Foto: Shutterstock
Ir tādas receptes, kas kļūst par folkloru un kurām autoru atrast nav iespējams, jo tās gadu gadiem tiek nodotas no rokas rokā, no virtuves virtuvē – kā tautasdziesmas. Ja tautasdziesmu tēvs ir Krišjānis Barons, tad saldskābo mērču tēvs Latvijā, protams, ir onkulis Bens!

"Uncle Ben's" rīsi un tomātu mērces Latvijā ieradās deviņdesmito gadu sākumā, kad šeit straumēm sāka plūst dažnedažādas rietumu preces. Dažas no tām pagaršotas un sen jau nogrimušas aizmirstībā – bet ne jau Bens!

Tiem, kas nav piedzīvojuši deviņdesmitos, droši vien liekas neticami, bet tā saldskābā mērce ar ananasu gabaliņiem jau nebija tikai mērce. Tā bija daudz kas vairāk – tā iemiesoja sevī visas ilgas pēc nebaudītajām ārzemju garšām un labumiem. Mērces reklāmas, ko rādīja televizorā, arī bija pavisam citādas kā vietējās – tās likās kā iemaldījušās no Holivudas, mērces tuvplāns lēni un vijīgi uzslīdēja uz rīsiem, cilvēki reklāmā izskatījās kā pusdievi... Un visi gribēja justies kā pusdievi! Kā savā lieliskajā grāmatā "Hohma" (izdevusi "Dienas grāmata") raksta Svens Kuzmins, mērce kļuva par simbolu, kas "apliecina piederību augstākai cilvēces šķirai".

Mana draudzene Gunta arī atceras mērces saldenskābo oreolu: "Mana ģimene tādu pasaku brīnumu neatļāvās, no reklāmām likās, ka tas ir kaut kas tāds, ko tikai izredzētie laimes lutekļi ēd."

Saldskābās atmiņas


Lūk, kā "Uncle Ben's" parādīšanos atceras tie, kas piedzīvojuši deviņdesmitos.

Svens Kuzmins savā grāmatā raksta: ""Uncle Ben's" mērci ēda bratāni, politiķi, tiesneši un estrādes zvaigznes. Kā mēdza teikt mana vecmamma: "Tie jau ir no smalkajām mājām, tiem Bens galdā." Mūsu mājās, lieki piebilst, Bens galdā nebija nekad."

Ilze: "Tā mērce bija ar dārgu nabadzīgai ārsta un inženiera ģimenei, bet reiz mums uzdāvināja vai kā citādi uzradās kečupa pudele, sarkans plastmasas konuss ar baltu smailu korķi kā snīpi. Atceros lielāko gardumu pasaulē – uz ķieģelīša šķēles sīpolu ripas un pārpasaulīgi gards saldenskābs kečups, sarkana homogēna masa. Tas bija tad, kad varējām atļauties, parasti cepa maizi lielajā maizes krāsnī no lopu dzirnavās maltiem rupjiem miltiem. Kāds kauns būtu tīnim tādu maizi ņemt uz skolu. Neņēmu, protams. Kaut pēcpusdienā ēst gribējās ļoti. "Anklbenz" – tas jau vienā maisā ar "Glābējzvanu", "Bordertaunu" un "E ielu". Lai labāk paliek tur, atmiņās."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!