Olafs Grigus: Rīgas vēlēšanu apjukuma kaleidoskops
Foto: Privātais arhīvs

Vērtējot šī gada jūlija beigās veikto SKDS aptauju par politisko partiju reitingiem pirms Rīgas domes vēlēšanām, politologs Jānis Ikstens izteicis apgalvojumu, ka salīdzinoši zemā "Saskaņas" popularitāte skaidrojama ar to, ka aptaujā iekļauta arī partija "Jaunā Saskaņa". Arī tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš uzskata, ka aptaujas dalībniekus varētu būt samulsinājis šis apstāklis. Vienlaikus Ikstens norādījis uz to, ka diez vai šis būtu vienīgais rezultātu ietekmējošais faktors. Dalībai 2020. gada Rīgas pašvaldības vēlēšanās pieteikti 15 politisko partiju saraksti. Tas ir par četriem vairāk nekā 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ikstenam un Kaktiņam varētu būt taisnība par to, ka daļa vēlētāju šajās vēlēšanās ir samulsusi. Vienlaikus mulsumam ir tik daudz dažādu labu iemeslu, ka drīzāk būtu dīvaini, ja šī mulsuma nebūtu. Rakstā tiks skaidrota daļa no mulsinošajiem aspektiem, kas saistīti ar vēlēšanām iesniegtajiem sarakstiem, to skaitā: reitingu precizitāte, iesniegto sarakstu kandidātu partejiskā piederība un iepriekš ievēlēto deputātu darbs (vai tā neesamība) domē.

Pieteikto sarakstu skaits ir salīdzinoši liels, tāpēc šajā rakstā koncentrēsimies uz politiskajiem spēkiem, kuri pārstāvēti pēdējā Rīgas domes vai Saeimas sasaukumā un attiecīgi praksē pierādījuši to, ka ir spējīgi savākt pietiekamu vēlētāju atbalstu. Balstoties uz šo principu, piemēram, Latvijas Krievu savienības un “Jaunās Saskaņas” saraksti rakstā netiek apskatīti, lai gan SKDS aptaujā tie uzrāda salīdzinoši labus rezultātus.


SKDS partiju reitingi 07.2020. un reitingu summa – 2017. gada vēlēšanu sarakstu partneriem un to jaunajiem sirdsdraugiem.

Arī summējot “Saskaņas” un “Gods kalpot Rīgai” (GKR) atbalstu šajā gadā paredzētajās Rīgas domes vēlēšanās, iegūtais atbalsta rādītājs iepriekšējās vēlēšanās joprojām ir ievērojami augstāks. Jāatceras, ka 2017. gada pašvaldību vēlēšanās “Saskaņa” Rīgā startēja vienā sarakstā ar GKR un apvienības “Attīstībai/Par!” sastāvā ietilpstošā partija “Latvijas attīstībai” startēja kopā ar Latvijas Reģionu apvienību.

Šādu rezultātu nepalīdz izskaidrot arī lielākoties publicētajās pirmsvēlēšanu aptaujās neuzrādītais statistiskās kļūdas intervāls, kas parasti ir aptuveni +/–2%. Par to, kam ir vērts pievērst uzmanību, domājot par partiju pirmsvēlēšanu reitingiem, plašāk izklāstīts pirms Saeimas vēlēšanām publicētajā “Re:Baltica” rakstā. Vidzemes Augstskolas docents Jānis Buholcs savukārt skaidrojis, kāpēc ne vienmēr ir prātīgi pārlieku paļauties uz partiju reitingiem, prognozējot vēlēšanu rezultātu.

SKDS partiju reitingi 04.2017. un pašvaldības vēlēšanu rezultāti Rīgā.

2017. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlētā domes sastāva neatbilstība pirmsvēlēšanu reitingiem ir viens no uzskatāmiem piemēriem dažādām dīvainībām, par ko mēs tam vēl ilgi varēsim būt pateicīgi. Vēlēšanu rezultāti diezgan uzskatāmi parāda, ka vēlētāju griba var būtiski atšķirties no tā, ko varētu sagaidīt, aplūkojot pirmsvēlēšanu reitingus. Uzskatāmi redzams, ka partiju popularitātes nobīde vēlēšanu dienā atsevišķos gadījumos tuvojusies pat 11%, salīdzinot ar aptaujās uzrādītajiem rezultātiem. Šo faktu var būt svarīgi atcerēties nākamreiz, kad kāds labu gribošs padomdevējs mēģinās jūs, balstoties tikai uz pirmsvēlēšanu reitingu aptauju, pārliecināt par to, ka nevajadzētu "izmest balsi", balsojot par politisko spēku, kas nepārvarēs ievēlēšanas barjeru.

Pirmsvēlēšanu reitingi gan nav vienīgais intereses vērtais jautājums, domājot par vēlēšanu dalībnieku spektru. Kā jau noprotams no abām iepriekš piedāvātajām tabulām, lai gan konkrētajos sarakstos ietilpstošās partijas piedalījušās abās vēlēšanās, ir mainījušās to kombinācijas un tām ir nākuši klāt jauni sadarbības partneri. Diemžēl izpratne par to, kuri politiskie spēki ir partijas un kuri ir partiju apvienības, ir salīdzinoši zema.

Rīgas 2020. gada pašvaldības vēlēšanās startējošo sarakstu partijas un to saņemtais privātais finansējums kopš 13. Saeimas vēlēšanām (KNAB).

Redzams, ka apskatītajos 8 sarakstos, kas startē Rīgas 2020. gada pašvaldības vēlēšanās, ietilpst 22 partijas. Tas ir ievērojams partiju skaits, sevišķi atceroties, ka apskatām tikai 8 no 15 sarakstiem. Daļa no partijām ir izveidojušas ciešākas saites, izveidojot partiju apvienības. Rīgas pašvaldības vēlēšanās startēs 4 apvienības: "Attīstībai/Par!", "Jaunā Vienotība", Zaļo un zemnieku savienība un Latvijas Reģionu apvienība. Nacionālā apvienība, par spīti savam nosaukumam, vairs nav partiju apvienība, jo tajā ietilpstošās partijas jau ir apvienojušās vienā partijā. Protams, sarakstos ietilpstošās partijas var būt pietiekoši atšķirīgas, kā tas redzams, salīdzinot finansējumu, ko tās saņēmušas no ziedojumiem un biedra naudu iemaksām. Detalizētāka informācija par dažu politisko spēku privātā finansējuma struktūru un agrākajiem lielākajiem ziedotājiem pieejama 2019. gada oktobra pārskatā. Redzams, ka partijām pieejamais privātā finansējuma apmērs būtiski atšķiras. Lielāko privāto finansējumu no ziedojumiem un biedra naudas saņēmušas partijas "Vienotība", "Latvijas attīstībai" un "Saskaņa".

Vienlaikus jāņem vērā atsevišķi izaicinājumi finansējuma datu apkopošanā. Proti, daļa partiju ievērojamus līdzekļus saņem lielā skaitā salīdzinoši nelielu biedra naudu, kas neuzrādās KNAB datubāzē, bet identificējamas tikai partiju iesniegtajos gada pārskatos. Attiecīgi apkopojumā iekļauta tikai informācija par "neredzamajām" biedra naudām 2019. gadā, kas ir vienīgais perioda pilnais gads. Saskaņā ar aprēķiniem, kas veikti 2019. gada rakstā, ir pamats uzskatīt, ka partiju "Kustība "Par!"" un JKP saņemto nelielo biedra naudu apjoms ir liels, salīdzinot ar citiem politiskajiem spēkiem. Attiecīgi šī iemesla dēļ tā apmērs saistībā ar šo neprecizitāti varētu būt cietis vairāk nekā vairuma citu partiju gadījumā. Latvijas Zemnieku savienība savukārt neatļautā veidā deklarāciju pagaidām nav iesniegusi arī par 2019. gadu.

Tāpat pietiekoši interesants ir arī jautājums par to, kurš ziedo līdzekļus partiju apvienībām un vai šie cilvēki būtu uzskatāmi par tādiem, kuri jo sevišķi atbalsta partiju integrāciju vienotā veselumā. Vai varbūt daļa šo cilvēku aizmirsusi, ka konkrētā apvienība nemaz nav partija, kas būtu saprotami, ņemot vērā, ka masu mediju ziņu sižetos atšķirība starp partijām un apvienībām bieži netiek ņemta vērā, un attiecīgi apjukums būtu tikai saprotams. Grūtāk izskaidrojamas ir situācijas, kad kāds partijas biedrs veic ievērojamu līdzekļu ziedojumu kādai citai apvienībā ietilpstošai partijai, kā, piemēram, situācijā, kad "Latvijas attīstībai" biedrs Edgars Čeporjus dienu pirms 13. Saeimas vēlēšanām ziedoja 21 500 EUR "Attīstībai/Par!" apvienībā ietilpstošajai partijai "Izaugsme".

Atsevišķs interesants jautājums, domājot par sarakstu kandidātu partejisko piederību, ir arī tas, kā konkrētas partijas (vai apvienības) laika gaitā maina sadarbības partnerus. Piemēram, kā jau bija redzams pirmajā tabulā, 2017. gadā LRA startējusi vienā sarakstā ar liberālo partiju "Latvijas attīstībai" un gaidāmajās vēlēšanās savukārt ar mazāk liberālo Nacionālo apvienību. Tas varētu likties saprotami, ņemot vērā, ka LRA sevi pozicionē kā centrisku apvienību. Taču nedaudz mazāk saprotami ir, kāpēc "reģionu" apvienībā esošajām partijām ir saistoši kandidēt Rīgas domes vēlēšanās. Nudien, ja sīkāk papētām LRA/LA 2017. gada sarakstu, rodas sajūta, ka vismaz pirmie 10 kandidāti nāk ekskluzīvi no LA rindām. Ar acīmredzamu izņēmumu – "mēru" Bondaru, kurš gan kopš tā laika arī ir pametis LRA rindas un pievienojies LA. Tomēr 2020. gada apvienotajā LRA un partijas NA sarakstā pirmajā desmitniekā redzama virkne LRA pārstāvju.

Pārsteidzīgs gan būtu pieņēmums, ka partija LA vienmēr panāk savu biedru izvirzīšanu pirmajās saraksta pozīcijās. Apvienības "Attīstībai/Par!" un partijas "Progresīvie" sarakstā redzam, ka to biedri cits aiz cita ieņem kārtas numurus pamīšus. Tas vienlaikus ne tikai šķiet intuitīvi godīgi, bet arī nedaudz atvieglo vēlētājam konkrētas partijas biedru identificēšanu, jo var pieņemt, ka konkrētajā sarakstā divi vienas partijas kandidāti pēc kārtas, visticamāk, nebūs ierindoti. Šis process pilnīgi noteikti nav viegls, un partijas šajā ziņā vēlētājam īpaši nenāk pretim. Pirmsvēlēšanu programmās un politisko spēku mājaslapās lielākoties nav iespējams uzzināt vēlēšanu kandidātu partejisko piederību. Nav acīmredzama izskaidrojuma, kāpēc partijām vajadzētu kaunēties priekšplānā izlikt saraksta kandidātu partejisko piederību.

Viena no iespējamām teorijām, kas to skaidro: sarakstu dalībnieki viens otram uzticas tik mazā mērā, ka uzskata, ka, identificējot partejisko piederību, palielinās risks, ka atsevišķas partijas sāks veidot kopīgajai reklāmas kampaņai paralēlu – tieši savas partijas – kampaņu ar mērķi panākt partneru svītrošanu. Ja šis tiešām būtu galvenais apsvērums, tad varētu apgalvot, ka šī prakse ir ne vien neētiska, bet arī liek aizdomāties par šķietamo sirdsdraugu patieso attiecību statusu. Jājautā, kas tik zemas savstarpējas uzticēšanās apstākļos varētu likt domāt, ka šie dažādo partiju cilvēki pēc ievēlēšanas būs motivēti īstenot kādu kopīgu programmu. Saistīts, bet atsevišķs aspekts ir arī bezpartejisko kandidātu iekļaušana sarakstos. Arī šī prakse, tāpat kā viss iepriekš aprakstītais, nav jauna, un 2017. gada Rīgas pašvaldības vēlēšanās, piemēram, partija "Vienotība" veidoja "atvērto" sarakstu, ļaujot kandidēt NVO pārstāvjiem. Fenomens ir kārtējais apliecinājums partiju nespējai panākt biedru skaita pieaugumu, tā vietā pārdalot ārpus partijas esošus cilvēkresursus. Protams, pozitīvās ziņas ir, ka atsevišķi atvērtos sarakstos kandidējuši NVO kandidāti var pēc šādas iesaistes nolemt partijai pievienoties.

Sarakstu iegūtais deputātu skaits, frakciju samēri pirms domes atlaišanas, "stabilie deputāti" un to īpatsvars. Avots: RD sniegts deputātu saraksts par periodu pirms domes atlaišanas.

Runājot par sadarbošanos pēc ievēlēšanas, visai interesanti apskatīt arī informāciju par to, kā līdz domes atlaišanai mainījies Rīgas domes sastāvs. Redzams, ka "Vienotības" saraksts ir vienīgais, kura domes frakcija iepriekšējā sasaukumā nekļuva mazāka. Attiecīgi virkne deputātu no citām frakcijām laika gaitā ir atšķēlusies – parādība, kas diemžēl pietiekami bieži sastopama arī pēc Saeimas vēlēšanām.

Tāpat skaitļi ceturtās tabulas trešajā un ceturtajā kolonnā raksturo to, cik deputātu domē palicis pastāvīgi no ievēlēšanas brīža līdz domes atlaišanai, tai skaitā nepametot savas sākotnējās frakcijas. Redzams, ka "stabila" ievēlēto deputātu klātbūtne sagaidīta tikai no aptuveni puses deputātu. Protams, nevajadzētu nosodīt deputātus, kas domi pametuši. Šādai rīcībai var būt ļoti daudz leģitīmu un saprotamu iemeslu, kas saistīti ar veselības problēmām un ģimenes apstākļu maiņu. Tāpat daļa deputātu var izvēlēties pamest domi, ja pret šīm personām tiek ierosināts kriminālprocess. Jāņem arī vērā, ka domi pametušie deputāti tajā var būt darbojušies būtiski atšķirīgu laiku. Tomēr jāatzīmē, ka deputātu mainīgums kopumā ir pārsteidzoši augsts. Samērā maz ticams, ka vēlētāji varētu spēt izsekot līdzi tik lielam mainīgumam savu ievēlēto partiju pārstāvju rindās. Sevišķi problemātiski tas ir kontekstā ar to, ka domes mājaslapā nav ērti pieejamas informācijas par agrāko sasaukumu deputātiem un to nomaiņu, kā tas ir, piemēram,Saeimas mājaslapā.

Varbūt teiksiet, ka tas nekas un galvenais, ka domē paliek strādāt sarakstu līderi – cilvēki ar skaidrāko vīziju par pilsētas vēlamo attīstību. Diemžēl, palūkojoties uz 2017. gada sarakstu līderu gaitām, kopskats nav sevišķi iepriecinošs. Varam secināt, ka no 2017. gada 15 līderiem par "stabiliem deputātiem" varam saukt tikai 6. Proti, situācija ir pat vēl bēdīgāka nekā ierindas deputātu rindās.

2017. gada Rīgas pašvaldības vēlēšanu sarakstu līderi: vai viņu mandāti tika saglabāti līdz Rīgas domes atlaišanai 2020. gada februārī. Tabulā iekļauta informācija, ko sniegusi Rīgas dome pēc pieprasījuma. Pēc raksta publicēšanas Inese Andersone norādīja, ka informācija ir neprecīza un viņas mandāts pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām atjaunots.

Prezidents Andris Bērziņš savā 2014. gada vēstulē Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei skaidroja nepieciešamību novērst tādas problēmas kā vēlētāju zemā līdzdalība, uzticēšanās partijām, politisko partiju mainīgums un neskaidrā platforma, kā arī nepietiekama iekšējā demokrātija. Par šīs iniciatīvas turpinājumu varētu uzskatīt pagājušā gada izskaņā pieņemtos likuma grozījumus, kas palielināja valsts finansējumu politiskajām partijām, politiķiem argumentējot, ka tas atļaus turpmāk īstenot gudrāku un godīgāku politiku. Iespējams, ir par agru vērtēt, cik veiksmīgi politiķi pilda šos konkrētos solījumus, bet zināmas bažas raisa tas, ka kandidāti šķietami kaunas par savu partejisko piederību.

Sarežģītība kandidātu partijas identificēšanās ziņā un potenciāli lielais sagaidāmais mainīgums ievēlēto deputātu sastāvā liek bažīties par to, ka sasaistīt partijas vai konkrētus politiķus ar politisko atbildību būs ļoti sarežģīti. Tāpat lielais mainīgums, kas raksturīgs deputātu migrēšanai starp partijām un institūcijām, nozīmēs, ka vēlētājiem būs objektīvi sarežģīti atalgot vai sodīt kādu politisko spēku pie vēlēšanu urnām nākotnē.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas 2020 KNAB Rīgas dome Saeima
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form