Ļergas ceļus šķetinot – kā latvieši sāka kandžu dzīt

Ne velti ir tāds teiciens "dzert kāzas" – neba ūdeni celsi galdā, svinot svētkus, noslēdzot talku vai godam aizvadot mirušo. Nav ko liegties, alkohols gadu tūkstošiem bijis klātesošs cilvēka dzīvē, arī Latvijas teritorijai zaļā pūķa spārnu vēziens nav gājis secen. Te pašdarinātais dzēriens kristīts ar dažādiem nosaukumiem – ļerga, kandža, samene, brandavs, grāvjūdens, ugunsūdens, sievu asaras –, bet daudzi to dēvē pavisam mīļi – dzimtenīte. Arī vārdam "dzert" ir vesels pūrs citu apzīmējumu – žūpot, plītēt, sviķot, šmorēt, uzmest garu, slīcināt dūšu, trumpēt, iemest –, bet reibuma stāvokli apzīmē vēl poētiskāk – būt ķirsī, žvingulī, vafelē, ķitē. Tādēļ papētījām dziļāk, kā Latvijā gadu gaitā attīstījušās kandžas tecināšanas tradīcijas, cik radoši būvēti aparāti, kā izlīdzējās Otrā pasaules kara laikā un kādi dzērieni pavisam legāli top mūsdienās. Protams, neiztikt bez kāda skarbāka narkologa, toksikologa vārda un ielūkošanās likuma pantos – drīkst vai nedrīkst ieviest tādu hobiju.

Arī vārdam "dzert" ir vesels pūrs citu apzīmējumu – žūpot, plītēt, sviķot, šmorēt, uzmest garu, slīcināt dūšu, trumpēt, iemest –, bet reibuma stāvokli apzīmē vēl poētiskāk – būt ķirsī, žvingulī, vafelē, ķitē. Tādēļ papētījām dziļāk, kā Latvijā gadu gaitā attīstījušās kandžas tecināšanas tradīcijas, cik radoši būvēti aparāti, kā izlīdzējās Otrā pasaules kara laikā un kādi dzērieni pavisam legāli top mūsdienās. Protams, neiztikt bez kāda skarbāka narkologa, toksikologa vārda un ielūkošanās likuma pantos – drīkst vai nedrīkst ieviest tādu hobiju.

Destilēto alkoholisko dzērienu ražošana aizsākusies jau ap 800. gadu pirms mūsu ēras, kad Ķīnā un Indijā attīstījās lauksaimniecība. Līdz Eiropas robežām šīs zināšanas nonākušas 11. gadsimtā, bet 14. gadsimta beigās Hanzas savienības tirgoņi uz Krievijas galmu atveda no vīna iegūtu spirtu, ko dēvēja par "aqua vitae". Smalkākas garšas nianses degvīns ieguva pēc 1765. gada, kad Katrīna II izdeva pavēli, kas ļāva ar degvīna gatavošanu nodarboties tikai augstmaņiem, turklāt atbrīvojot viņus no nodokļiem, stāsta vīnzinis un audiogrāmatas "Ievads stipro alkoholisko dzērienu kultūras vēsturē" autors.

"Augstmaņiem bija nauda, laiks un tehnoloģijas, kas ļāva degvīnu gatavot citā kvalitātē. To attīrīja ar upes smiltīm, pienu, olas baltumiem un pat želatīnu, netika žēloti augstākā labuma graudi, jo līdz tam degvīnā pārsvarā pārstrādāja graudu pārpalikumus. Augstas kvalitātes spirtu nostādināja uz dažādām zālītēm, muižnieku pagrabos bija pat anīsa, bērza, cigoriņu, piparmētru un meloņu degvīns, jo muižnieki centās sarūpēt katram alfabēta burtam piemērotu uzlējumu. Bet svinībās spēlēja savdabīgu minēšanas spēli – aizsēja acis un priekšā nolika vairākas glāzītes, bet pēc aromātu pirmajiem burtiem bija jāatmin pārējo dalībnieku iepriekš izdomāts vārds," atklāj Jānis Kaļķis.