglītības iestādes izdevumiem jāpieskaita ne vien skolotāju algas, bet arī palīgdarbinieku apmaksa un uzturēšanas izdevumi. Labākie mācībspēki koncentrējas lielākās skolās, un arī šī problēma padara mikroskoliņas par sāpīgu tematu.

Pašvaldībai kā skolas dibinātājai jāizvērtē tādas skolas pastāvēšanas lietderīgums un jāatbild uz jautājumu: ko audzinām šajās skoliņās? Konkurētspējīgu nākamo paaudzi vai nākamo sociāli neaizsargāto cilvēku grupu? Tāpat jāskatās pa izglītības vecuma grupām: ja jaunāko klašu skolēniem tiešām jādzīvo pēc iespējas tuvāk mājām, vecākajās klasēs, visticamāk, ir vērts ziedot dažas ērtības izglītības kvalitātes un bērnu nākotnes vārdā.

Atgriežoties pie skolēnu skaita: ja skolā mācās 27 bērni, nav iespējams panākt, lai vienā pilnvērtīgā klasē mācītos vismaz 12 bērni, kas ir atzīts par minimālo piemēroto skaitu gan izmaksu, gan mācību procesa nodrošināšanas ziņā. Pēc 7. klases skolēnam jānodrošina pilns apmācības cikls visos priekšmetos, ieskaitot dabaszinātnes, turklāt pietiekami liela interešu nodarbību izvēle. Skolēnam jābūt pietiekami sagatavotam, lai pēc 9. klases varētu izglītību turpināt vidusskolā. Šobrīd vidusskolās jāpiedāvā vismaz divas iespējas specializēties, un tas nozīmē, ka jābūt vismaz divām paralēlklasēm.

Tātad pilnvērtīgā vidusskolas ciklā jābūt vismaz 24 skolēniem katrā vidusskolas plūsmā. Tātad vidusskolai minimālajam skolēnu skaita slieksnim būtu jābūt vismaz 72 skolēniem. Tad būs nodrošināts darbs skolotājiem un konkurētspējīga izglītība jauniešiem.

Vēlreiz vēlētos uzsvērt, ka ATR nepieciešamību noteica reālās dzīves prasības optimizēt teritoriālo pārvaldi ar mērķi sniegt visiem iedzīvotājiem kvalitatīvus, savlaicīgus un mūsdienīgus pašvaldību pakalpojumus. Lai cik saprotama būtu nevēlēšanās mainīt paradumus, sekojot vienkāršajai devīzei "mēs tā vienmēr esam dzīvojuši", mums visiem jāsaprot, ka iedzīvotāju skaits Latvijā nepieaug, savukārt attālinātās pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas iespējas ienāk uz palikšanu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Izglītības un zinātnes ministrija Latvijas Banka
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form