Koalīcijas partijas esot panākušas kompromisu strīdīgajos jautājumos un nākamā gada valsts budžetu pieņemšot, valdība nekritīšot.
Tas arī nozīmē, ka Nacionālajai apvienībai, kas līdz šim apsvēra iespēju aizsoļot opozījā, nu ir jēga nosaukt savu jauno kandidātu kultūras ministra postenim. Apvienība apgalvo, ka tāds esot, tikai vēl kādu laika sprīdi turēšot to noslēpumā. It kā intriga.
Un it kā arī nav, jo kā kultūras ierindas patērētājs gluži labi iztieku bez ministra. Latvju teksti jaunais numurs tāpat iznācis, neliekas, ka par tukšo nozares vadītāja krēslu šausmīgi uztrauktos jaunie cilvēki laikmetīgās mākslas centrā kim?, kuri ar entuziasmu dalās domās ar apmeklētājiem par nule kā atklātās Saglabāt kā ekspozīcijas objektiem, ierakstu veikalu Upe pircēji ierasti pļāpā ar kundzēm - pārdevējām par Latvijas mūzikas jaunumiem utt. Kultūra apliecina sevi kā pašregulējošs un no politiskajām intrigām neatkarīgs organisms. Īsi sakot, rodas kārdinājums teikt, ka tāds kultūras ministrs nepieciešams vien uz budžeta taisīšanas laiku, lai nozari pilnīgi neatstāj bešā. Savukārt visvisādās atklāšanās teikt uzrunas var arī kāda cita amatpersona.
Un tomēr ir būtiski, kas šo posteni ieņems, jo ir vairāki aspekti, kuros spēcīga kultūras ministra personība ļoti noderētu. Jo, abstrahējoties no demisionējušās kundzes darba stila un izpratnes, kultūras ministram vairāk būtu jāiejaucas jomās, kas kaut kādu iemeslu dēļ līdz šim uzskatītas par citu spēlētāju "lauciņu".
Pirmkārt, runa ir par izglītību un zinātni. Jā, ir Izglītības un zinātnes ministrija, bet, vērojot ministrijas un tās "klientu" debates, rodas sajūta, ka tajās pietrūkst kaut kas ļoti būtisks. Protams, ir ļoti svarīgi, cik liels būs skolotāju atalgojums, kas jāpērk vecākiem, bet kas skolai, kāds ir augstskolu programmu akreditācijas mehānisms utt. Tomēr pa burzmu - un tas nav pārmetums IZM - pazūd SATURS. Kas un kā tiek mācīts, lai jaunās paaudzes (vienalga - skolēni vai studenti) būtu ne tikai "sagatavoti mūsdienu darba tirgus prasībām", bet arī ar interesi par kultūru? Jo šī interese, atvērtība palīdz cilvēkam gan būt vajadzības gadījumā iecietīgam, gan gatavam apgūt ko jaunu, gan kaut kādā brīdī atcerēties, ka "izdevusies dzīve" nav tikai bankas konta stāvoklis. Līdzīgi ar zinātni. Ir tāda nelāga sajūta, ka zinātnes nu uzkrītoši vērtē pēc to "lietderīguma" - vai to darbs var novest pie kāda patenta un attiecīgi nauda žūksnīša? Ja nevar, tad tā ir labākajā gadījumā "greznība", ko diez vai varam atļauties, sliktākajā - "plānā galdiņa urbšana". Un te nu būtu jānāk kultūras ministram, kurš spētu sakarīgi paskaidrot, ka nācijai, ja vien tā grib būt kas vairāk par lielveikalu un televīzijas šovu patērētāju, ir nepieciešama arī sava valodniecība, muzikoloģija un - ak, šausmas! - pat arheoloģija.
Otrkārt, labam kultūras ministram būtu jāiesaistās - ar savu sirds inteliģenci, zināšanām - debatēs, kas politiķu izpildījumā viegli deģenerējas populismā, seklā pseidopatriotismā un galu galā postu vien nodara. Ja, piemēram, tādi jautājumi kā valstiskā (patriotiskā) audzināšana, Satversmes preambula u.c. paliks vien deputātu un juristu (lai cik šiem ļaudīm būtu labi nodomi) ziņā, tad rezultāts, baidos, būs kaut kas skaļš un bezgaumīgs.
Īsi sakot, kultūras ministrs ir vajadzīgs, bet ne tāds, kurš nozari uztver vien kā salipināmu budžeta izdevumu pozīciju kopumu vai kā vietu, kur apmierināt savas ar zināšanām neapgrūtinātas ambīcijas, sakot "esmu profesionāls menedžeris ar pieredzi lielu kolektīvu vadīšanā".
Nekas traģisks, protams, nenotiks, ja Nacionālā apvienība amatam izvirzīs kādu, delikāti sakot, nepārliecinošu kandidātu. Kultūra ir kā nezāle - neiznīks. Tomēr, jācer, ka NA saprot te minētos un arī citus apsvērumus par vārdu savienojumu "kultūras ministrs".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
