Ja brazīlietim jautāsiet, kuru no vietām savā plašajā zemē viņš iesaka apmeklēt, pilnīgi noteikti dzirdēsiet tādu eiropiešiem maz zināmu vārdu kā Bonito, kas tulkojumā nozīmē "skaisti".

Šis ir piektais raksts sērijā par Jāņa Kreicberga ceļojumu Dienvidamerikā.

Bonito – Brazīlijas ekotūrisma sirds


Līdzīgi kā citas dabas vietas Brazīlijā, arī Bonito vietējie tūristi "atklāja" tikai pēc slavenas ziepju operas filmēšanas – ja Mēness būtu attēlots kādā no šiem sirdi plosošajiem seriāliem, brazīlieši arī tur būtu nonākuši pirms Armstronga.

Tagad šis nomaļais apvidus Paragvajas pierobežā kļuvis par Brazīlijas ekotūrisma centru, kur turīgi brazīlieši ierodas atpūsties no lielpilsētu kņadas un iepazīt apkārtnes dabas labumus: ūdenskritumus, alas, zilās grotas, karsta kritenes, kristāldzidrās upes un avotus. Vietējie te ierodas uz piecām līdz septiņām dienām, bet eiropiešiem tik daudz laika vienam apvidum nav, tāpēc plašajā Bonito dabas objektu sarakstā daudz kas tiek izsvītrots, piemēram, ūdenskritumi, jo ne vienu vien var redzēt arī citos štatos.

Pirms ierašanās Bonito viss kārtīgi jāsaplāno, jo dabas vietu apmeklējums jārezervē uz konkrētu laiku, ekskursijas notiek tikai gida pavadībā un ieejas maksa ir diezgan augsta pat uz Eiropas maciņu fona.

Mana pirmā izvēle krita uz Dienvidamerikas lielāko karsta kriteni, "Buraco das Araras", kas ir 160 metrus plata, bet dziļumā sasniedz 124 metru atzīmi. Šī karsta kritene jeb apaļas formas pazemes aiza-ala ar iebrukušu jumtu ir unikāla vieta – tās apakšā atrodas dabisks dīķis un mazs džungļu pleķītis, kur dzīvo kaimani un anakondas, gaidot kādu neveiklu savvaļas zvēru, kas iekritīs caurumā, bet kritenes sarkanajās klinšu sienās iemitinājušies aru bari.

Šie krāšņie un lielie papagaiļi sarkano klinšu sienās veido savas ligzdas un rada pēcnācējus, tāpēc varētu teikt, ka "Buraco das Araras" ir tāds kā "aru dzemdību nams". Sarkanajā caurumā mēdz ieklīst pa kādai zildzeltenajai arai, bet galvenokārt šeit skaļu kliedzienu pavadībā spieto zaļspārnu aras, kas sargā savu teritoriju, bet citas sugas parasti triec prom.

Dīvaino sugas nosaukumu šīm arām iedevuši biologi, jo tām ir tikai neliels zaļš plankums uz spārniem, bet, kad putns izpleš savus spārnus, to ārējā pusē izteikti dominē zilā krāsa, bet iekšpusē – tikai sarkanā. Šie krāšņie 90 centimetrus lielie putni ir uzticīgi, jo visu savu 50 gadus ilgo mūžu nodzīvo kopā ar vienu partneri gan priekos, gan bēdās. Bēdas gan tiem gadās ik pa laikam, jo šeit mītošais lielais putnu skaits piesaista dažādus plēsējus, starp kuriem ir arī tukāni. Izrādās, skaistajiem un piemīlīgajiem tukāniem piemīt nejauks raksturs, tie apēd aru putnu olas un var būt agresīvi pret citiem lidoņiem.

Interesanti, ka savulaik "Buraco das Araras" īpašnieki šo teritoriju ieguva par ļoti smieklīgu naudu, jo kuram lopkopim vajadzīgs zemes pleķis ar lielu caurumu vidū, kas jāsargā no lopiem, lai tie neiekristu iekšā? Bet tagad rančo saimnieki var berzēt rokas, iekasējot augstās ieejas maksas.

Iespaidīgā "pazemes katedrāle"

Bonito apkārtnē izkaisītas vairākas zilās grotas un stalaktītu alas, tāpēc vienu no tām noteikti vajadzēja iekļaut savos apskates plānos. "Gruta do Lago Azul" jeb tulkojumā Zilā ezera ala ir iespaidīga, dziļa "pazemes katedrāle" ar neparastas nokrāsas dabas baseinu tā pašā apakšā. Šī zilā grota joprojām vēl nav pilnībā izpētīta, piemēram, vienā no pēdējām ekspedīcijām starptautiska speleologu komanda atklāja divus sen izmirušu dzīvnieku skeletus – tie bija milzu sliņķis un zobenzobu tīģeris, kas dzīvoja pleistocēna epohā.

Pienācis laiks izmēģināt galveno aktivitāti, kas Bonito padarīja slavenu visā Brazīlijā, – snorkelēšanu. Jā, izklausīsies neticami, bet, atrodoties vairāk nekā 1200 kilometrus no tuvākās jūras vai okeāna krasta līnijas, Bonito piedāvā lieliskas snorkelēšanas iespējas. Tās apkārtnē atrodas vairākas kristāldzidras upes un avoti, kas tiek ierindoti pasaules dzidrāko upju un avotu saraksta augšgalā. Ūdens šeit atgādina Seišelu vai Maldivu salas, tas ir tik perfekti dzidrs, ka pat rada optisko apmānu – šķiet, ka upe ir ļoti sekla, bet patiesībā tā ir divus trīs metrus dziļa.

Labākais, ka Bonito upēs un avotos mudž no dažādu sugu zivīm, līdz ar to nepamet sajūta, ka esi nonācis dabiskā akvārijā, – īpaši daudz šeit ir 35 centimetrus garo piraputangu un zeltaino doradu, un, iepriecinoša ziņa, nav nevienas asinskārās piraijas. Turklāt, snorkelējot šeit, nav īpaši jāpiepūlas, jo maigā straume peldētājus nes uz priekšu, tā, ka atliek tikai baudīt un vērot zivju daudzveidību, kā arī zemūdens skatus ar sakritušiem kokiem, lapām, dažādām ūdenszālēm un krāsainiem akmeņiem. Vēl viena unikāla lieta, ko tikai Brazīlijā izdevies piedzīvot!

No divām vietām, kur izmēģināju šo Bonito tik raksturīgo upju snorkelēšanu, Rio Sucuri bija visdzidrākā, bet otra, Rio da Prata, bija garāka, te bija vairāk zivju un arī daudzveidīgi skati. Turklāt Rio da Prata atrodas nomaļākā Bonito apvidū, tāpēc tur vairāk sastopami Brazīlijas dzīvnieki. Jau rīta stundā, braucot uz Rio da Pratas upi, atgadījās pārsteidzošs notikums – ceļam pāri pārtipināja tapīrs, tas lielais, lempīgais dzīvnieks, kas izskatās kā degunradzis, sakrustots ar cūku, bet raga vietā tam ir mazs snuķis.

Mikroautobusa šoferis piebremzēja, ļaujot tapīram pāriet pāri ceļam. Domāju, tūlīt apstāsies, bet nē, šis paņem, uzgāzē un aizbrauc! Paliku ar muti vaļā – saprotu, ka galvenais ceļš un kolektīvā tūre, kur puse brazīliešu tāpat gulēja un neredzēja, kam pabrauca garām, bet tas bija tapīrs! Viens no kontinenta simboliem – dzīvniekiem, kurus ir ļoti, ļoti grūti redzēt savvaļā, un pat blakus esošajā par "Dienvidamerikas Serengeti" dēvētajā Pantanalas reģionā cerības to redzēt bija minimālas. Vismaz labi, ka turpat pie Rio da Pratas upes izdevās tuvumā nopētīt un kamerā iemūžināt neparasto bruņnesi, kas mežā uz takas mielojās ar kādu no džungļu augļiem. Līdz ar to Pantanalas un Bonito reģionā palaimējās redzēt visu "Brazīlijas Lielo piecinieku" ar pieciem šejienes ikoniskajiem dzīvniekiem – jaguāru, bruņnesi, kaimanu, lielo skudrulāci un līdzenumu tapīru, sauktu arī par Dienvidamerikas tapīru.

Kuritiba – izsmalcinātākā metropole Brazīlijā

Kārtējais lidojums no dzīvniekiem bagātajiem Pantanalas un Bonito apvidiem mani nogādājis pavisam jaunā vietā – Paranas štata galvaspilsētā Kuritibā.

No šejienes esmu iecerējis virzīties uz Brazīlijas tālajiem dienvidiem, pa ceļam šķērsojot šīs zemes augstākos kalnus un dziļākos kanjonus, bet, pirms doties garajā ceļā, jāiepazīst Kuritibas apkārtne.

Vispirms jau pati pilsēta pelnījusi dažu stundu uzmanību, jo tā ir izsmalcinātākā un dzīvesveidā modernākā metropole Brazīlijā, kas vairāk iederētos Eiropā, Kanādā vai Austrālijā, nevis karstasinīgajā sambas dzimtenē. Ne velti – to dibinājuši vācu imigranti, bet vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē, turpinājuši veidot poļu, ukraiņu un itāļu ieceļotāji.

Brazīlijas zaļākajā lielpilsētā ir liels skaits parku, dārzu un pat lietusmežu pleķīšu, tās sabiedriskā transporta sistēma ir viena no progresīvākajām un saņēmusi pasaules atzinību. Tāpat Kuritiba izpelnījusies slavu ar "pārstrādājamo ēku" politiku, kur vecās būves tiek nevis nojauktas vai pamestas, bet pielāgotas citām vajadzībām, taupot resursus, piemēram, 1906. gadā celtais ieroču arsenāls tika pārvērsts par teātra un koncertu zāli "Teatro Paiol".

Vieta modernai arhitektūrai

Kuritiba 90. gados pieredzēja modernās arhitektūras bumu, un vairākas ēkas no šī perioda kļuvušas par pilsētas simboliem – te noteikti jāizceļ pasaulē slavenā brazīliešu arhitekta un galvaspilsētas Braziljas veidotāja Oskara Nīmeijera muzejs, kurš iesaukts par "Acs muzeju", jo tā forma atgādina cilvēka aci.

Līdzīgi kā Sidnejā, par vienu no pilsētas pastkartēm kļuvis opernams – "Opera de Arame" jeb tulkojumā "Dzelzs opera". Tā pati jau ir dīvaina būve, kas veidota no metāla caurulēm ar caurspīdīgu jumtu, bet tikpat neparasta ir arī tās atrašanās vieta, jo iebūvēta džungļu ieskautā karjerā – krāterī – un paceļas uz dzelzs pāļiem virs zaļas nokrāsas ezera. Apkārt lido un dzied putni, ezerā uz peldošas platformas dreifē neliela skatuve, uz kuras visu dienu spēlē muzikanti, un šī mierpilnā harmonija valda arī plašajā operas zālē, kurā caur stikla sienām un dzelzs arkām var vērot lietus mežus.

Vēl viena Kuritibas vieta, kas mani uzrunāja, bija Vides universitāte – pasaulē pirmā mācību iestāde, kas veltīta tikai dabas un vides saglabāšanas izpētei un mācībai. Bet ne jau mācīties šeit esmu ieradies. Kuritibas Vides universitāte ir īpaša ar savu vietu un formu – tā arī iebūvēta senā karjerā, līdz kuram ved džungļu taka, kas vēlāk pārtop par laipu, kas vijas pāri applūdušam lietusmežu pleķītim, līdz atduras pie zaļa krātera ezera, kurā peld bruņurupuči un dažādi putni. Šī zaļā krātera ezera krastā no džungļiem slejas pati Vides skolas ēka, kas veidota no veciem telefona stabiem spirālveida arēnas formā, bet tās vidū uz pāļiem paceļas pa pusei pildrežģa, pa pusei stikla mājiņas, kas kalpo kā universitātes auditorijas. Tāpat šai universitātei ezera krastā ir arī brīvdabas auditorija, kur lekcijas notiek putnu čalu pavadībā, – pilnīgi prieks tādā skolā atrasties. Ja visas universitātes būtu tik harmoniski veidotas, arī izglītības līmenis būtu daudz augstāks.

Kuritiba Brazīlijas standartiem nudien ir pārsteidzoša – tā ir arī drošākā "sambas zemes" metropole un vienīgā, kur vairs nav bīstamo, nabadzīgo rajonu jeb favelu.

Brazīlijas "Austrumu ekspresis"

Brazīlijas tūristi gan uz Kuritibu dzenas pavisam cita iemesla dēļ – no šejienes austrumu jeb Atlantijas okeāna virzienā atiet vēsturiskais "Serra Verde Express" vilciens, kas savieno 950 metrus virs jūras līmeņa esošo Kuritibu ar pilsētiņām (Morretes, Paranagua) piekrastes rajonā.

Līdz dzelzceļa atklāšanai 1885. gadā tikai šaurs zirgu ceļš savienoja piekrasti ar Kuritibu un Paranas štata plato, bet 1880. gadā brazīlieši nolēma to mainīt un ievest šeit civilizāciju – 110 kilometri sliežu, 14 tuneļi, kā arī 30 tilti un viadukti, no kuriem iespaidīgākais ir "Viaduto do Carvalho", kas rada sajūtu, it kā zeme pazustu un vilciens lidotu. Ne velti "Serra Verde Express" tiek uzskatīts par 19. gadsimta nogales inženierijas brīnumu. Tiesa, šai zelta medaļai ir arī otra, skumjā puse: šis brazīliešu sasniegums prasīja ļoti augstu cenu – vairāk nekā 5000 strādnieku dzīvību. Ļaudis gāja bojā no slimībām, smagajiem darba apstākļiem un negadījumiem.

Mūsdienās "Brazīlijas Austrumu ekspresis" ne vien tiek uzskatīts par inženierijas sasniegumu, bet arī ierindots starp gleznainākajiem dzelzceļa posmiem Dienvidamerikas kontinentā – 3,5 stundu brauciena laikā vilciens lēnām nolaižas lejā no mākoņu mežu klātā plato līdz tropiskiem džungļiem zemienē, bet savā ceļā tas šķērso upes, aizas, lietusmežu "aprītas" vecās stacijas un kalnu nogāzes, līdz atduras Morretesas pilsētiņā.

Morretesa ir piemīlīga koloniālā pilsētiņa, kas 1721. gadā izveidota garu palmu ieskautas upes krastā. Pa fotogēnisko upi kursē vietējās gondolas, fonā paceļas zaļojoši kalni (Serra do Mar), savukārt krāsainās mājiņās izkārtotas suvenīru bodītes un vietējās brazīliešu dziras – kašasas – darītavas... It kā viss kā pastkartē, tikai nedēļas nogalēs jeb vilcienu kursēšanas dienās traucē burzma, ko rada vietējo tūristu bari.

Lai gan brazīlieši dikti sajūsminās par Morretesas un "Austrumu ekspreša" ekskursiju, man par Paranas štata galveno notikumu kļuva paša organizētā tūre uz rietumiem, uz diviem maz zināmiem dabas parkiem – "Campos Gerais" un "Vila Velha".

Desertā – "akmeņu mežs"

"Campos Gerais" nacionālā parka divas galvenās vietas ir apveltītas ar reliģiskiem un tajā pašā laikā divdomīgiem jeb grēcīgiem nosaukumiem – Buraco do Padre un Fenda da Freira, kas tulkojumā nozīmē "Svētā tēva caurums" un "Mūķenes sprauga". Senie eiropiešu ieceļotāji šeit vēlējušies pagāniskos iezemiešus apgaismot ar Dieva mācību, tāpēc nosaukumiem piešķīruši reliģisku nokrāsu. Bet abas vietas ir tikpat labas kā to nosaukumi, un, pats labākais, tās varēju baudīt vientulībā – Fenda da Freira patiešām ir liela sprauga zemes garozā jeb ļoti šaurs kanjons, kura sienas klāj sūnas un ķērpji, bet tā vidū slejas klints stabs – pīlārs, vēl vairāk sašaurinot aizu. Maģisks skats šeit atklājas dienas vidū, kad saules stari laužas iekšā šaurajā kanjonā, radot gaismas rotaļas.

Savukārt Buraco do Padre jeb "Svētā tēva caurums" ir vēl neparastāks dabas veidojums. Alā atrodas dabas baseins un smilšu pludmale, virs tā graciozi gāžas 30 metrus augsts pazemes ūdenskritums, bet virs tā, alas griestos, ir prāvs caurums, pa kuru iekšā un ārā lidinās bezdelīgu bari un ienāk saules gaisma šai citādi tumšajā "klinšu kambarī". Tāds neparasts pazemes stūrītis!

Noslēgumam palika pats labākais jeb "desertiņš", jo dabas parks "Vila Velha" kļuva par manu Kuritibas apkārtnes favorītu. Šajā parkā atrodas zivīm bagāta lagūna un divas dziļas karsta kritenes, bet tā firmas zīme ir "akmeņu mežs", kurā 350 miljonus gadu senās sārtā smilšakmens klintis ieguvušas dažādas formas, atgādinot viduslaiku cietokšņu drupas vai milzīgus pieminekļus. Dažas klintis raisa asociācijas ar lietām no mūsu ikdienas, piemēram, šajā "klinšu mežā" nevajag plašu fantāziju vai graķīti kašasas dziras, lai saskatītu āmuru, zābaku, vīna glāzi, pudeli un citus "akmens pieminekļus", kuriem parka reindžeri piešķīruši nosaukumus.

Ceļotāja Jāņa Kreicberga rakstu sērijā "Neizzinātā Brazīlija" jau varēji uzzināt vairāk par "Ēdenes dārzu", Olindu un Sarkano kanjonu, Peruacu alu nacionālā parka pazemes kanjonu, nacionālo parku "Lencois Maranhenses", arī "Ubajara" un "Sete Cidades", apslēptajiem dabas dārgumiem Čapadas Diamantinas nacionālajā parkā un Pantanalu – vietu, kur satikt jaguārus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!