Oļegs Krasnopjorovs: Kā panākt Igauniju un Lietuvu
Foto: Shutterstock

Ienākumu līmeņa jeb labklājības ziņā plaisa starp Latviju un Igauniju ir vērā ņemama, un absolūtā izteiksmē tā turpina pieaugt. Turklāt pēdējo desmit gadu laikā Latvija ir iedzinēja lomā arī attiecībā uz Lietuvu. Kāpēc tā un kas jādara, lai pārskatāmā nākotnē mēs panāktu kaimiņu dzīves līmeni?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Dažus gadus aiz kaimiņiem

Latvijas vidējais ienākumu līmenis ir par trešdaļu zemāks nekā Eiropas Savienības (ES). Laika izteiksmē tie ir aptuveni 15 gadi - šobrīd esam tikpat pārtikuši kā ES-27 valstis ap 2005. gadu. Igaunijas un Lietuvas atpalicība no ES-27 vidējā ienākuma līmeņa ir divreiz mazāka nekā mums. Kaut arī Covid-19 izraisītā krīze samazinājusi ienākumu līmeni visās ES valstīs, nav gaidāms, ka tā būtiski izmainīs Latvijas relatīvo pozīcijui.

Latvijas atpalicībai no Igaunijas ienākumu ziņā ir gara vēsture. Vēl divtūkstošo gadu sākumā ziemeļu kaimiņi bija mums priekšā par aptuveni 10, bet tagad jau par 15 procentpunktiem. Savukārt Lietuvas izrāviens ir tieši pēdējo desmit gadu fenomens: pirms globālās finanšu krīzes ienākumu līmenis abām valstīm bija visai līdzīgs (1. attēls).

1. attēls. Iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju Baltijas valstīs (pēc pirktspējas paritātes)

Avots: Eurostat dati, autora aprēķins.

Te gan jāpiebilst, ka plaisas palielināšanās daļēji ir arī optiskā ilūzija. Ja valstu attīstības tempi ir līdzīgi, ar laiku absolūtā ienākumu starpība palielinās, taču relatīvā saglabājas nemainīga. Šobrīd Latvijas vidējais ienākumu līmenis ir par 20% zemāks nekā Igaunijā, un šāda atšķirība bija arī pirms 15 gadiem.

Kāpēc atpaliekam

Šis raksts nebūs par "tūkstoš un vienu atšķirību" starp Baltijas valstīm, sākot uzskaitījumu ar katoļticīgo iedzīvotāju īpatsvaru un beidzot ar to, cik lielā mērā Baltijas valstu sabiedrībām raksturīga "pacietība" vai "individuālisms". Arī stāstus "Igaunijai iet labāk slānekļu ieguves dēļ", savukārt "Lietuva ir priekšā, jo tai ir lielāks apstrādes rūpniecības īpatsvars ekonomikā", to neviennozīmīguma dēļ atstāsim attiecīgo nozaru lobijiemii. Daudz grūtāk nekā uzskaitīt iespējamos iemeslus ir pamatot, kāpēc tieši konkrētais faktors nosaka tautsaimniecības attīstības dinamikuiii.

Palūkosimies uz problēmu no cita skatpunkta.

Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju (darba ražīguma, nodarbinātības līmeņa un darba slodzes reizinājums) Latvijā noturīgi atpaliek no Igaunijas un Lietuvas rādītāja. Lielāko daļu no starpvalstu ienākumu atšķirības nosaka tieši darba ražīgums jeb produktivitāte. Piemēram, 11 no 15 procentpunktu lielās atšķirības ar Igauniju un 7 no 13 ar Lietuvu nosaka tieši produktivitāte. Darba ražīguma nozīme ienākumu atšķirībās starp valstīm ir likumsakarīga, apstiprinot Nobela prēmijas laureāta ekonomikā Pola Krugmana teikto - "produktivitāte vēl nav viss, bet ilgtermiņā tā ir gandrīz viss"iv.

Tomēr Baltijas valstu gadījumā būtiska ietekme ir arī nodarbinātības komponentei. Piemēram, pēdējo desmit gadu laikā tieši nodarbinātības dinamikas dēļ Latvija arvien vairāk atpaliek no Lietuvas (2. attēls). Šķiet zīmīgi, ka ienākumu pieaugums valstī ir tik lielā mērā atkarīgs no rādītājiem, kurus tieši ar to nesaista.

Nodarbinātības komponente atspoguļo darba tirgus un demogrāfijas faktorus. Tā ietver trīs daļas: darbspējīgā vecuma iedzīvotāju īpatsvaru, ekonomiskās aktivitātes (cik liela daļa no darbspējīgiem iedzīvotājiem strādā vai aktīvi meklē darbu) un bezdarba līmeni (cik liela ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļa nav nodarbināta).

Pēc visiem trīs rādītājiem Lietuvai aizvadītajos gados bijis lielāks progress nekā pārējām Baltijas valstīm. Piemēram, atšķirīga iedzīvotāju vecumstruktūras dinamika noteica to, ka darbspējas vecuma iedzīvotāju daļa Lietuvā sasniedza maksimumu dažus gadus vēlāk nekā Latvijā un Igaunijā, tāpēc šajā kaimiņvalstī ir vairāk cilvēku darbspējīgā vecumā. Arī ekonomiskās aktivitātes pieaugums Lietuvā bijis visai iespaidīgs, kas daļēji gan ir saistīts ar visai zemo rādītāju pārskata perioda sākumā (3. attēls).

Arī relatīvo ienākumu atšķirību nosaka produktivitātes un nodarbinātības komponentes. Pēdējos gados produktivitātes pieaugums Latvijā bijis nedaudz straujāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Daļēji tāpēc, ka zemāks bija sākotnējais līmenis, kuru ir vieglāk palielināt, ja pārējie produktivitāti ietekmējošie faktori paliek nemainīgi (beta-konverģences efekts). Lai pieauguma tempus vismaz līdzšinējā apmērā saglabātu arī pie augstāka produktivitātes līmeņa, jāturpina īstenot strukturālās reformas.

2. attēls. IKP uz iedzīvotāju starpvalstu atšķirību dekompozīcija

Igaunija – Latvija, Lietuva – Latvija mērvienība: procentu punkti no ES-27 vidējā līmeņa

Avots: Eurostat dati, autora aprēķins.

3. attēls. Darbspējas vecuma iedzīvotāji, ekonomiskā aktivitāte un bezdarbs Baltijas valstīs


Avots: Eurostat dati, autora aprēķins.

Vai skaitļu spēles Lietuvā?

Nav izslēgta iespēja, ka oficiālie statistikas dati pārvērtē visai strauju ienākumu pieaugumu Lietuvā pēdējo gadu laikā, un tādējādi arī Lietuvas un Latvijas IKP uz iedzīvotāju atšķirību.

Pastāv cieša un pozitīva sakarība starp ienākumu un cenu līmeni. Tā darbojas gan vienas valsts ietvaros dažādos laika periodos, piemēram, viena ASV dolāra pirktspēja Latvijā kopš 90. gadu sākuma, palielinoties ienākumiem, būtiski mazinājusies, gan arī starptautiskā griezumā, piemēram, Šveicē par vienu ASV dolāru var nopirkt daudz mazāk preču un palapojumu nekā Indijā.

Cenu līmenis Lietuvā tradicionāli bijis zemāks nekā Latvijā par spīti augstākam ienākumu līmenim (P1. attēls). No vienas puses, tam ir pamatojums – ikviens, kas ir bijis Lietuvā, piekritīs, ka cenu līmenis veikalos ir zemāks (tuvāko mēnešu laikā varēsim spriest, cik lielā mērā tas ir mazumtirdzniecības milža Lidl darbības efekts). Zemākas degvielas cenas Lietuvā daļēji saistītas ar zemākām akcīzes nodokļa likmēm. Arī administratīvās un komunālo pakalpojumu cenas (elektrība, dabasgāze, siltumenerģija, pasta pakalpojumi) Lietuvā kopš gadsimta sākuma pieauga ievērojami lēnāk nekā Latvijā un Igaunijā (P2. attēls).

No otras puses, parādās argumenti, kas liek domāt, ka cenu līmenis Lietuvā varētu būt nenovērtēts, un līdz ar to reālais ienākums (jeb ienākums bāzes cenās) – pārvērtēts. Piemēram, Swedbank pārstāvji ir norādījuši, ka privātais patēriņš Lietuvā būtiski pārsniedz Igaunijas un Latvijas rādītāju, kam trūkst objektīva iemesla. Privātā patēriņa atšķirība varētu būt saistīta ar ievērojamu statistikas pierēķinu, kas var mākslīgi paaugstināt reālā IKP (un tādējādi arī ienākumu līmeņa) novērtējumu.

No trešās uz pirmo vietu vienas paaudzes laikā

Latvijas Bankas 2019. gada pētījums liecina, ka Latvijas iekšējās darbaroku rezerves ne tuvu nav izsmeltas. Tātad ienākumu līmeni var ievērojami celt uz augstākas nodarbinātības rēķina. Tas ir vēl aktuālāk Covid-19 krīzes kontekstā, kad vairāki tūkstoši cilvēku ir zaudējuši darbu.

Panākumi darbaroku rezervju aktivizēšanai gulstas uz četriem vaļiem. Pirmais ir izglītība - tās kvalitātes celšana, mūžizglītības pieejamība, digitālo prasmju uzlabošana. Otrais valis ir veselība – kvalitatīvāka veselības aprūpe un veselīgāks dzīvesveids. Trešais - nodokļu politika, mazinot nodokļu slogu uz darba ienākumiem. Visbeidzot - ceturtais valis ir nodarbinātības politika, īpašu uzmanību veltot iedzīvotāju grupām un pašvaldībām ar zemu nodarbinātību.

Produktivitātes veicināšanai nav labākas receptes kā strukturālās reformas. Latvijas Bankas un Eiropas Centrālās bankas 2018. gada pētījums liecina: visās ES valstīs ieviešot labāko institucionālo praksi, var IKP uz iedzīvotāju pieauguma tempu paātrināt turpat līdz vienam procentpunktam gadā (4.attēls).

Gadsimta sākumā institūciju kvalitāte Latvijā un Lietuvā vienlīdz atpalika no Igaunijas. Kopš tā laika, pateicoties straujākām strukturālajām reformām, Lietuva institucionālās kvalitātes ziņā ir vairāk pietuvojusies Igaunijai nekā Latvija (5. attēls).

ES labākās institucionālās prakses ieviešana ļautu Latvijai paātrināt ienākumu pieaugumu par aptuveni 0,8 procentpunktiem gadā, kas vidējā termiņā ir daudz.

Strukturālo reformu īstenošana, mazinot birokrātiskos ierobežojumus, stiprinot investoru aizsardzību, kā arī ceļot izglītības un veselības aprūpes kvalitāti, ļautu Latvijai vienas paaudzes laikā no trešās vietas labklājības ziņā pakāpties uz pirmo Baltijas valstu vidū.

4. attēls. Par cik var veicināt IKP uz iedzīvotāju, ieviešot ES labāko institucionālo praksi (procentpunkti gadā)

Avots: attēls veidots uz šī pētījuma bāzes: O. Krasnopjorovs (2018). "Which structural reforms matter for long-term growth in the EU?". in ECB Occassional Paper "Structural policies in the euro area", 76. - 77.lpp.

5. attēls. Strukturālo reformu progress ES valstīs (ietekme uz ekonomiskās izaugsmes gada pieauguma tempu, procentpunktos)

Piezīmes: institucionālais vājums atspoguļo to, par cik institucionālā atpalicība bremzēja ekonomiskās izaugsmes tempu 2005. gadā. Strukturālo reformu progress atspoguļo to, par cik institucionālais vājums saruka turpmāko gadu laikā.

Avots: attēls veidots uz šī pētījuma bāzes: O. Krasnopjorovs (2018). "Which structural reforms matter for long-term growth in the EU?". in ECB Occassional Paper "Structural policies in the euro area", 76.-77. lpp.

P1. attēls. Ienākumu un cenu līmenis ES valstīs (% no ES-vidējā līmeņa; 2019. gadā)




Avots: Eurostat dati, autora aprēķins.

P2. attēls. Administratīvo, komunālo un degvielas cenu līmenis Baltijas valstīs (indekss; 2000. gadā = 100)


Avots: Eurostat dati, autora aprēķins.

i Dati par visu 2020. gadu vēl nav pieejami, un būtu pāragri spriest, kuras ES valstis pārvarēja Covid-19 krīzi ar mazākiem zaudējumiem (arī ienākumu ziņā).

ii Tīri tehniski lielāks apstrādes rūpniecības īpatsvars varētu palielināt ienākumu līmeni tikai, ja produktivitāte apstrādes rūpniecībā ir lielāka nekā tautsaimniecībā kopumā. Latvijā tas netiek novērots.

iii Pirmsākumi idejai, ka ziemeļvalstīs varētu būt augstāks ienākumu līmenis nekā pie ekvatora esošām valstīm ir meklējami franču filozofa Monteskjē 18. gadsimta grāmatā "The Spirit of the Laws". Savukārt vācu filozofs un sociologs Makss Vēbers 20. gadsimta sākumā rakstīja, ka tieši luterāņu ticība varētu būt faktors, kas veicina bagātības uzkrāšanos un tādējādi arī ekonomisko attīstību. Viens no mūsdienu klasiskajiem pētījumiem par augsmes modeļu nenoteiktību secina, ka valstis ar konfuciānisma ticību attīstās straujāk (pārējiem faktoriem paliekot nemainīgiem). Kopumā akadēmiskajā literatūrā aprakstīti vairāki simti faktoru, kas potenciāli varētu ietekmēt ekonomiskās attīstības tempu.

iv

"Productivity isn't everything, but in the long-run it is almost everything" (Paul Krugman. "The Age of Diminished Expectations", 1994).

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Eiropas Centrālā banka Iekšzemes kopprodukts (IKP) Latvijas Banka
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form