Bārmenis ar modīgām ūsām un pliekanu dzērienu? Kurp virzīties Latvijas kokteiļbāriem

Visādā ziņā šī aroda pārstāvji uz diviem gadiem teju pilnībā pazuda no sabiedrības "radariem", jo kafejnīcas un bāri bija slēgti. Atskatoties šķiet, ka pirms pandēmijas mūsu bāru dzīve bija stilīga un aktīva un kokteiļu modes tendences Rīga uztvēra atsaucīgi. Bet vai tā tiešām bija, vai arī tās ir tikai nostalģiskas atmiņas? Un kāda rādās būt kokteiļu kultūras "pēcpandēmijas" nākotne? Par to diskutēt aicināju trīs šai lietā pieredzējušus vīrus – Ansi Ancovu (bārmenis un zīmola vēstnieks), Gvido Elksni (bārmenis un zīmola vēstnieks) un Ingu Kamparu ("Piens").

Pasaule pamazām "veras vaļā" – kādi novērojumi?

Gvido Elksnis: Man ziemas beigās bija paredzēts braukt uz Kijivu. Sāku skatīties, kas notiek Kijivas bāru dzīvē, un pat sabijos, salīdzinot ar savu līmeni, šķita, ka jāiespringst, un es nopietni gatavojos braucienam. Taču karš visu izjauca. Žēl, jo man tas būtu baigais atspēriens – ieraudzīt ko jaunu, paskatīties, kā viņi ir attīstījušies –, jo ukraiņi pēdējo piecu gadu laikā savu bāru kultūru izveidoja ļoti jaudīgu.

Ingus Kampars: Sevi grūti novērtēt, ja tu visu laiku esi vienā bāru vidē. Aizbrauc uz citu valsti, kaut vai Lietuvu, un jau šķiet – o, super! Mums pirms 10 gadiem kaut kas līdzīgs bija, bet kaut kur pēkšņi pazuda, man tā šķiet.

Gvido: Piemēram, Lietuvas jaunākais fenomens ir savienotie bāri, kur no viena var ieiet nākamajā, neizejot uz ielas. Kad pirmoreiz ieraudzīju, biju šokā, pirmkārt, jau par to, kurš to izdomāja. Ja tie ir vairāki saimnieki, kā viņi savā starpā vienojas, jo pastāv tomēr konkurence, vai arī viņi saprata: jā, mēs varam strādāt kopā, lai visiem labi. Latvijā vairāk katrs domā par sevi.