Senegālas garšas Latvijā: Evelīna par ikdienas dzīvi starp divām kultūrām

Ar mākslinieci Evelīnu Falu, kas plašāk pazīstama ar saviem digitālajiem portretiem, iepazināmies pirms diviem gadiem. Zīmējusi viņa ir vienmēr, taču pandēmijas laikā zīmuļus nomainīja pret planšetdatoru, portretus tur veidojot gluži tāpat kā uz papīra – vispirms uzzīmē skici, kura pēc tam tiek papildināta ar krāsām. Lai arī Evelīnas nodarbošanās nav mainījusies – viņa aizvien portretē gan klasiski, gan digitāli –, dzīves līkloči viņu šo gadu laikā aizveduši dažādos piedzīvojumos.

Starp digitālajiem mākslas darbiem, kas tiek atrādīti gan mākslinieces "TikTok", gan "Instagram" profilā, pavīd vēl kāda viņas kaislība – kulinārija. Gatavot ēst Evelīnai paticis vienmēr. "Mana mamma strādāja "Schwarzkopf" komandā par frizieri un bieži braukāja uz dažādiem konkursiem, tādēļ es pārsvarā dienas pavadīju kopā ar vecmāmiņu. Virtuvē daudz ko iemācīja tieši viņa," bērnības atmiņās dalās māksliniece.

Evelīnas patiku pret kulināriju savā labā vienmēr izmantoja ģimene, jo zināja, ka uz svētkiem viņa sagādās kādu pašas gatavotu meistarstiķi. Sākoties pandēmijai, Evelīna pārcēlās pie mammas un brāļa, lai grūtais laiks visiem paietu kopā. "Mamma vēl tagad man atgādina, ka brālis ik pa laikam čīkst par to, ka vairs ar viņiem nedzīvoju, jo neviens vairs tā netaisa ēst," viņa smejas, piebilstot, ka mamma gatavo ļoti gardi, taču pats ēst gatavošanas process viņai ne visai iet pie sirds.

Evelīnas moto virtuvē: jo ilgāk un sarežģītāk, jo labāk. "Tāpat ir ar zīmēšanu. Ja kāds komentārā man vaicā, kādēļ nedaru citādi, jo tā var izdarīt ātrāk, mana atbilde ir – tas nebūs interesanti!" Viņu nebaida receptes ar daudzām sastāvdaļām, gluži tāpat kā pagatavot kaut ko pavisam jaunu. Pēdējā gada laikā viņas virtuvē ienākušas arī Senegālas garšas, jo ir uzsākusi kopdzīvi ar mīļoto vīrieti senegālieti Papi Jari Falu.

Pēc vairāk nekā 10 gadiem, kas pavadīti gan galvaspilsētā, gan ārzemēs, Evelīna atkal pārcēlusies uz dzīvi dzimtajā pilsētā Valmierā, jo Pape ir profesionāls futbolists klubā "Valmiera FC". "Nejūtos tā, it kā šeit kādreiz būtu dzīvojusi. Viss ir pilnīgi citādi! Lai arī daži skolasbiedri šeit vēl dzīvo, daudzi tomēr ir aizbraukuši, un, protams, man vairs arī nav 16," viņa pasmaida. "Vienmēr visiem teicu: "Uz Valmieru? Nē! Tur taču garlaicīgi!" Tas ir dzīves pierādījums, ka nekad nevajag teikt "nekad". Man patīk dzīvi uztvert viegli, tādēļ tagad šie izteikumi pašai šķiet smieklīgi."