'Meža karaliene' kandža – kā pašdzītais palīdzēja latviešiem izdzīvot 2. pasaules kara laikā

Pa ceļiem un sētām staigā sveši karavīri, naktīs jābaidās no partizānu sirojumiem, pārtika ir normēta, un pilsētās to vispār ir grūti dabūt. Jebkurā brīdī mājai var uzkrist aviobumba. Nav drošības par rītdienu, bet arī šodien īsti nav, ko darīt, jo normāla valsts funkcionēšana ir apstājusies. Visu šo iemeslu dēļ 2. pasaules kara laikā, vācu okupācijas periodā (1941–1945), Latvijā īpaši uzplauka kandžas dzīšana, par kuru ir palicis daudz jauku atmiņu un pat tautas folklora.

Viena no visvairāk pieprasītajām un reizē arī grūtāk iegūstamajām precēm vācu okupācijas laikā bija alkohols. Saražotais spirts pārsvarā aizgāja armijas vajadzībām, un veikalos pret kartītēm varēja tikt pie 32 grādus stipra degvīna, kuru tautā dēvēja par "miroņūdeni". Ņemot vērā šos apstākļus, Latvijā zēla un plauka pašbrūvētā alkohola rūpals, un saražotā produkcija noderēja gan kā maksāšanas līdzeklis, gan sava veida izklaide. Dažkārt mājas ballītēs dzērienu sortimentu papildināja no frontes atvaļinājumā atbraukušo latviešu leģionāru pārvestais. Viņiem, ja palaimējās, izdevās atvest rumu, franču konjaku un citus eksotiskus dzērienus, kurus karavīriem dažkārt izsniedza.

"Kandžas tecināšana bija ļoti ienesīga, taču prasīja arī uzmanību, jo pieķeršanas gadījumā draudēja paaugstināts naudas sods. Tādēļ to tecināja nevis mājās, bet gan mežā, ūdens tuvumā, retu reizi pirtī," lasāms pētījumā "Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941–1945".