Iedomājieties – ap Ziemassvētkiem veikalos nav svaigu kāpostu, bet februārī no plauktiem pazūd skābētie. Ziemā nav arī seleriju. Vienkārši nav. Un mazdārziņā neko prātīgu izaudzēt nevar, jo ierastos kūdras substrātus vairs nepārdod. Jau pēc desmit gadiem tā var kļūt par skaudru realitāti, ja vien Eiropas Savienības (ES) zaļajā kursā netiks atsevišķi nodalīta enerģētikā un dārzkopībā izmantojamā kūdra.
Tieši tā – zaļā kursa dokumenti paredz, ka, cīnoties par klimatneitrālu ekonomiku, jau pēc 2030. gada būtu jāpārtrauc kūdras ieguve jebkādiem mērķiem un esošās izstrādes vietas jāsāk rekultivēt. Eiropas Komisijas noraidošajai attieksmei pret kūdru ir būtisks iemesls, proti, aptuveni puse no ES iegūtās kūdras tiek izmantota apkurei. Vairākās valstīs – Īrijā, Francijā, Somijā, Zviedrijā, Nīderlandē, patlaban jau ārpus ES esošajā Skotijā – kūdras briketes bija un daudzviet joprojām ir tradicionāls, gadsimtiem sens un bieži izmantots kurināmais.
Taču, šķiet, daļa politiķu nav aizdomājusies līdz tam, ka kūdra ir ne tikai vidi piesārņojošs kurināmais, bet arī ļoti vērtīgs un grūti aizvietojams dārzkopības substrāts. Šādu augsnes maisījumu izzušana vairāku iemeslu dēļ radīs milzīgas problēmas lauksaimniekiem visā Eiropā.
Ir diezgan daudz dārzāju – kāposti, salāti, selerijas, puravi –, kuru dēstus audzē kūdras substrātā. Piemēram, Latvijā kāpostus audzē aptuveni 1600 hektāru platībā. Hektārā vidēji izstāda 35 000 dēstu. Viena dēsta izaudzēšanai ir nepieciešami 25 ml kūdras. Tātad vienam hektāram vajag 875 litrus kūdras, bet visiem mūsu valstī audzētajiem kāpostiem – 1400 kubikmetrus.
Vienkāršākā alternatīva stādu audzēšanā būtu izmantot zemi, to īpaši apstrādājot, tiesa, rēķinoties ar to, ka konkrētās platības lauksaimniecībā vairs nebūs izmantojamas. Ja no viena hektāra noņemsim 25 centimetrus biezu augsnes kārtu, iegūsim 2500 kubikmetrus augsnes. Taču tā būs pilna ar nezālēm, kaitēkļiem, infekcijām, nederēs dēstu audzēšanai ar modernām metodēm (sablīvējas, slikti uztur mitrumu, ir pārāk smaga podošanas mašīnu izmantošanai). Sēklas slikti dīgs, augi nebūs spēcīgi un slimos. Lauks, no kura noņēma zemi, vairs nebūs izmantojams. Rezultātā kāpostu raža no viena kvadrātmetra būtu aptuveni 2,5–3 kilogrami. Šodien zemnieki no viena kvadrātmetra iegūst 7–10 kilogramus.
Proti, ja nebūs kūdras, nebūs ierasto dārzāju vai arī to būs mazāk un par augstāku cenu. Visās lielajās dārzeņkopības valstīs – Somijā, Nīderlandē, Vācijā, Spānijā – pamatā tiek izmantotas līdzīgas saimniekošanas metodes. Vācijā kāpostus audzē 13 100 hektāru platībā, ziedkāposti un brokoļi aizņemt vēl 5800 hektārus, Nīderlandē kāposti aizņem vairāk nekā 6000 hektāru.
Nav jau tā, ka netiek pētītas iespējas, vai šo dārzāju audzēšanā kūdras substrātu var aizstāt ar ko citu. Tiek pētītas. Taču ieteikumi ir līdzīgi tiem, par kuriem pirms četrdesmit vai sešdesmit gadiem rakstīja puķkopības grāmatās: paņemiet velēnu zemi, lapu zemi, smiltis, sajauciet kopā. Paši savām rokām šādu augsni, iespējams, varētu sagatavot mazdārziņu īpašnieki, taču ražošanai apjomi ir pārāk lieli, lai tas būtu iespējams.
Manuprāt, ļoti svarīgi ir tas, ka no kūdras substrātu izzušanas visvairāk cietīs vidēja lieluma saimniecības un bioloģiskie lauksaimnieki, kas nodarbojas ar minēto dārzāju vai daudzu citu stādu audzēšanu. Neaizmirsīsim, ka Latvijā ir daudz zemnieku saimniecību, kas audzē stādus – puķu, gurķu, tomātu, koku un krūmu. Latvijas stādu audzētāji gada laikā izlieto aptuveni 300 000 kubikmetru kūdras un kūdras produktu. Ja kūdras izmantošana nebūs iespējama, liela daļa stādaudzētavu un dārzeņu audzētāju nevarēs strādāt. Taisnība – segtajās platībās daudzu dārzāju (tomātu, gurķu) un ogu (zemeņu) audzēšanai var izmantot minerālvati vai kokosšķiedru, taču atklātā laukā tie nav izmantojami. Turklāt to ekoloģiskā pēda ir lielāka nekā kūdrai.
Un, visbeidzot, gatavus trūdzemes, komposta un substrātu maisījumus plaši izmanto dārzkopji – amatieri un mazdārziņu īpašnieki. Aplūkojiet uzmanīgi veikalu plauktos redzamos produktus – tiem visiem kaut vai nelielā apjomā (līdz 20%) ir pievienota kūdra. Patiesībā bieži vien pat tad, ja uz iesaiņojuma ir lepns uzraksts "bez kūdras".
Kūdru dažādu dārzeņu, ziedu un koku audzēšanai izmanto jau vairāk nekā piecdesmit gadus, turklāt kūdras produkti kļūst aizvien modernāki un ir izmantojami gan siltumnīcās, gan arī atklātā laukā. Latvijā 97% no iegūtās kūdras tiek izmantoti dārzkopībai, turklāt mēs ar šiem pārtikas audzēšanai vērtīgajiem produktiem apgādājam 115 pasaules valstis. Būtiska nozīme ir arī tam, ka Latvijā kūdras izstrāde notiek tikai aptuveni 4% purvu platību. Baltijas jūras reģiona valstīs par šīm ekosistēmām ir jāuztraucas daudz mazāk nekā otrpus Eiropai, kur kūdra ir gadsimtiem ilgi izmantota kā kurināmais.
Taču zaļā kursa īstenošana ir īstais brīdis, kad būtu vērts pārskatīt starptautisko organizāciju vadlīnijas par kūdras uzskaites metodiku. Patlaban visi kūdras produkti tiek uzskaitīti kā energoresursi, turklāt siltumnīcefektu radošo gāzu emisiju aprēķinos tiek pieņemts, ka kūdra jau ieguves brīdī "emitē" visu tajā esošo ogļskābo gāzi. Patiesībā tūlītēja oksidācija nenotiek, lauksaimniecībā izmantojamā kūdra turpina savu "dzīvi", "pārceļojot" uz maisiem, pēc tam – uz podiņiem.
Kūdra, ko izmanto dēstu un stādu audzēšanai, pēc augu izstādīšanas tiek izmantota augsnes ielabošanai, tā atgriežas dabā, un veidojas aprites ekonomikas cikls. Tieši tādēļ būtu nepieciešams veikt atsevišķu uzskaiti lauksaimniecībā un enerģētikā izmantotajai kūdrai. Pieprasījums pēc pārtikas pasaulē palielināsies, tādēļ pieaugs vajadzība arī pēc dabiskas izcelsmes substrātiem. Manuprāt, Latvijā būtu jāvelta lielāka uzmanība modernu lauksaimniecības produktu radīšanai, nevis kūdras pārstrādes iznīdēšanai.
Starp citu, ES plāns no jauna iestādīt trīs miljardus koku nav īstenojams bez kūdras izmantošanas, jo meža stādus bez tās nav iespējams izaudzēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
