Pārdaugava –kafejnīca 'Rūdis'


Atrasts Rīgā II: 5 lētas un kolorītas ēstuves piedzīvojumu meklētājiem
Foto: Privātais arhīvs


Vēl viena ēstuve no lasītāju ieteikuma, vēl viena ēstuve, par kuru raksts ir bijis iemarinēts kādu laiku.

Patinot savu filmu atpakaļ, liekas, ka šī ēstuve tika apmeklēta 2019. gada īsākajā mēnesī – februārī. Protams, pusdienlaiks, protams, darba diena utt. Sēdēju ofisā un velnišķīgi sagribējās ēst, loģisks iznākums bija doties pusdienās. Atcerējos par iesūtīto ēstuvi un devos uz Pārdaugavu, uz Skaistkalnes ielu 1, kur atrodās kafejnīca "Rūdis". Ja kāds nezina, tad tas ir netālu no CSDD.

Atrast adresi nebija sarežģīti nemaz, taču kafejnīcu atrast nezinātājam būs sarežģīti. Kāpēc? Jo ārpusē nav absolūti nekādas norādes. Pats arī uz mirkli noraustījos – vai iet iekšā tieši tur, kur intuīcija vilka, vai nē. Uzraksts "Viss spiningam" tā kārtīgi čakarēja prātu.

Es šo ēdienu drīzāk nosauktu nevis par karbonādi ar siera cepuri, bet par kartupeļu paslēpēm vai vienkārši paslēpēm, jo kartupeļi bija paslēpti zem milzīgas karbonādes, savukārt karbonāde paslēpta zem milzīgas kausēta siera pļekas.

Arī šeit ir tāda kā "industrial" teritorija. Mehi, tālbraucēji, virpotāji un parastie mirstīgie kursē šurpu turpu, iekšā, ārā. Nodomāju, ka nekas slikts jau nenotiks arī tad, ja kļūdīšos, tāpēc maucu iekšā pie spiningiem. Kāds pārsteigums! Pa kreisi bija durvis ar dēlīti pie sienas, kas vēstīja par kafejnīcas esamību aiz durvīm un darba laikiem.

Ievilku elpu un spēru durvis vaļā. Izrādījās, esmu lohs, jo durvis bija jāvelk nevis jāgrūž. Uzskatīsim to par klauvēšanu… Ienācu ēstuvē ar troksni un klusiņām iestājos rindā. Kamēr gaidīju savu kārtu, sāku pētīt apkārtni. Vieta ļoti, ļoti maza. Vien daži galdi. Telpa tumša, jo logus klāj tādas kā krāsainas vitrāžas. Telpas iekšpusē vēl papildus logi, kas aizklāti ar aizkariem. Telpās bija vecišķa mitruma smaka, kas, sadevusies rokās ar ēdiena gatavošanas dažādām smaku niansēm, spēcīgi un uzmācīgi ievilkās katrā apģērba šķiedrā kā vīruss, kurš pēc tam vēl pusi dienas tiek iznēsāts dažādās lokācijās ārpus šīs ēstuves.

Ēdienkarte ir novietota pie sienas – diezgan apjomīga priekš tik mazas iestādes. Tas ir līdzīgi kā tajā tautas folklorā, kur teikts, ka tie čaļi, kam mazi krāniņi, pērk lielas mašīnas, lai kompensētu izmērus. Cenas izskatījās draudzīgas, tikai tobrīd nesapratu kādēļ mana pasūtītā porcija izmaksāja turpat 6 eiro, tas atklāsies vēlāk.

Pasūtīju karbonādi ar siera cepuri un kartupeļus. Noskalošanai paņēmu tomātu sulu un devos uz četrvietīgo galdu piesēst, jo tas bija tikko atbrīvojies. Īstenībā te tāds kārtīgs konveijers – viss notiek diezgan sistemātiski un ātri: ja vienā mirklī vietu nav, tad jau pēc dažām minūtēm tā kaut kur atbrīvojas. Aizmirsu piebilst, pirms aizgāju piesēst, no letes paķēru "ieročus", ar ko ēst. Tie ir ielikti "open air" tipa, plastmasas trauciņā, un šī ir lieta, kas man ļoti nepatīk, jo nekad nevari zināt, cik spitālīgas tās dakšas un naži ir, ja katrs var apglāstīt visas dakšiņas, līdz paņem savu.

Apsēdos tādā pseidoromantiskā stūrītī. Uz mana galda bija ne tikai ziedi, bet arī naktslampiņa. Īstenībā uz katra galda bija kāds dekors, pat uz mazā sienā blenžamā galdiņa bija. Jā, bija tāds galdiņš, kas novietots pie sienas un krēsli nolikti tā, ka, ēdot zupu un pieliecoties pie šķīvja, jāuzmanās, lai neietestu ar galvu sienā. Ja aizej uz turieni ļoti izsalcis un apsēdies pie mazā sienā blenžamā galdiņa, esi prātīgs un nesteidzies!

Nepagāja daudz laika, kādas 10-15 minūtes, un no letes izdzirdēju atskanam paziņojumu paaugstinātā balss tonī, kas vēstīja, ka mans ēdiens ir sakomplektēts uz šķīvja. Aizgāju, paņēmu un ar grūtībām atnesu uz savu vietu. Šķīvis milzīgs un ēdiens uz tā uzlikts, vadoties pēc šķīvja izmēriem. Pavāri varbūt spēlēja spēlīti "neatstāj tukšas vietas uz šķīvja"?

Es šo ēdienu drīzāk nosauktu nevis par karbonādi ar siera cepuri, bet par kartupeļu paslēpēm vai vienkārši paslēpēm, jo kartupeļi bija paslēpti zem milzīgas karbonādes, savukārt karbonāde paslēpta zem milzīgas kausēta siera pļekas. Kas zina, varbūt starp sieru un karbonādi bija arī majoreste*, bet pie tik liela holesterīna sprādziena bija grūti kontrolēt garšas. Tagad, bija skaidrs, kāpēc 6 eiro par porciju, bet īsti nesapratu, kur kļūdījos. Varbūt bija pieejama arī pusporcija?

Par garšu – kā jau teicu, grūti kaut ko saprast pie šādas komplektācijas. Siers bija staipīgs, gaļa mīksta, kartupeļi silti, nebija ūdeņaini. Salāti nebija iesmakuši, kā gadījies novērot citās vietās. Tāds vidējs sniegums. Nekas īpašs. Man ļoti traucēja milzīgā siera pļeka, tas bija daudz par daudz. Bija garšīga tomātu sula.

Esam finiša taisnē – šajā daļā bija jāsākās aprakstam par labierīcībām, taču šajā serkociņu kastītē tādu nav. Iespējams, kaut kur ēkā labierīcības ir, taču mans uzdevums nav tās meklēt. Piedod, "Rūdi", šajā ziņā būs sūdi!

Kopsavilkums


Nav trakākā vieta, kur būts. Ir drūmi un smakojoši, taču ēdiens nav sildīts mikrenē un ir vairāk svaigs nekā sastāvējies dziļi ledusskapja plauktos. Ja es brauktu ar traktoru, skrūvētu kamazus, metinātu kardānus kaut kur turpat sētā, noteikti ietu tur ēst, jo pie fiziska darba vajag enerģiju, ko dedzināt. Man šķiet, ka pēc tādas maltītes var uzreiz atslēgties uz kādu stundu pat tad, ja strādā fizisku darbu.

*majoreste – no majonēzes veidota reste, kas uzklāta, piemēram, uz karbonādes vai k-kādiem salātiem (siļķe kažokā?).

Ja arī tev zināma kāda kolorīta ēstuve, neslinko, bet raksti komentāros vai ziņo mums, rakstot uz receptes@delfi.lv. Ļoti iespējams “Tašņilovkas” komanda jau tuvākajā laikā dosies to iekarot.

Tags

Restorāni Rīga

Comment Form