"Skatījos vairāk uz ripu, bet atceros, ka vārtu labais stūris bija vaļā. Vai es esmu snaiperis un metu tādus "golus"? Noteikti, ka nē! Es domāju, ka viennozīmīgi kaut kas man tur palīdzēja, stāvēja blakus," tā Kristiāns Rubīns raidījumā "Aizmugure" aprakstīja savu metienu, kas Latvijas hokeja izlasei atnesa pasaules čempionāta bronzas medaļas. Vaļsirdīgā sarunā viņš un komandas kapteinis Kaspars Daugaviņš atklāja arī brīžus, kad likās ka "pasaule sabrūk pie kājām" un to, cik izšķirošs bija fanu dotais enerģijas lādiņš.

Jau vēstīts, ka čempionātu Latvija noslēdza ar uzvaru mačā pret ASV, iegūstot bronzas medaļas. Tajā latviešu aizsargs Rubīns guva divus vārtus, tostarp uzvaru nesošos jau pagarinājumā. "Jaks nometa Daugaviņam ripu un nāca pats mainīties. Trīs pret trīs hokejs, jāpieslēdzas. Atceros kā Daugaviņš "ieslēdza" sava kājas un apgāja apkārt aizsargam. Mēģināju pielāgoties, uz centru iet. Daugaviņš man piespēli negribēja dot, deva Ločmelim, bet kaut kā izleca tā ripiņa, uzleca augšā, es vienkārši gaidīju, kad nokritīs lejā, un varēšu pa viņu solīdi trāpīt," vārtu guvumu pagarinājumā aprakstīja Rubīns.

Jau dažas sekundes vēlāk, svinot uzvaras vārtus Rubīnam nācies kliegt pārējiem komandas biedriem, lai palaiž viņu vaļā, jo trūcis elpas – to viņš aprakstījis intervijā medijam MVP. Raidījumā hokejists stāstu vēl mazliet papildināja: "Vakar tikai pamanīju, ka Daugaviņš vēl centās mani noķert ar nūju, piebremzēt. Kad iegājām tajā stūrī, visi sāka lēkāt, spiest, es nokritu. Pašā sākumā var redzēt kā tur roka iet gar manu seju un es visiem kliedzu, lai laiž mani ārā. Kad tiku ārā, varēju beidzot ieelpot tādu "kaifa gaisu" un atvērtām acīm paskatīties, kas notiek apkārt, kā visi raud. Daugaviņam, reku jau asaras bira. Tas bija tiešām sitiens pa sirsniņu," teica hokejists.

Daugaviņš tikmēr svinot uzvaru pats sita pa laukuma apmales stikliem. "Es nezinu, kas tur galvā notika, droši vien katrs piekritīs, ka vienkārši smadzenes uzspieda "off pogu" un tu tikai mauc, pirmo, ko redzēji, apķersi, viss bija autopilotā," viņš teica. Kapteinis arī atzina, ka Rubīna bažas nebija gluži nepamatotas: "Ir bijis viens gadījums AHL, kur hokejistu saspieda tā, ka gandrīz aizgāja. Pēc tam atelpināja un viss bija ok," viņš atgādināja.

Piedāvājam iepazīties ar raidījuma saturu:

Daugaviņš atzina, ka šobrīd vēl tikai cenšas izkļūt no miega bada un atgūties. Pēc uzvaras bronzas spēlē Tamperē gan aizgājis gulēt salīdzinoši ātri, un labi ka tā – savādāk nespētu izbaudīt emocionālo sagaidīšanu Rīgā. Rubīns pievienojās – vēl no rīta braucot uz interviju pārdomājis, kā gribētos pagriezt laiku atpakaļ un pēdējās dienas izbaudīt vēlreiz.

Daugaviņš ieskicēja latviešu un kanādiešu spēles manieres atšķirības: "Mums saka – nemet, ja neredzi kur aizmetīsi, būs bīstams pretuzbrukums. Viņiem tā nesaka."

Rubīna pirmā medaļa tagad jau nonākusi IIHF slavas zālē, un viņam piešķirta cita. Turpat apskatāma arī Daugaviņa baltā slida no 2006. gada pasaules čempionāta Rīgā.

Komentējot sportacentrs.com galvenā redaktora Jāņa Celmiņa pravietisko sapni, kurā viņš vēl pirms pusfināla spēles saticis noskūtu Daugaviņu ar bronzas medaļu ap kaklu, pats hokejists pajokoja: "Žēl, ka viņš nesapņoja par zelta medaļu". Savukārt par bārdas skūšanu Daugaviņš atzina – izrādās, ka no tās tik viegli nemaz nevar tikt vaļā. "Sieva jau saka – nezinu, vai tu normāli izskatīsies bez viņas, jau tā pierasts! Šitā bija arī ar Edgaru Masaļski. Atceros, kad viņš beidza spēlēt, sieva viņam teica – tikai neskuj to bārdu vairs nost!"

Jautāts, kad bija lūzuma punkts, pēc kura komanda saprata, ka šogad tik tiešām varēs "gāzt kalnus", Daugaviņš norādīja – jau pāris nedēļas pirms čempionāta, pēc pārbaudes spēles pret Šveici. "Ja tu jūti, ka pasaules klases komandu apskrien, fiziski noēd, tur arī veidojas tas komandas raksturs, kur visi saprot, ka varbūt nebūsim talantīgākie laukumā, bet fiziski tik labi jūtamies, ka varam veidot momentus." Vienīgi atklāšanas spēlē pret Kanādu komanda "pārdegusi", jo daudziem spēlētājiem nebija pieredzes spēlēt 10 000 cilvēku arēnā pie pilnām tribīnēm. Rubīns, kurš turnīra pirmo pusi vēroja attālināti vēl pats spēlējot AHL izslēgšanas spēlēs, atzina, ka jau ierodoties komandā uzreiz bija jūtams – mikroklimats ir savādāks nekā parasti – komanda pozitīvi noskaņota, ir sajūta, ka varam izdarīt ko īpašu.

Daugaviņš arī atzinās – izšķirošajā spēlē pret Šveici par iekļūšanu ceturtdaļfinālā, kad šveicieši nonāca vadībā, viņš bijis teju emocionāli salauzts, gatavs atmest hokejam ar roku pavisam. "Bija sajūta, ka sabruka visa pasaule pie kājām," atzina hokejists. Tieši Rubīns tobrīd pateicis vitāli nepieciešamos uzmundrinājuma vārdus.

Latvijas izlase šajā čempionātā arī vairākkārt atkārtoja trillera cienīgu scenāriju, nonākot iedzinējos pret pasaules klases komandu, tad izlīdzinot rezultātu un uzvarot papildlaikā. Daugaviņš atzina – pirmoreiz šāds scenārijs īstenojās pret Čehiju, un pēc tam jau bijis skaidrs – ja pret viņiem sanāk, tad arī pret citiem var. Rubīns savukārt norādīja – diez vai tas būtu bijis iespējams, ja čempionāts nenotiktu Latvijā. Viņš personīgi fanu doto enerģijas lādiņu ļoti spēcīgi izjutis – tas licis atrast spēku spēlēt pēc ilgiem pārlidojumumiem no Ziemeļamerikas un negulētām stundām.

Rubīns atzina, ka vēl nezina, kur spēlēs nākamajā sezonā. Šobrīd līguma ar klubu nav. Daugaviņš tikmēr jau pēc ētera apstiprināja – nākamgad viņš turpinās spēlēt izlasē.

Raidījuma jaunākās epizodes ir pieejamas Apple un Spotify podkāstos!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit