Kaspars ir pārliecināts – laiku jeb 25. stundu diennaktī sev nepieciešamajam – kustībai – vienmēr var atrast. Piemēram, paskatoties sava telefona ekrāna darbības pārskatu.
Pastāsti – kā nonāci līdz trenera profesijai un kur radusies degsme sportot?
No trīs gadu vecuma dejoju tautas deju ansamblī "Zelta sietiņš", 18 gados sāku iet uz sporta zāli. Kādu laiku pavadīju trenažieru zālē, taču ātri vien sapratu, ka grupu nodarbības ir daudz interesantākas, tās bija tuvākas manai iepriekšējai dejošanas pieredzei. Drīz vien no apmeklētāja kļuvu par treneri, un tā – jau 24 gadus.
Pirms 10 gadiem kopā ar Ralfu Upmani radījām DCH studiju.
Ja par izglītību – varētu teikt, esmu daudzpusīgs. Trenera prasmes apguvu "Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā", pirms tam mācījos ekonomikas vadību Latvijas Universitātē, bet tikko sāku apgūt trešo bakalauru – agronomijā, ar specializāciju dārzkopībā "Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju Universitāte".
Kas aizveda līdz darbam televīzijā?
Kā fitnesa eksperts gāju uz televīzijas raidījumu, kad režisore Vineta Leimane pamanīja manī kvalitātes, kas noderētu televīzijā. Aizgāju uz atlasi, un te nu es esmu – Latvijas televīzijā jau 10 gadus, vadot raidījumu kopā ar Tomu Grēviņu.
Pašam sportošana vienmēr ir bijusi tuva?
Skolas laikā es dejoju, bet fiziskās aktivitātes mani absolūti nesaistīja un bija diezgan lielas mocības. Vērtēšana, salīdzināšana ar citiem, sacensība, komandu sports – tas manī radīja diezgan lielu paniku. Es pat mēģināju izvairīties no komandu sporta, pierunājot tā laika fizkultūras pasniedzēju, ka man ļoti aktuāla skriešana un ka es gatavojos skrējienam. Tad es skrēju – pat tad, kad bija pirmais sniegs, līdz kaut kādiem lieliem mīnusiem – lai tikai nebūtu jāspēlē basketbols kopā ar klasi.
Es pievilkties iemācījos tikai 30 gadu vecumā, taču tagad tas ir mans mīļākais vingrinājums. Skolā tas bija traģiski.
Kā nonāci nonāci līdz tam, ka sports ir Tava ikdiena?
Man skriešana diezgan labi padevās, es daudz skrēju... taču ziemas apstākļos, ledū vairs to nevarēja. Domāju, ko iesākt, jo komandu sporta veidos mani īsti neņēma... biju pēdējais, liekais. Tad sporta zāles stūrī pamanīju līdztekas. Tā kā tās vispār neviens neaiztika, es izdomāju, ka tās varētu derēt man. Sarunāju ar sporta skolotāju, ka sporta stundas varu pavadīt, trenējoties uz līdzteklām. Kad negaidīti mācību gada noslēgumā viens no ieskaites punktiem bija līdztekas, to izpildīt varēju tikai es.
Kā izdevās pārvarēt nepatiku pret sportu?
Man uzdāvināja sporta zāles A+S abonementu. Tas, kas patika, bija iespēja sportot savā nodabā. A+S bija pirmais īstais fitnesa klubs Latvijā – ar trenažieru zāli un grupu nodarbību zālēm. Vēlāk tā bija arī mana pirmā darbavieta.
Lai arī sāku ar trenažieriem, visu laiku dzirdēju, ka otrajā stāvā kaut kas dinamisks notiek. Reiz uzkāpu un ieraudzīju stepa solu, nodomāju – tas ir kaut kas! Kluba vadītāja Inete Auziņa man ierādīja pāris soļus, radās sapratne, ka ritms un koordinācija ir, un tā sākās mans gājiens pretim karjerai trenera profesijā.
Tavs ieteikums tiem, kuri nesporto? Kāpēc un kā sākt?
Mans galvenais ieteikums vienmēr ir bijis – neatkarīgi no vecuma – ir jāizmēģina viss, kas tevi uzrunā. Lai tu saprastu, kas patīk. Sēžot dīvānā un kasot čipsu paku, diez vai tas izdosies.
Ja ļoti patīk dejas, bet tu neej un nedejo, domā, ka tas neradīs vajadzīgo efektu, tas ir muļķīgi.
Parasti saka – nav laika, daudz jāstrādā...
Laika trūkums ir tikai atrunas. Vienmēr var atrast 25. stundu diennaktī tam, kas tev ir tiešām nepieciešams. Jo – visām citām lietām jau laiks atliek, vai ne?
Vajag paskatīties telefonā ekrāna darbības laiku – cik no tā pavadīts telefonā. Var paanalizēt nedēļas griezumā savu plānu un piefiksēt pa stundām – kas tiek darīts. Vēl visi zinām – ja paguli ilgāk, tad pagulēsi VĒL ilgāk. Jo ilgāk gulēsi, jo būsi miegaināks.
Taču pastaigai ārā parkā pusstunda 4x nedēļā vai izbraucienam ar riteni 2x nedēļā 40 minūtes, vai pierakstam sev tuvāk esošajā un ērtākajā deju studijā vai kolektīvā, vai interešu grupā – tam laika neatliek? Tiešām?
Tik ļoti bieži, piemēram, cilvēkam ir kādas veselības problēmas, viņš nevingro, bet viņam ļoti patīk dejot, ir 60+ – viņš ir pavisam sevi norakstījis. Taču ir vietas, kur dejo tieši šajā vecumā, tieši tajā dejas stilā. Ir dažādas interešu grupas. Vajag tikai painteresēties. Mūsdienās visu var atrast.
Par sporta zāli runājot – trakākais ir pārkāpt sev pāri, tam gatavošanās posmam. Esmu dzirdējis par nākšanu uz mūsu sporta klubu – man ir plāns iet vingrot, bet man vajag gadu, lai sagatavotos. Es tagad pastaigāšu uz trenažieru zāli, pavingrošu un sagatavošos nākt ... pie jums. Tieši kāpēc?
Šādas atrunas var dzirdēt par jebkuru trenažieru zāli – nav vēl jauns sporta tērps vai kā citādi jāsagatavojas... Tieši vecās drēbes, kuras jānonēsā un jāizmet ārā, ir jāvelk. Šis nav maratons, kuram jāgādā speciālie apavi, te var nākt kedās.
Tad varbūt sevi ir jāprot apstādināt pie tā "jo" un "bet"?
Es esmu ļoti slinks, super slinks. Mana taktika – mēģinu jebko izdarīt uzreiz un neatlikt uz vēlāku. Nemaz neielaižu prātā domu, kāpēc varētu neizdarīt tagad vai kā es varētu to izdarīt vēlāk.
Man tas ir labākais.
Gadījumā, ja es neturu sev doto vārdu, tad sadodu sev. Es esmu ārkārtīgi nežēlīgs pret sevi.
Slinkums arī var būt tāds "foršs" paradums, kas ievelk. Tu noslinko vienreiz, otreiz, trešo reizi un pēc tam jau tu dod sev atlaides.
Tāpēc ar vingrošanu – nav jāsāk uzreiz un pamatīgi. Ja nav ilgi vingrots, tad katru dienu var atrast 10 minūtes, piemēram, pastaigai paātrinātā solī. Un tā divas nedēļas – tad paskaties, pavēro – piefiksē pozitīvās izmaiņas. Protams, nebūs uzreiz mīnus viens bikšu izmērs, bet būs labāka pašsajūta. Ja vispār nekas nav darīts, tās 10 minūtes dienā ātrākā pastaigā liks sirdij un kājām justies labāk.
Ja ir bijusi apņemšanās sākt vingrot, bet tas vienmēr beidzies ar neko, tad es iesaku – vienkārši ņemt un uzreiz izdarīt. Nav svarīgākais nopirkt abonementu, svarīgākais aiziet.
Apzinos, ka daudzus sporta zāles atbaida. No ierakstiem sociālajos medijos arī nevar daudz saprast – pārsvarā tur motivējoši saukļi – lec augstāk, spied vairāk.. Tādu, kas nevar saņemties, tas var atgrūst... tad vēl tie attēli ar uztrenētajiem augumiem – nu priekš kam? Taču es iedrošinu pamēģināt un ielūkoties – vai tās šausmas, kas ir galvā, atbilst patiesībai.
Kā motivēt jauniešus ikdienā būt aktīvākiem?
Es viņus saprotu – tajā vecumā man bija tieši tāda pati attieksme pret fiziskajām aktivitātēm. Ja varētu tā, ka skolā pasaki – mani volejbols un basketbols ne tikai nesaista, tas pat baida, jo tas nav mans... bet es labprāt gribētu stiprināt muguru un nodarboties ar veselības vingrošanu. Ja sporta skolotājs piedāvātu grupiņu, kur ir veselības vingrošana mugurai – super! Un tas nenozīmētu, ka viņš ir norakstīts un ka veselības vingrošana ir kaut kas atbaidošs. Varbūt tieši otrādi – šis jaunietis kļūtu spēcīgāks varbūt pat par tiem, kuri sāk ar basketbola spēli, jo stiprinās tās muskuļa grupas, kas viņam vajadzīgas.
Vai sportošana vēl kā palīdz dzīvē, izņemot fizisko formu?
Tas ir labākais stresa noņēmējs. Nezinu kā citiem, bet man un varbūt tiem, kuri kaut sen to darījuši, bet tomēr atceras šīs sportošanas sajūtas – tā pašapziņa un pašsajūta ir tik daudz labāka, kad esi vingrojis un jūti muskuļos, ka ir kaut kas darīts.
Tā fiziskā pašsajūta ietekmē arī psihoemocionālo stāvokli.
Arī mani vecāki, kuriem ir vairāk kā 75 gadi, abi divi aktīvi vingro. Tēvs vingro katru dienu un nevar iedomāties savu ikdienu bez tā. Viņš vienkārši zina, ka viņam tas ir vajadzīgs – viņa pašsajūtai, viņa veselībai, viņa mugurai.
Un es domāju, ka daudzi diezgan pāragri sevi noraksta, tādā veidā provocējot arī pārējos tuviniekus. Tas jau pārmantojas – arī sevis norakstīšana. Un ir tā milzīgā atbildība, ka tu gribot negribot esi piemērs gan saviem vecākiem, gan saviem bērniem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
