10 gadi bez Sergeja Žoltoka
Foto: AFI

2004.gada 3.novembra vakars ne tikai Latvijas sporta, bet visas Latvijas dzīvē paliks melniem burtiem rakstīts – Baltkrievijas atklātā hokeja čempionāta laikā sirds neizturēja vienam no tobrīd izcilākajiem Latvijas sportistiem, hokejistam Sergejam Žoltokam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kopš traģiskā vakara aizrutējuši jau desmit gadi, izaugusi jauna Latvijas hokeja paaudze, bet traģiskais mirklis liekas tikai nesen noticis.

Žoltoks diezgan vēlu priekš hokeja pirmo reizi uzkāpa uz slidām - tikai astoņu gadu vecumā vecāki viņu aizveda uz hokeja nodarbībām. Žoltokam hokeja pirmssākumos nācās saskarties ar iemaņu apgūšanu, jo viņam bija plakanā pēda, tomēr jau tad puisis parādīja raksturu un, pārcietis sāpes, apguva slidošanas tehniku.

Kā atzīst Žoltoka pirmais treneris Pjotrs Hmeļņickis, pēc jaunā puišeļa pirmajām darbībām nevarēja pateikt, ka no Sergeja sanāks izcils talants un zvaigzne. Tomēr ar neapsīkstošu darbu treniņos, spēles izjūtu un ar izcilo, nestandarta hokeja domāšanu Žoltoks kļuva par vienu no izcilākajiem sportistiem Latvijas hokeja vēsturē.

17 gadu vecumā Žoltoku "pamanīja" Ēvalds Grabovskis, kurš paņēma pusaudzi uz Rīgas "Dinamo". 1990.gadā Žoltoks debitēja bijušās PSRS junioru izlasē un izcīnīja sudrabu, bet pēc gada, 19 gadu vecumā, kopā ar PSRS junioriem kļuva arī par pasaules čempionu. Interesanti, ka turnīru komanda 1991.gada nogalē iesāka kā PSRS junioru izlase, bet noslēdza kā NVS komanda, jo 1992.gada 1.janvārī PSRS oficiāli beidza pastāvēt.

Viens no spilgtākajiem mačiem toreiz bija NVS izlases graujošā uzvara ar 7:2 pār Kanādas junioriem, kuru rindās bija Skots Nīdermaijers un Ēriks Lindross. Žoltoks šajā spēlē bija kapteiņa asistents, izdarīja divas rezultatīvas piespēles, bet kopā ar Žoltoku spēlēja arī Sandis Ozoliņš.

Drīz pēc tam Žoltoku ar 55.numuru NHL draftā izvēlējās Bostonas "Bruins", kuras rindās viņš debitēja 1993.gadā. Divu sezonu laikā Žoltoks gan aizvadīja tikai 25 spēles, tad centās izcīnīt "vietu zem saules" zemākās līgās, līdz 1996.gadā atgriezās NHL - Otavas "Senators" komandā. Karjers turpinājumā Žoltoks spēlēja arī Monreālas "Canadiens", Edmontonas "Oilers", Minesotas "Wild" un Našvilas "Predators". Pasaules spēcīgākajā līgā Žoltoks aizvadīja 633 spēles, guva 115 vārtus un izdarīja 161 rezultatīvu piespēli.

Pirmo reizi ar veselības problēmām Žoltoks saskārās apmēram pusotru gadu pirms traģiskās dienas Minesotas "Wild" rindās. Vienā no spēlēm Sergejam esot kļuvis slikti, ārsti konstatēja sirds aritmiju, taču nekādas nopietnākas problēmas neatklāja un atļāva spēlēt. Jau divas nedēļas pēc šīs spēles Žoltoks devās laukumā, lai aizstāvētu "Wild" godu.

Pēc "Wild" Žoltoks vēl uzspēlēja "Predators" rindās, bet 2004.gada nogalē NHL sākās lokauts. Pārrunas par spēlēšanu Krievijas komandā Kazaņas "Ak Bars" bija nesekmīgas, tāpēc Žoltoks trenējās tobrīd vienīgajā augsta līmeņa Latvijas komandā "Rīga 2000", kas spēlēja Baltkrievijas atklātajā čempionātā.

3.novembrī rīdzinieki aizvadīja kārtējo spēli viesos pret Minskas "Dinamo". Piecas minūtes pirms spēles beigām nobālušais Žoltoks pieslidoja pie komandas soliņa un, turot roku pie sirds, lūdza palīdzību. Vairāk nekā stundu vietējie ārsti centās glābt Sergeja dzīvību, tomēr pa ceļam uz slimnīcu nācās konstatēt sportista nāvi. Dzīvību Žoltoks zaudēja burtiski sava drauga Dārbija Hendriksona rokās, kurš lokauta laikā arī spēlēja "Rīga 2000" rindās. Neilgi pēc Žoltoka nāves Hendriksons aizbrauca atpakaļ uz Ziemeļameriku, drīz pēc tam beidza profesionālo karjeru, bet tagad viņš ir viens no "Wild" treneriem.


Sergejam Žoltokam bija tikai 31 gads. Līdz 32. dzimšanas dienai bija atlicis viens mēnesis. Viņš to un gaidāmo Jauno gadu gribēja nosvinēt kopā ar savu ģimeni un mammu - nemaz tik bieži visiem neizdevās sanākt kopā. Taču liktenis bija lēmis citādi.

Žoltoks bija no tiem sportistiem, kuri paši sevi izveidoja. Viņš ļoti daudz un smagi strādāja, lai kaut ko sasniegtu, ko arī izdarīja. Sergejs bija ikvienas komandas un kompānijas dvēsele. Pēc pirmā aicinājuma atbrauca uz valsts izlasi, kuras rindās paguva nospēlēt 42 mačus un gūt 29 vārtus.

Reiz viņam uzdeva jautājumu, kāpēc vieni izlasē spēlē ar sirdi un dvēseli, bet citi nespēj pat koncentrēties? Sergejs atbildēja šādi: "Tas ir ļoti labs un ļoti smags jautājums. Man uz to nav atbildes, es nezinu. Es gribētu, lai visi spēlē no sirds. Rīgas "Dinamo" - tā bija komanda, kas "sitās līdz galam", neatkarīgi no tā, kas ir pretinieks. Katrs hokejists sevi ziedoja spēlei. Man tādu gribētos vienmēr redzēt mūsu izlasi."

Nez kāpēc šķiet, ka Sergejs būtu kļuvis par labu treneri. Turklāt visdrīzāk - bērnu treneri. Tādiem cilvēkiem kā viņš visi līp apkārt. Un arī viņš pats atzinās, ka patīk strādāt ar bērniem. Sergejs plānoja Latvijā atvērt kaut ko līdzīgu savai hokeja skolai.

Tagad tāda skola, viņa vārdā nosaukta, ir. Ir viņa vārdā nosaukts jauniešu hokeja turnīrs. Šogad tas gan nenotika, pirmo reizi 10 gadu laikā... Izrādījās, ka turnīram paredzētie datumi nesakrīt ar komandu plāniem. Šai sakarā varbūt būtu vērts padomāt par tradicionālā hokeja turnīra, Dzelzceļa kausa, pārdēvēšanu? Lai neapvainojas generālsponsors, taču Rīgas "Dinamo", kas ir šā turnīra saimnieki, Sergejam nebija tukšs vārds. Tieši ar šo komandu viņam saistījās labākās atmiņas. Ja šodien "Dinamo" spēlētu tik pašaizliedzīgi hokeju mīloši sportisti kā Žoltoks, komanda noteikti izskatītos citādi. Par to nav nekādu šaubu, jo līdzās Sergejam nebija iespējams strādāt ar pusspēku, taupoties.

Lai arī no Sergeja aiziešanas ir pagājuši 10 gadi, joprojām ir sajūta, ka viņš ir tepat blakus. Kā pēdējā intervijā, ko viņš sniedza Latvijas televīzijai pāris nedēļas pirms traģēdijas. Tās fragmenti izmantoti filmā kopā ar citas sarunas ierakstu 2003. gadā, un ko var noskatīties zemāk.

Tags

Hokejs Latvijas hokeja izlase Sergejs Žoltoks Wild (Minesota)
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form