Sanita Upleja: Valsts ar valdību, bet bez līderiem un sabiedrības
Foto: LETA

Teju pusgadsimtu ilgajā mūžā nācies piedzīvot pietiekami daudz krīžu un skarbu pārmaiņu, līdzīgi kā lielākajai daļai mūsu sabiedrības. Kopumā Latvijas sabiedrības piedzīvotā spektrs ir plašs – no kara laika un Sibīrijas mokām, ko vēl pieredzējusi mūsu sabiedrības gados vecākā daļa, līdz satraukumam par "Brexit" iespaidu uz brīvu pilsoņu un preču kustību jaunākajā sabiedrības galā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lai kāda arī nebūtu katra Latvijas cilvēka personīgā pieredze ar smagām valsts, pasaules un arī privātā līmeņa problēmām, lielākā daļa no tām smagajām situācijām un krīzēm, ar kurām pēdējo 100 vai 90 gadu laikā nācies saskarties sabiedrībai kopumā, ir bijušas tādas, kur katra indivīda devumam dažādu iemeslu dēļ nav bijis izšķirošas nozīmes. Kaut vai tāpēc, ka kādā situācijā noteicoši bijuši ārējie apstākļi, lēmumu pieņemšana bijusi deleģēta šauram politisko amatpersonu vai militārpersonu lokam, pilsoniskā sabiedrība un biedrošanās brīvība bijusi ierobežota vai aizliegta pilnībā.

Tomēr situācija kopš šī gada marta, kad Covid-19 pandēmijas izplatība pasaulē sasniedza Latviju un ienesa nozīmīgas pārmaiņas katra mūsu sabiedrības locekļa ikdienā, atšķiras, piemēram, no finanšu krīzes, kur galvenā atbildība gulstas uz baņķieriem, regulatoriem, politiķiem, vai globāla mēroga klimata pārmaiņām, kur straujas un būtiskas pārmaiņas uz labo pusi nav atkarīgas tikai no viena indivīda apņemšanās sākt labāku un zaļāku dzīvi rīt ap brokastlaiku.

Ne viens vien Covid-19 pandēmijas radītos pārbaudījumus jau salīdzinājis ar laiku, kad pagājušā gadsimta nogalē Latvijas tauta cīnījās par savas valstiskās neatkarības atgūšanu. Tūlīt, 2021. gada janvārī, apritēs 30 gadi kopš barikāžu laika, kas nesa reālus cilvēku upurus un tautas vēsturiskajā atmiņā uz mūžīgiem laikiem nogulsnējies kā patiesības mirklis par to, ko var nozīmēt šāda cīņa.

Arī es domāju, ka ir vietā salīdzināt pandēmijas laiku ar neatkarības atgūšanas laiku, jo atšķirībā no cita veida kritiskiem pārbaudījumiem abos šajos gadījumos ikviena indivīda rīcībai var būt izšķiroša nozīme tajā, pie kāda iznākuma kā sabiedrība nonākam un kā turpināsim sadzīvot ar notikušā sekām vēl ilgi pēc tam.

Tomēr abās šajās manis pieminētajās vēsturiskajās situācijās neaizstājama loma ir pilsoniskajai sabiedrībai, neformālo un viedokļu līderu iesaistei. Ja 80. un 90. gadu mijā neatkarības atjaunošanas uzdevums tiktu uztverts tikai kā sabiedrības politiskās vadības vai valdības "projekts", kas īstenojams pa vertikāli no augšas uz leju, tad diezin vai mēs šodien dzīvotu brīvā un demokrātiskā Latvijas valstī.

Pilsoniskā sabiedrība šī jēdziena visplašākajā nozīmē tajā laikā veidojās, attīstījās un procesos iesaistījās ar eksplozīvu spēku, paraujot līdzi pārmaiņu straumei kritisko sabiedrības masu, kas bija nepieciešama neatkarības atjaunošanas procesa neatgriezeniskuma nodrošināšanai.

Covid-19 pandēmija, protams, nav tāda mēroga sabiedriski politisks process kā valsts pamatu atjaunošanas un nostiprināšanas darbs, tomēr tā ir sabiedrību visaptveroša parādība, kas var skart jebkuru sabiedrības locekli neatkarīgi no viņa sociālā statusa, ienākumiem un izglītības.

Ja valsts politiskajai vadībai – parlamentam, prezidentam, valdībai – dažādu un loģiski izskaidrojamu iemeslu dēļ nav pietiekami lielas autoritātes sabiedrības acīs, kaut vai tādēļ vien, ka sabiedrība pārstāv plašu politisko uzskatu spektru, bet parlaments, valdība un prezidents tikai daļu no tā, tad pilsoniskās sabiedrības pienākums ir apzināties savu spēku un savas artavas ieguldīšanu Covid-19 pandēmijas un tās seku pārvarēšanā.

Pilsoniskās sabiedrības un tās dažādo kopienu līderu – jauniešu, pensionāru, radošo personu, uzņēmēju, sporta un citu organizāciju – krājumā ir cita veida kapitāls, kāds nav un nekad nebūs pieejams sabiedrības politiskajai vadībai. Šo biedrību un kopienu līderiem ir savs uzticības kredīts, vārda spēks un zināšanas par to, kā jūtas un ko domā, ar kādām problēmām ikdienā saskaras, kā vislabāk sasniedzami un kā uzrunājami šo kopienu, nozaru un jomu pārstāvji.

Diemžēl Covid-19 pandēmijas laikā izskatās, ka nereti pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir vairāk, lai arī pilnīgi pamatoti, nodarbināti ar rūpēm par savas nozares šaurajām interesēm iepretim visas sabiedrības kopējam labumam – sabiedrības veselības un drošības nosargāšanai un veselības aprūpes sistēmas veiktspējas saglabāšanai smagas infekcijas slimības pandēmijas apstākļos.

Valdības un parlamenta lēmumi un pilnvaras sniedzas vien tik tālu, cik to ļauj darīt likums un cik katrs no sabiedrības locekļiem ir gatavs tos ielaist savā prātā apdomāšanai un sirdī sapratnes radīšanai par līdzcilvēku ciešanām.

Bet cilvēku sirdis un prāti ir vairāk atvērti mūsu sabiedrībā augstu vērtētiem māksliniekiem, garīdzniekiem, zinātniekiem, ārstiem, uzņēmējiem, sportistiem. Izmantosim šo iespēju uzrunāt sabiedrību, lai pēc tam, kad Covid-19 pandēmija paliks pagātnē kā ļauns murgs, mums būtu iespējams katram un visiem kopā atskatīties uz šo krīzi kā tādu, kuras risināšanā mēs katrs piedalījāmies pēc labākās sirdsapziņas, vairojot gudrību, nevis muļķības, uzsverot atbildību, nevis vienaldzību, sajūtot emocionālu un garīgu kopību, nevis sašķaidot drumslās to, ko esam sev uzbūvējuši savā valstī.

P.S. Vienlaikus jau tagad atzīmēsim kalendārā svarīgākos datumus, kad jāvērtē politiķu darbs, – pašvaldību vēlēšanas 2021. gada jūnijā, Saeimas vēlēšanas 2022. gada oktobrī, prezidenta vēlēšanas 2023. gada pavasarī, Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2024. gada pavasarī.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Saeima
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form