Carnikavas nēģu cepējs ar 40 gadu pieredzi. Saruna ar Māri Miglānu

Iespējams, Carnikavas nēģu zvejnieki un cepēji šo zvejas un apstrādes procesu uzskata par ikdienišķu, taču nenoliedzams ir fakts, ka mūsdienās ķert nēģus gatavi arvien mazāk zvejnieku un tāpēc ir apdraudēta arī to apstrāde. Carnikavas novadā pašlaik ir tikai divi nēģu zvejas uzņēmumi un pieci nēģu cepēju uzņēmumi, teic Carnikavas novada pārstāve Ilze Cerbule. Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem Carnikavā nēģus ķer murdos, nevis tačos. Vairs nav meistaru, kas varētu parādīt, kā jāpin nēģu taču grozi. Tāpēc jo īpaši svarīgi ir prasmes nodot tālāk.

Kopš 2017. gada pēc carnikaviešu kopienas iniciatīvas, iesaistoties arī pašiem tradīciju nesējiem – zvejniekiem un nēģu cepējiem, tapa atbalsta vēstule iekļaušanai Nemateriālo kultūras vērtību sarakstā, ko parakstīja daudzi novadnieki. Līdztekus tika sagatavoti nepieciešamie materiāli pieteikumam, kas palīdzēja vēl labāk izpētīt nēģu ķeršanu un apstrādi Carnikavā, un 2019. gada 20. martā Carnikavas novada pašvaldība pieņēma lēmumu lūgt iekļaut Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes. Kopā ar pašvaldības pārstāvjiem apliecinājumu 5. decembrī saņemt ieradās arī paši nēģu zvejnieki un cepēji. Pārstāvot tēva dibināto uzņēmumu SIA “Zibs”, ceremonijā piedalījās arī Māra Miglāna dēls Gatis.

Jau pēc pāris dienām nēģu sezona Carnikavā tiks slēgta, jo nēģus atļauts zvejot no 1. augusta līdz. 1. februārim, tādēļ nolēmām, ka sezonas noslēgums, kad var atvilkt elpu un atskatīties uz padarīto, ir īstais brīdis, kad aicināt uz sarunu pieredzējušo nēģu cepēju.

40 gadi ir vērā ņemama pieredze. Kā nonācāt līdz idejai nodarboties ar nēģu cepšanu?

Ar ģimeni pārcēlāmies uz Carnikavu, kad man bija 17 gadi. Carnikavā jau tās nēģu tradīcijas ir senas, bet man rados nav zvejnieku un par nēģiem nebija nekādas saprašanas. Reiz rudenī mūs ar brāli un draugu Jāni vietējie zvejnieki uzaicināja uz tā saucamo “vaču būdu”, kurā viņi naktīs sēž, “vačojot” jeb apsargājot nēģu murdus. Tas bija septembris vai oktobris. Aizgājām. Protams, paņēmām līdzi arī cienastu, kā pienākas, kaut ko “štengrāku”. Atceros, ka viens bija nedzērājs, tam nopirkām torti. Tad nu par to, ka mēs to nakti ar večiem nojāņojām, tikām pie vesela maisa ar nēģiem. Maisā bija kādi 30 kilogrami, vajadzēja domāt, ko ar tiem iesākt. Mēs tolaik vēl dzīvojām dzīvoklī ar vecākiem. Kur tos nēģus likt? Jānis sarunāja vienu atsaucīgu zvejnieku – bija tāds Valdis Miškūns, nu jau nelaiķis, pie kura tad nu notika lielā cepšana. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad cepu nēģus uz elektriskās krāsniņas. Parasti cep uz oglēm, bet toreiz citu variantu nebija. Tie bija tādi laiki, kad privātie nēģus vispār nedrīkstēja cept, – cepa tikai nakts melnumā un pa kluso, bet mums ar to nēģu maisu vajadzēja kaut kā tikt galā. Neko darīt, kā bija, tā bija, izcepām. Bet tad atkal nākamā problēma – tajos laikos nevienam nebija mašīnas, bet visu sacepto vajadzēja kaut kā realizēt. Man toreiz varēja būt kādi gadi 18 vai 19, nevienam no mums nebija sapratnes, kur un kā to darīt. Tad nu mēs trijatā ar tiem nēģiem braucām ar vilcienu uz Rīgu. Apstaigājām restorānus, vēl šur tur piedāvājām un beigās visu veiksmīgi iztirgojām. Sanāca laba peļņa, un āķis bija lūpā. Tā arī viss aizsākās. Tad mēs pamazām sākām paši pirkt nēģus, cept un realizēt. Sākumā tajos pašos restorānos. Atceros, ka vedām uz Siguldu, arī Centrāltirgū no mums ņēma. Pašreizējais zivju cehs šajā vietā mums ir nu jau kādus 25 gadus. Nu uzņēmumā darbojamies visa ģimene kopā – darbos palīdz arī sieva Ginta, dēls Gatis un meita Laura.

Kaut nēģi jau sen zvejoti arī citās Latvijas upēs – Daugavā, Salacā, Ventā –, carnikavieši lepojas, ka Gaujas nēģis pēc garšas un kvalitātes vienmēr uzskatīts par mazliet pārāku.

Ar ko Carnikavas nēģi ir īpaši? Vai tie atšķiras no, piemēram, Salacgrīvas nēģiem?