'Mēs neesam šļurgani!' – Okupācijas muzeja vadītāja par iebiedēšanu, vēstures pārrakstīšanu un brīvību

Solvitai Vībai, Okupācijas muzeja vadītājai, pie krūtīm ir dzintara piespraude. To sauc arī par saules akmeni, tāpēc neviļus tā nēsātājus gribas salīdzināt ar gaismas vēstnešiem. Simboliski tas tā arī ir. Īstenojot muzeja mērķi, sargājot valsts brīvību, Okupācijas muzejs rītā pēc uzbrukuma vēra vaļā durvis apmeklētājiem. Pērn muzeja stāstu par Latvijas valsts brīvības izcīnīšanu sadzirdēja 120 tūkstoši cilvēku.

Tieši Vības kabinetā februāra izskaņā iemeta degmaisījumu. Uzbrukuma neskarta izskatās vien plāksne ar uzrakstu "Direktore Solvita Vība". Tā novietota ārpusē pie kabineta stikla sienas. Neskarts ir arī muzeja krājums. Savukārt stiprināts – tā vēstījums.

Iepriekš izskanēja versija, ka uzbrukumā vēlējās iznīcināt muzeja ekspozīciju. Tas ir apzināts risks muzejam, ka, iespējams, ekspozīcija ir apdraudēta?

Par laimi, ne muzeja ekspozīcija, ne krājums nav cietis. Kā jau izskanēja no tiesībsargājošajām iestādēm, uzbrukumam ir viennozīmīgs mērķis – uzbrukt muzeja vēstures vēstījumam. "The New York Times" žurnālists Endrū Higins (Andrew Higgins) mūsu muzeju nosauca par nacionālo svētnīcu. Mēs šo apzīmējumu bieži lietojam. Tas bija uzbrukums mūsu valsts simbolam.

Kas apsargā šo valsts simbolu?

"Valsts nekustamie īpašumi" izvēlējušies apsardzes uzņēmumu. Tas ir ārpakalpojums. Mēs jau arī iepriekš, kopš muzeja dibināšanas, esam saņēmuši uzbrukumus no Krievijas propagandas puses. Bijuši gadījumi, kad saņemti (draudu) zvani. Bijušas situācijas, kad muzeja darbinieki sēdējuši parkā un gaidījuši, kamēr tiek pārbaudīta muzeja telpa, vai tajā nav spridzeklis. Tas viss ir bijis, bet šāda veida uzbrukums ir pirmo reizi.

Kāpēc tas tā ir? Pagājušajā