Teika vēsta par kāda briesmīga nejaukā varoņa mēģinājumu no zināmas sabiedrības daļas noslēpt, ka viņa nāve glabājas aiz jūras, liela ozola zaros noslēptā kastē, kurā tup zaķis, bet zaķī ir pīle, pīlē – ola, olā – adatiņa. Viņš centās noslēpt, ka, tikai pārlaužot šo adatu, iespējams viņu piebeigt. Protams, "izlaušanās spēles" beigās labais varonis visas mīklas uzmin, salauž adatu un slikto varoni uzvar, bet uzreiz pēc tam iestājas laime un labklājība.
Līdzīgi kā pasakas labajam varonim, arī Saeimas deputātiem drīz būs jāatmin visas mīklas un jāatrod pēdējā "adata", lai saprātīgi un apzinīgi izmantotu savas ekskluzīvās tiesības lemt par valsts budžetu. Par budžetu, kas ir līdzeklis valsts politikas īstenošanai. Lūkosim saprast, kas ir svarīgākie aspekti, lai atrisinājumu atrastu un lai sabiedrībai būtiskos lēmumus deputāti balstītu pierādījumos un loģikas apsvērumos.
Laiks ir nauda. Kādi ir valsts budžeta plānošanas izaicinājumi?
Kad Valsts kontrole 2017. gadā sistēmiskajā revīzijā pārbaudīja valsts budžeta plānošanas efektivitāti1, tā tika salīdzināta ar OECD etalonu2. Viens no OECD principiem nosaka: valsts budžetam ir jābūt sasaistītam ar valsts attīstības mērķiem. Vēl viens svarīgs aspekts: nepieciešama ilgtermiņa domāšana, bet diemžēl šodienas īstermiņa vajadzības Latvijā joprojām tiek risinātas uz nākotnes vajadzību rēķina. Ne mazāk svarīgi: likumdevējam jāsaprot, kas ir vidēja termiņa budžets. Turklāt, lai sasaisti ar valsts mērķiem, ilgtermiņa domāšanu un izpratni par vidēja termiņa budžetu izveidotu un vispār varētu pieņemt kvalitatīvus lēmumus par valsts naudu, Saeimas deputātiem ir nepieciešama kvalitatīva un savlaicīga informācija.
Vajadzība pēc ilgtermiņa domāšanas nemitīgi saduras ar grūti pārvaramu šķērsli – ar to ietvaru, ko valsts budžeta sagatavošanas posmā katru gadu piedāvā valdība. Proti, valdība gan ietekmē Saeimas deputātiem piegādātās informācijas milzīgo apjomu (budžeta likums un to pavadošie 57 dažādi normatīvie akti, kas veido 2000 lappušu manuskriptu, izklāstot 31 resora, 98 darbības jomu, 256 budžeta programmu 1580 rezultatīvo rādītāju sniegumu), gan ir atbildīga par informācijas fragmentāciju, gan nosaka laika ierobežojumus lēmuma pieņemšanai. Tas traucē Saeimas deputātiem kvalitatīvi diskutēt par budžetu.
Informācijas trūkums ved prom no mērķa
Protams, ne vienmēr arī informācijas pārbagātība būs labākais risinājums būtisku lēmumu pieņemšanai. Dažkārt tas ir veids, kā taisīt lielāku fiskālo troksni, lai budžeta melodija būtu sliktāk sadzirdama.
Tomēr bažas par "nomētāšanu ar faktiem un skaitļiem" nav iemesls, lai likumdevēju atstātu bez pietiekamas informācijas. Lai kvalitatīvi lemtu par valsts nākotni, Saeimas deputātiem jābūt informētiem par to, kā Nacionālajā attīstības plānā izvirzītie mērķi sasaistīti ar budžetu un kā šos lielos mērķus izdevies sasniegt iepriekšējā periodā. Pašā Ministru kabinetā netiek apkopota un analizēta informācija, tieši kura budžeta programma un kādā apjomā ir devusi vislielāko pienesumu mērķu sasniegšanā.
Pieņemot lēmumu par valsts budžetu un iesniedzot to Saeimā, valdība līdz šim nav varējusi atbildēt, tieši kādu mērķu sasniegšanai un tieši kādiem pasākumiem ir izlietoti ap 90 procentiem valsts budžeta: informācija par iepriekšējā periodā sasniegtajiem rezultātiem un plānoto tiek pievienota gadskārtējam valsts budžeta likumam jau pēc tā apstiprināšanas Saeimā.
Arī Ministru kabinetā, pieņemot lēmumu par izdevumiem, nav skaidrs, cik lieli resursi būtu nepieciešami, lai nodrošinātu budžeta finansētu pakalpojumu izpildi sabiedrībā akceptētā un objektīvi pamatotā apjomā, proti, lai sasniegtu tādu rezultātu, uz kādu cer sabiedrība. Bieži vien iepriekšējo gadu uzslāņojumi dažādu jaunu politiku veidā ļoti labi nomaskē to, ko dēvē par "ministriju kabatiņām". Bada gados šajās "kabatiņās", jau citu apstākļu spiesti, resori veikli var atrast nepieciešamos līdzekļus. To sauc par naudas meklēšanu budžetā.
Informācijas vakuumā tiek iedzīvināta un atbalstīta arī individuālo mērķu un spēka spēles atbalstošā ideja – par labu ministru tiek dēvēts tāds, kuram izdevies "izsist" lielāku finansējumu nozarei. Un, apstiprinot likumu Saeimā, vienmēr iezīmējas kāda vājāka nozare, kurai pietrūcis spēka "aizstāvēt" nozares intereses.
Vājā informācijas pieejamība rada risku, ka nozīmīgi lēmumi par budžeta izdevumiem tiek pieņemti ārpus valdības un Saeimas. Iepriekš tos faktiski pieņēma valdošās koalīcijas darba grupa. Revīzijā tika konstatēts, ka no tā sauktajām deputātu kvotām politiķiem izdevās "atteikties" visai savdabīgā veidā, proti, politisko apsvērumu motivētās diskusijas tika vienkārši pārnestas uz agrākiem budžeta plānošanas posmiem, kas mazāk zināmi un redzami sabiedrībai.
Tāpēc arī turpmāk informatīvais nodrošinājums būs viens no galvenajiem indikatoriem, kas liecinās par patieso lēmumu pieņemšanas centru valsts budžeta veidošanā, sākot no ikviena resora un ministrijas un beidzot ar valdību un Saeimu.
Kas mums liecinās par budžeta plānošanas procesa kvalitāti?
Pirmkārt, valsts budžeta programmu un rezultātu struktūrai ir jāsniedz skaidrība par to, kā virzāmies uz nacionālo attīstības mērķu rezultātiem. Tas nozīmē – lai valsts budžets patiesi būtu sasaistīts ar mūsu pašu apstiprinātajiem valsts attīstības mērķiem, Ministru kabinetā, ministrijās un Saeimā vispirms jādiskutē par rezultātiem un darbiem, kas tiks darīti par valsts budžeta naudu, nevis tikai par naudas apjomu, tās pietiekamību vai kārtējo trūkumu.
Ministriem, lemjot par budžetu, vispirms jādomā, kādi rezultāti ir sasniegti, kādi būtu jāsasniedz, un tikai pēc tam – ar kādiem papildu finanšu resursiem var rēķināties. Savukārt izvirzītajiem rezultātiem jābūt kvalitatīviem un relatīvi nemainīgiem ilgākā laika posmā, lai ar tiem nevarētu pēc vajadzības manipulēt. Tad spriedums par sasniegtajiem rezultātiem tiktu sasaistīts ar budžeta programmā noteiktajiem finanšu izdevumiem.
Otrkārt, ministriem jāzina, kuri ir pārstāvētās jomas svarīgākie publisko investīciju projekti, un jāprognozē, kādas grūtības, riski un vadības problēmas tajos sagaidāmas. Tikai tad iespējams plānot, kā šīs grūtības, kas var būtiski ietekmēt valsts budžeta tēriņu atdevi, tiks pārvarētas un kas jādara, lai nodrošinātu atbilstošu uzskaiti un pārvaldību un prognozētu nākotnē sagaidāmo. Tikai tad varēsim uzskatīt, ka lielākie un valstij nozīmīgākie investīciju projekti tiek pārvaldīti kvalitatīvi.
Treškārt, ministriem jāzina un jāpārliecinās, ka, pārskatot budžeta izdevumus, valsts nauda netiek papildus ieguldīta dublējošu pasākumu finansēšanā, piemēram, ilgstoši uzturot divus teju identiskus ārvalstu studentu piesaistes portālus un atbalsta sistēmas. Tā mēs panāksim, ka gadu no gada netiek mākslīgi audzēti budžeta bāzes izdevumi, uzslāņojoties nevajadzīgām izmaksām, kas atkal gadu no gada tiek pārskatītas. Ir mērķtiecīgi jāsamazina budžeta deficīts jeb valdības ieradums pašreizējās finanšu vajadzības un vēlmes risināt uz nākamo paaudžu rēķina.
Vēl tālu jāiet?
Protams, ar katru gadu budžeta plānošanas procesi uzlabojas.3 Valdības izmanto arvien jaunus, labāk izstrādātus rīkus, tiek īstenotas informācijas kampaņas, skaidrojot sabiedrībai, kā tiek izlietots valsts budžets – nodokļu maksātāju nauda. Vai ar to, kā šis process pašreiz norit Latvijā, pietiek?
Tieši informācija, turklāt ne tikai sabiedrībai vienkāršā valodā pasniegts finansējuma pieaugums kādai konkrētai nozarei, bet arī ekspertiem domāta, operatīva, salīdzinoša, uz rezultātu sasniegšanu orientēta, ir tā "adatiņa", kuras prasmīga izmantošana var ievērojami uzlabot budžeta plānošanas kvalitāti un padarīt senās teikas neganto varoni mazāk varonīgu un vairāk mirstīgu.
Lai cik banāli nebūtu atkal un atkal ekspluatēt mūsu ziemeļu kaimiņu pieredzi, tomēr atsaukšos uz Igauniju, jo no labiem svešiem piemēriem ir vērts mācīties, lai nepieļautu paši savas kļūdas. Igaunijas Finanšu ministrija, lai sniegtu skaidru priekšstatu par visiem izdevumu, mērķu un rezultātu aspektiem, izmanto platformu4, piedāvājot iespējas iepazīties ar valsts budžetu ne tikai noteiktai sabiedrības interesentu daļai, bet arī ekspertiem. Vai un kāpēc to nevaram arī mēs Latvijā? Tas nodrošina iespēju ne tikai salīdzināt izdevumu un rezultātu sasniegumu pa gadiem, bet arī sekot līdzi operatīvajai informācijai, tai skaitā, piemēram, pārliecināties par vidējām skolotāju algām vai sociālās aprūpes institūcijās nodarbināto skaitu.
Arī šopavasar Saeimas deputāti būs spiesti spēlēt Baisuļa vārdā nosaukto "izlaušanās spēli", spiedīgi īsā laikā mēģinot atrast visas "adatiņas", būtiskākos rezultātus un rezultatīvos rādītājus, kuru izpildi finansējot patiesi tiks panāktas objektīvi pamatotas izmaiņas sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu nodrošināšanā.
1http://www.lrvk.gov.lv/revizija/budzeta-planosana-latvija-vai-esosa-pieeja-ir-efektiva/
2http://www.oecd.org/governance/budgeting/Draft-Principles-Budgetary-Governance.pdf
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
