Maija Pavlova, Haralds Matulis: Atklātā vēstule par nesamērīgo nodokļu slogu
Foto: LETA

Reaģējot uz Labklājības ministrijas rīkoto apspriešanu par rosinātajām nodokļu izmaiņām, paredzot aplikt ar VSAOI no minimālās algas, un kā tas ietekmēs NVO sektoru, sniedzam atzinumu no kultūras nozares NVO: Latvijas Radošo savienību padomes un Laikmetīgās kultūras NVO asociācijas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Novērtējam valdības virzītās likumu izmaiņas, lai visi Latvijas iedzīvotāji būtu sociāli apdrošināti. Tomēr aicinām virzīt šīs izmaiņas ar apdomu. Jo uz papīra tas izklausās labs solis – ikvienam veikt VSAOI vismaz no minimālās algas. Bet aplikt personas ar nelieliem ienākumiem vai vispār bez ienākumiem ar 170 euro nodokli, uzliekot tām par pienākumu pašām sagādāt šo naudu, atraujot no savas un savu ģimeņu jau tā pieticīgās iztikas, nepadarīs šo personu dzīvi labāku. Šāda politika neatbilst demokrātiskas valsts principiem, bet ir atkrišana feodālismā un dzimtbūšanā, kad ikvienam ir pienākums samaksāt nodevas, neatkarīgi no apstākļiem.

Ja atmet neticamo domu, ka valdības partijas tīšām vēršas pret trūcīgiem iedzīvotājiem, tad šādai valdības politikai – aplikt ar nodokļiem par negūtiem ienākumiem – izskaidrojums varētu būt vienīgi tāds, ka Finanšu ministrijas rīcībā ir fakti, ka visi cilvēki ar zemiem ienākumiem patiesībā slēpj savus lielos ienākumus, un tagad tie tiks rekvizēti sociālā taisnīguma vārdā.

Runājot par profesionālās kultūras jomu, liela daļa finansējuma un attiecīgi radošo personu ieņēmumu nāk pastarpināti caur valsts budžeta dotācijām kultūras institūcijām un Valsts kultūrkapitāla fondam (VKKF), ir pārbaudāmi Kultūras ministrijas budžeta datos un VID datos. Aplikšana ar obligātām VSAOI iemaksām, vienlaikus nesniedzot skaidras garantijas, ka šo naudu būs iespējams nopelnīt, padarīs trūcīgas radošas personas (= ieņēmumi mazāk par 500 eur mēnesī) vienīgi sociāli mazāk nodrošinātas, tās būs spiestas doties pelēkajā zonā vai pilnībā atteikties no jebkādas radošas darbības.

Pastāv lieli riski, ka valdības virzītās nodokļu reformas būtiski pasliktinās tieši trūcīgo un maznodrošināto radošo personu situāciju. Šādas personas, tipiski, ir pašnodarbinātas, atrodas daļējā nodarbinātībā, gūst neregulārus ienākumus no projektiem un dažādos nodokļu maksāšanas režīmos. Līdz šim mēnešos, kad ienākumi nepārsniedza minimālo algu (430), pašnodarbinātas personas neveica VSAOI iemaksas. Iecerēts, ka turpmāk VSAOI iemaksas būtu veicamas arī mēnešos, kad nav klientu vai citu peļņas avotu, un ienākumi noslīd zem minimālās algas vai to nav vispār. Bet atšķirībā no citiem darba ņēmējiem pašnodarbinātai personai nav darba devēja, kas nodrošinātu atalgojumu "tukšajos mēnešos", tā arī nevar pretendēt uz bezdarba pabalstu kā parasts nodarbinātais.

Un ir arī daudzas citas praktiskas situācijas, kas nav pietiekami pārdomātas, kur pēc grozījumiem var iestāties sliktāka situācija tieši personām ar maziem ienākumiem. Piemēram, nodokļu reformā paredzētais, ka personai, kas ir vienlaikus pašnodarbinātais un darba ņēmējs, gadījumā, ja personas VSAOI par mēnesi nesasniedz 170 euro, trūkstošo starpību proporcionāli segs darba ņēmējs un pašnodarbinātais. Uz papīra tas izskatās solidāri. Taču praksē ir liels risks, ka darba ņēmēji pārtrauks un neveidos attiecības ar nepilnas slodzes darba ņēmējiem, baidoties iespējamām neplānotām finansiālām sekām, ja darbinieks nav spēji atrast trūkstošo slodzi citur. Tas nozīmē, ka bezdarbniekiem būs vēl grūtāk atgriezties darba tirgū un valstij tas izmaksās daudz dārgāk nekā cerētie nodokļu ieņēmumi. Kultūras un arī izglītības nozarē tas attiecas, piemēram, uz lielu skaitu radošo personu, kas strādā daļējas slodzes darbu izglītības iestādēs – mūzikas skolās, mākslas skolās, augstākās izglītības iestādēs.

Ko darīt?

Ir apsveicama valdības vēlme risināt sociālas problēmas. Būtu apsveicami, ja konsultāciju procesā tiktu iesaistīta arī mērķgrupa un to pārstāvošās organizācijas, kas nav noticis.

Pirmkārt, taisnīgs risinājums būtu maksāt VSAOI nodokļus par gūtajiem ienākumiem. Atlikušo starpību līdz 170 euro VSAOI minimālajām iemaksām sedzot valstij. Vai arī atstājot esošo situāciju ar neveiktām / nepilnām VSAOI iemaksām. Paraugoties uz prognozēto vecuma pensiju, kļūst skaidrs, ka nabadzīgi dzīvos gan persona, kas nav veikusi VSAOI, gan persona, kas veikusi VSAOI no minimālās algas. Tāpēc šī dzīšanās pēc VSAOI no minimālās algas nedrīkst kļūt pašmērķīga. Ir nepieciešams nodrošināt arī ienākumus, no kuriem VSAOI maksāt. Pašnodarbināto sektorā no tā, ka valdība paaugstina minimālo algu uz 500 euro, nevienam ienākumi nepieaug.

Otrkārt, ir skaidrs, ka ilgtermiņā pārtikšana no autoratlīdzībām un sociālo iemaksu neveikšana ir problēma pašām radošām personām. Ir vajadzīgs ceļš ārā no šīs situācijas, kas vismaz kultūras nozarē izveidojusies jau deviņdesmitajos gados. Toreiz valsts finansējums kultūrai bija vēl trūcīgāks, un "radoša" pieeja atlīdzību izmaksai kļuva par de facto akceptētu, institucionāli un valsts budžeta plānošanas procesā atbalstītu soli. Ir nepieciešams noņemt vainu no mazo atlīdzību saņēmējiem, nevis sodīt tos ar nesamērīgu nodokļu piedziņu.

Tāpēc, domājot par radošo personu sociālo aizsardzību, līdztekus nodokļu izmaiņām būtu nepieciešams arī kompensējošs valsts budžeta dotācijas piešķīrums gan Valsts kultūrkapitāla fondam, gan citām valsts kultūras institūcijām.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Darbaspēka nodokļu samazināšana Finanšu ministrija Kultūras ministrija Labklājības ministrija Nodokļi NVO VKKF
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form