Foto: Privātais arhīvs
Dzirdot vārdus "trīs lietas", visdrīzāk, vieniem nāks prātā Harija Spanovska (1958.–2013.) dziesmas "Trīs lietas" (Māras Zālītes vārdi, Raimonda Paula mūzika) leģendārais izpildījums – tajā kā trīs lietas minētas "asaras, dziesmas un alus". Citi atcerēsies "mājienu", kas pazīstams no dažādiem avotiem un pasaka, kas jāizdara ("īstam") vīrietim – jānosit čūska, jāiestāda koks un jāizaudzina dēls. Man šķiet, ka nepieciešams paplašināt izvēļu sarakstu, tāpēc šoreiz manas uzmanības centrā ir Latvijas homoseksuālie vīrieši (geji), kurus mudinu uz trīs lietām – "izkāpt no skapja", aiziet praidā un atrast vīru.

Uzreiz jānorāda, ka mudinājumu var īstenot arī pēc moduļu principa un secībai nav jābūt manis piedāvātajai. Iespējamas arī nelielas saturiskas izmaiņas, piemēram, uzmanības centrā varētu būt Latvijas biseksuālie vīrieši vai biseksuālās sievietes un lesbietes. Citiem vārdiem, galvenais, lai sanāk "tās trīs lietas".

  • "Izkāpšana no skapja"

No vienas puses, Latvijā jau ir geji (un ne tikai), kas publiski (vārda "publisks" klasiskajā nozīmē) ir "izkāpuši no skapja". No sirds paldies par to! Tas ļoti priecē – mazina sajūtu, ka jādzīvo savdabīgā "zonā" starp Krieviju un civilizēto pasauli. No otras puses, diemžēl Latvijā arvien daudz vairāk ir to geju, kas dzīvo ilūzijā, ka no stāvokļa, kurā viņi ir personas ar ierobežotām tiesībām, "izvedīs" lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu (LGBT) un viņu draugu apvienība "Mozaīka". Jā, organizētai darbībai ir daudz lielāks spēks nekā individuālai, tomēr neviena organizācija nevar būt stiprāka par to, cik tajā ir biedru.

Vārda tiešā nozīmē mulsina, ka "izkāpšanas no skapja" nozīmi apšauba ne vien geji, kuru dzīves gājumā ir padomju okupācijas un arī atjaunotās neatkarīgās Latvijas Republikas izteikti homofobiskie (tumšie) gadi, bet arī tie, kas dzimuši un auguši 21. gadsimtā. Ja vecāka gadagājuma gejus, visticamāk, ietekmē tikai ar pamatīgu piepūli maināmais "psiholoģiskais kultūrslānis", tad jaunā paaudze, visticamāk, centrējas uz patērētāju sabiedrības galveno spēlētāju – savām, nevis kopējām interesēm. Interesanti, ka abus vecuma "sektorus" vieno "uzskats", ka "mani draugi par mani zina" un/vai "man vienalga, ko citi domā". Nav noslēpums un nav jāpierāda, ka ar šādu "pieeju" uz būtisku sabiedrības attieksmes maiņu ir grūti cerēt. Sabiedrības vairākums nav gatavs iedziļināties jautājumos, par kuriem tam nav pat priekšstata (tā nejūt un neredz problēmas praktisko un emocionālo kontekstu).

Ne mazāk mulsina arī tie, piemēram, žurnālisti un dažādu jomu mākslinieki, kas labi saprot, ka ar savu "izkāpšanu no skapja" mazinātu argumentu "Latvijā taču gejus nekur daudz neredz", tomēr "kalkulē" un "baro" sevi ar ilūziju, ka "par mani jau neviens neko nezina". Protams, jāapzinās, ka "izkāpšanai no skapja" ir blaknes, tajā skaitā viena no vairāk pamanāmām ir "dzelteno" mediju uzmanība. Tiesa, jāatzīst, vilinājumam uzkāpt uz "dzelteno" mediju piedāvātā "grābekļa" ik pa laikam ļaujas arī LGBT tiesību aktīvisti (LGBT "influenceriem" gan tas ir maizes darbs). Izklaides industrija ir spēks – taisnība (ne par to ir stāsts). Taču jāsaprot, ja LGBT tiesību stāvokļa uzlabošanas centieni mediju dienaskārtībā ir tikai fragments no sadaļas "Izklaide" (vai labākajā gadījumā sadaļas "Kultūra"), kā "fona izklaide dīvāna ekspertiem", tad pie tā arī paliksim – "izkāpšana no skapja" būs kā izklaide, nevis veids, kā mainīt sabiedrības attieksmi kopumā.

Tiem, kas izlemj tagad vai izlems nākotnē, jārēķinās, ka par viņu "izkāpšanu no skapja" lielai daļai cilvēku, bieži sauktai par sabiedrības "konservatīvo" daļu, prieka nebūs. Tā sauktais fona troksnis pavada katru mazāk vai vairāk publisku darbību. Tāpēc ar interesi izlasīju Aida Tomsona rakstu "Ticības nedziedināmā trauma", no kura atļaujos citēt: "Nav tā, ka baznīca ienīst citādos, "nepareizos" vai grēcīgos. Tā vienkārši nezina, ko ar šo darīt. Tai ir bail izrādīt atbalstu "grēkam", tādēļ tā vai nu cīnās pret, vai norobežojas. Itin bieži baznīcēni cenšas par to nerunāt, nedomāt, reizēm piedāvāt savus izdomātus risinājumus." Iespējams, ka ir tieši tā, kā uzrakstīts, bet tikpat labi, ka tā nav (domāju, ka "kristīgā" rīcība ar Māri Santu nevienam nav aizmirsusies). Ar savu pieredzi jau esmu publiski dalījies (2015. gada teksts "Izkāpis no skapja. Beidzot un publiski" un 2021. gada teksts "Homoseksuāls katolis heteroseksuāļu ielenkumā"), tāpēc neatkārtošos. Mana pieredze padara mani par "noturīgu skeptiķi". Gan Aidim Tomsonam, gan citiem ar kristīgajām konfesijām saistītajiem, pirmkārt, novēlu vārda tiešā nozīmē atvērt acis un saskatīt tos LGBT kristiešus, kas jau ir jūsu (mūsu, mana), piedodiet, "degunu priekšā". Nekas "taisnajam" nav vieglāk, kā "kladzināt" par grēku, bet nekas "taisnajam" nav grūtāk, kā paēdināt "grēcinieku". Sāciet paši ar savējo pieņemšanu – man ir aizdomas, ka tas būs labākais no labākajiem tuvākmīlestības vingrinājumiem (vai, kā saka mūsdienās, izaicinājumiem). Otrkārt, tiecieties klātienē, nevis "komentāru un sprediķu kaujās" ar tiem, kas jūs "neglauda pa spalvai". Domāju, ka LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" telpās atradīsies kāds brīvs stūrītis un kāda brīva stundiņa, lai parunātos ar tiem, par kuriem Aidis Tomsons raksta: "Es pazīstu gandrīz visu lielo konfesiju līderus." Labi, ja "konfesiju līderiem" nav dūšas "iet pie gejiem", tad gan jau var "samesties biļetei" un pabraukāt ar kuģīti pa Daugavu, tā teikt, pa "neitrāliem ūdeņiem".

Labu zinātni (vismaz 21. gadsimtā un demokrātiskā sabiedrībā) raksturo ticami avoti un precīzi dati. Ne mazāk svarīga ir teorētiskā bāze, temats, arī zinātnieka interpretācija, spēja pamatot savu skatījumu ar (ja ne gluži zinātnes stila, tad) neitrālu valodu. Tāpat – vismaz noteiktās situācijās tas var būt izšķiroši – vai aprakstāmā "parādība" ir dzīva būtne (cilvēks), kā arī – vai konkrētie cilvēki (grupa) ir pakļauti diskriminācijai. Manuprāt, nevienam nav īpaši jāpaskaidro, ka LGBT Latvijā tiek diskriminēti gan valsts, gan privātā līmenī, un tas būtu jāzina arī pētniekam, ar savu veikumu nediskriminējot vēl vairāk. Tieši ar šādu iekšējo uzstādījumu sāku lasīt Ingusa Barovska grāmatas "Mythopoeia. Mūsdienu mītrade" (Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2021.) nodaļu "LGBT kopiena un tās pārstāvis kā mītisks tēls" (96.–111. lpp.).

Vispirms par diviem izvēlētajiem vārdiem. Lai arī vārds "kopiena" tiek plaši un nevietā lietots, precīzāks LGBT kontekstā būtu vārds "kopība". Latviešu valoda ir gana bagāta, un mēs varam atļauties greznību neizmantot vienus un tos pašus vārdus neskaitāmās situācijās. Tāpat jau ievadrindkopā izmantotais vārds "grupējums" ("[..] kādu to pārsvarā redz ar šo grupējumu nesaistītas personas (sabiedrība) [..]", 96. lpp.) neliecina par korektu un pārdomātu izvēli. Otrkārt, no atsaucēm neizdodas noskaidrot, kas ir avoti sabiedrības skatījumam uz "LGBT grupējumu" – nav norādīti nedz socioloģiskie pētījumi, nedz intervijas (varbūt fokusgrupas), kas varētu kaut zināmā līmenī reprezentēt sabiedrības skatījumu. Jāatzīmē, ka piesauktā Ritas Rudušas grāmata "Pagrīdes citādība" (Rīga, "Mansards", 2012.) ir vērtīga laikmeta liecība, tomēr tā nekad nav pasniegta un bijusi pētījums. Tāpat 21. gadsimta 20. gados atsaukties uz 1990. gada avotu ("Encyclopedia of Homosexuality") ir riskanti, un ne mazāk riskanti var būt, ja bez konteksta pārzināšanas izmanto informācijas platformā "Pride.Lv" no LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" jauniešu virziena "Skapis" arhīva pārpublicētos (ne pārāk jaunos) tekstus. Protams, to var darīt, jo īpaši, ja tiek rakstīta LGBT vēsture (teiksim tā, avoti noveco un, ja nav lietpratēja rūdījuma par tēmu, var būt problēmas). Citiem vārdiem, nevienam pētniekam un nevienā zinātnes nozarē nepiestāv "vāji avoti", jo īpaši tāpēc, ka no 20. gadsimta 90. gadu sākuma jau ir gana daudz interviju ar cilvēkiem, kas ir "izkāpuši no skapja" (nekad par ļaunu nenāk datu atlase dažādībai).

Sabiedrībā, kurā "izkāpšana no skapja" ir viens no retajiem veidiem, kā palielināt LGBT redzamību un mazināt diskrimināciju (nevis uzsvērt pašiem savas ciešanas), nenāktu par ļaunu "septiņreiz nomērīt un tikai tad griezt", proti, pamatīgi pārdomāt (un nepārspīlēt), vai "izkāpšana no skapja" tiešām ir "sakralizēta dzīvesstāsta" (98. lpp.), "iniciācijas" (99. lpp.), "ritualizācija un mītstāsta veidošana" (99. lpp.). Papīrs pacieš visu, arī to, ka tiek saskatīts un interpretēts tas, kas uz tā nav rakstīts. Rīgā ar dažādiem nosaukumiem notiekošos gājienus (praidus), protams, ja nav slinkums, var salīdzināt ar reliģisku gājienu (procesiju), tomēr uzstādījums, ka "[..] praida gājieni uztverami kā sakrāli gājieni, kuru mērķis, nenoliedzami, ir sakralizēt šīs organizācijas pārstāvjus, arī izvirzot dalījumu "mēs – viņi" [..]" (103. lpp.) vairāk liecina par aizrautīga kristieša fantāzijām, nevis par ārpus virtuālās vides veiktu pētījumu.

Visbeidzot. Mītiem par LGBT ir "nelāgu gadsimtu piegarša". Daudziem tie patīk, jo ir tik "ērti" un "viegli" (izplatāmi). Taču katrai aizrautībai (arī zinātniskās brīvības) ir robežas (atbildība), tāpēc patiešām nav smieklīgi, ja par LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka" zinātniskā pētījumā (bez atsaucēm, kas tad kalpo par pamatu šādam pieņēmumam) tiek pausts: "Mītu veidošanas ziņā šī organizācija ar savu publisko tēlu un agresīvo attieksmi pret saviem pretiniekiem ir aktīva (piemēram, izteikti uzsvērta sabiedrības naidīgā attieksme pret organizāciju, kas izraisa papildu pretreakciju). Kaut gan preses publikācijās organizācijas mērķis saistās ar mītu kliedēšanu, kopumā tā ir viena no izteiktākajiem mītradītājiem par Latvijas LGBT pasauli kopumā. "Mozaīkas" biedru un atbalstītāju vidū tā stabili funkcionē kā maģiskais glābējs." (105. lpp.) Paldies Ingusam Barovskim, ka beidzot apgaismoja! Grāmatas "Mythopoeia. Mūsdienu mītrade" zinātniskajai (?) redaktorei Janīnai Kursītei-Pakulei ("Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"–"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK"") noteikti patika.

  • Šī nav slepena informācija — tikai "neoficiāls" Latvijā "izkāpušo no skapja" uzskaitījums


Agate Kļukina, Agita Veisa, Agnese Boža, Agnese Kalniņa, Agnija Grigule, Ainārs Ločmelis, Aleksandrs Ivanajevs, Alise Švandere, Anamika Goldberga, Ance Stafecka, Andis Geste, Andrea Vītola, Andrejs Visockis, Andrejs Vīksna, Andris Strēlis, Andris Veiķenieks, Andželika Vasiļjeva, Anna Belkovska, Anna Reiktere, Annemarija Linka, Annija Zeihmane, Antons Mozaļevskis, Armands Skolmeisters, Astrīda Indričāne, Danute Tamme, Dāvis Ķimenis—Bergholds, Dāvis Lemeševskis, Dāvis Lodziņš, Deniss Hanovs, Deniss Ševeļovs, Diāna Ieleja, Dzintars Skarbovskis, Edgars Jeršovs, Edgars Rinkēvičs, Eduards Feoktistovs, Elīna Gluzunova, Elmārs Borins, Eva Edža, Evita Goša, Faruhs Matkasimovs, Gatis Bugoveckis, Ģirts Dubults, Ģirts Krūmiņš, Ieva Adamss, Ieva Pļavniece, Ieva Saliņa, Inga Cvetkova, Inga Titarenko, Ingars Babčuks, Ingūna Skuja, Jana Jarinovska, Jaroslavs Barišņikovs, Jānis Lietavietis, Jānis Lībeks, Jānis Miņins, Jānis Mārtiņš Skuja, Jānis Ozoliņš, Jolanta Cihanoviča, Jānis Uplejs, Jānis Zviedris, Jēkabs Kārlis Rasnačs, Jurģis Kalniņš, Juris Lavrikovs, Kaspars Vanags, Kaspars Zālītis, Kaspars Blūms—Blūmanis (Kašers), Katrīna Kaktiņa, Kārlis Vērdiņš, Kārlis Streips, Konstantīns Žukovs, Ksenija Tarasova, Laura Šterna, Lilita Poriete, Linda Curika, Linda Freimane, Līga Kļaviņa, Loreta Jansone, Maigurs Skangalis, Marija Golubeva, Marta Herca, Marta Vētra, Māris Sants, Mārtiņš Zālītis, Melisa Breidena, Mētra Saberova, Monika Neilande, Noa Polītis, Normunds Zvejnieks, Pērs Bogomazovs, Pēteris Dragūns, Pēteris Jankavs, Pēteris Timofejevs, Raimonds Petrovics, Raivo Lasmanis, Ramona Agruma, Ramona Krilova, Rihards Bargais, Roberts Putnis, Rojs Rodžers Linkevičs, Romans Andrejevs (Dāvids), Sabīne Niedola, Sandris Štāls, Sendija Gabriela Oficiere, Sergejs Kristiāns Gončaruks, Sintija Kvēpa, Sofija Šņitņikova, Tīna Blūma, Tomass Tulinskis, Valters Valērijs Ņikuļins, Vents Vīnbergs, Vilnis Solovjovs, Vita Brakovska, Zane Vantere, Zigmārs Sebris un Zintis Muižnieks ir tikai daži no daudzajiem drosmīgajiem, kas jau ir "izkāpuši no skapja" un gaida jūs savā pulkā.

  • Aiziet praidā


Pēc intensīvas domāšanas par "izkāpšanu no skapja", nonākot pie izvēles "iet vai neiet" praidā, izvēlei jau būtu jābūt skaidrai – iet. Un tomēr man ir aizdomas, ka līdzīgi domā nedaudzi, katrā gadījumā ne vairākums Latvijas geju. Pārfrāzējot 2022. gadā sacīto (tekstā "Ja viss ir kārtībā, tad "no skapja neizkāp""), 2023.gadā var sacīt: "Ja viss ir kārtībā, tad praidā neej." Punkts.

Mums Latvijā ir ierasts kopīgi pulcēties par godu dziesmām, dejām, sportam (jo īpaši hokejam), muzejiem, baznīcām, kapiem (kapu, bet ne aizgājēju svētki!), amatiem, visiem četriem saulgriežiem un daudz kam citam, mēs no sirds pieminam tos, kas krituši par Latvijas neatkarību vai palikuši izsūtījumā. Mēs mākam priecāties un skumt, svinēt un sērot. Mums ir viens no pasaulē vecākajiem un skaistākajiem karogiem. Mums ir skaisti pilsētu svētki. Mums ir tik daudz skaistā. Tikai par godu cilvēku tiesībām mēs gan "tā ne visai". Būt "ar atvēzienu" dāsniem pret saviem nedzīvajiem hobijiem, protams, ir vieglāk, nekā iedziļināties, kāpēc dzīvi cilvēki, kurus "visi spaida", tomēr iet uz praidu un "priecīgi soļo pa Brīvības ielu". Varbūt ir vērts pievienoties, lai saprastu?

  • Atrast vīru


Kā gejam iepazīties ar geju, kas kļūtu par viņa vīru? Reiz darbojās "geju radars" (tas gan tagad novājināts, jo daudzi vīrieši cenšas labi izskatīties, turklāt arvien nepieciešama drosme kādu uzrunāt). Reiz bija un, izskatās, turpinās klubošanās (turklāt tā daļēji transformējusies un pārcēlusies gan uz LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka", gan praida aktivitātēm). Reiz bija drukāta avīze, kurā arī geji varēja publicēt (ne tikai, bet arī) iepazīšanās sludinājumus (tagad sludinājumi tikai internetā un pārsvarā tikai par seksu). Tā teikt, "smaga" dzīve, ja mērķis ir atrast vīru. Ja nu vienīgi mierina – atrast "otru pusīti", šķiet, nekad un nevienam nav bijis superviegli (un kur nu gejam).

2010. gada 22. oktobrī plkst. 7:46:54 toreiz visai populārā portāla "Gay.Lv" sadaļā "Sludinājumi" ("Vīrietis meklē vīrieti") publicēju tekstu: "Reiz dzīvoja sludinājums. Sludinājumam bija sludinājuma daba. Viņš regulāri sekoja citiem sludinājumiem [lasīja, ko raksta citi; brīnījās par tiem; nesaprata tos; dažreiz tiem rakstīja]. Reiz kādā naktī uznāca nemiegs. Sludinājums nolēma uzrakstīt savu sludinājumu. Taču ko gan rakstīt? Norādīt sava sludinājuma garumu viņš negribēja, jo neuzskatīja, ka ir tirgū; minēt, ka "bez garas sarakstes", arī nevēlējās, jo zināja, ka sludinājumi, kas nemāk rakstīt, bieži nemāk arī runāt un domāt; izvirzīt prasības arī ne, jo, prasot no citiem, arī no paša "tiks paprasīts". Tā nu sludinājums zināja tikai to, ka viņam ir [NN – gadu skaitlis, protams, mainījies] gadi un ka viņam patīk vīriešu kārtas sludinājumi. Dzīvei, draudzībai, mīlestībai, priekiem un bēdām, melnajai kafijai un melnajai tējai, vēlu celties un vēlu gulties. Ar cieņu un pašcieņu. Utt. U. tml. U. c." Lai arī pagājuši jau vairāki gadi un mans mērķis vēl nav sasniegts (tas gan nenozīmē, ka portāls "Delfi" tagad publicēs sludinājumus), ar šo tekstu vēlos parādīt, ka arī "neredzamajā" un bieži ar klišejām "apkarinātajā" geju pasaulē tiek meklētas stabilas un ilgtermiņa attiecības (ne vienmēr tas izdodas, un ne jau mans teksts ir vienīgais).Publiskajā telpā ir būtiski runāt un ņemt vērā arī šo geju dzīves aspektu (atrast vīru/līdzgaitnieku dzīvei), jo kustības "Dzīvesbiedri" veiktais darbs ar Civilās savienības likumu nav iecerēts iedomātiem, bet reāliem cilvēkiem.

Ne tik sens kā mans sludinājums ir Marijas Luīzes Meļķes "uznāciens" nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" ceremonijā 2023. gada 26. februārī. Viss tika izdarīts smalki, tomēr mani visvairāk interesēja, kāds būs "sausais atlikums" kontekstā ar Kaspara Zālīša 2022. gada 25. decembrī platformā "Mana balss" no jauna startēto iniciatīvu "Sargāsim visas ģimenes". No it kā lielā nepieciešamo balsu skaita (25 tūkstoši) 7. martā bija 12 395, 13. martā bija 12 603, 21. martā bija 12 747, 28. aprīlī bija 12 916, bet 30. maijā 12 967. Arvien tāds stabils pustukšītis. Vai tas kaut ko liecina par Latvijas sabiedrību? Vai iniciatīvas (jauni likumi) un izmaiņas vecajos likumos iespējamas vien tad, ja kādu sit vai nosit? Ne tikai jācer un jātic, bet arī jārīkojas, lai tā nekad nenotiktu.

Noslēgumam. Kāds jauns vīrietis savā anonīmajā profilā vienā no geju iepazīšanās platformām raksta: "Meklēju kādu, kas ir jauks un kuram rūp cits." Bet vēl kāds: "Es vēlos būt mīlēts!" Šīs ir brīnišķīgas (tikai divas) liecības no 21. gadsimta 20. gadiem. To fonā vien atliek vaicāt tiem, kas neatbalsta vai apzināti kavē Civilās savienības likuma pieņemšanu, – jūs taču esat kādreiz mīlējuši, kādreiz cerējuši izveidot stabilas attiecības, kādreiz domājuši par savu bērnu nākotni? Jūs taču esat rīkojušies, lai jūsu ieceres kļūtu īstenība? Vai tiešām esat tik izsmalcināti egoisti, lai tagad liegtu citiem tās tiesības un iespējas, kas ir pašu rīcībā? Ar atbildi nesteidzieties, tomēr jācer, ka tā būs patiesa un no sirds.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!