Slavenākie cilvēki, kuri dzīvi beiguši ar nocirstu galvu

Revolūcijas mutuļos jau pirms Marijas Antuanetes (1793. gada 21. janvārī) nāvi zem giljotīnas asmens sastapa arī viņas vīrs – Francijas un Navarras karalis Luijs XVI.

1794. gada 5. aprīlī giljotīnas iedarbību izbaudīja Žoržs Žaks Dantons – viens no Lielās franču revolūcijas līderiem.

Vienā dienā ar Dantonu nogalināts tika arī Marī-Žans Hero de Šeišels, kura vārds iemūžināts Seišelu salu nosaukumā. Viņš bija kalis plānus, lai gāztu Robespjēru, bet Robespjērs bija ātrāks.

1794. gada 8. maijā nāvi zem giljotīnas asmens sastapa „modernās ķīmijas tēvs”, skābekļa atklājējs Antuāns-Lorāns de Lavuazjē. Iemesls – valsts nodevība.

Joprojām tā paša gada 28. jūlijā pēc Sabiedriskās drošības komitejas pavēles no galvas šķīrās arī revolūcijas līderi Luijs Antuāns de Senžists un Maksimiliens Robespjērs.

Lai gan giljotīna lielākoties asociējas tieši ar Franciju, arī citās valstīs cirta galvas pat pirms šīs nāves mašīnas izgudrošanas. Piemēram, Anglijā 1305. gada 23. augustā nāvessods tika izpildīts slavenajam skotu neatkarības cīnītājam Viljamam Vollesam. Lai gan populārajā filmā ‘Braveheart’ Mela Gibsona nāve bija attēlota visai romantiski, patiesībā Vollesu pakāra, noslīcināja un sarāva gabalos.

Krietni vien vēlāk – 1587. gada 8. februārī – par valsts nodevību pēc Anglijas karalienes Elizabetes I pavēles galva tika nocirsta Skotijas karalienei Mērijai.

Tikmēr Vācijā galva tika nocirsta reliģijas reformatoram un Vācijas zemnieku sacelšanās līderim Tomasam Minceram. Pēc kaujas pie Frankenhauzenas 1525. gada 27. maijā Mincers tika notverts, spīdzināts un beigās atdalīts no galvas.

Savukārt Veimāras republikas laikā giljotinēti tika divi bēdīgi slaveni noziedznieki un sērijveida slepkavas: 1925. gadā Frics Hārmans (attēlā), pazīstams ar iesauku „Hanoveres vampīrs”, bet 1931. gadā – Peters Kurtens, pazīstams ar iesakumu „Diseldorfas vampīrs”.

Arī Krievijā galvas noraušana bija iecienīta – tas notika ar kazaku līderi Stepanu jeb Steņku Razinu (precīzāk – viņš tika sarauts gabalos, un galva bija viens no šiem gabaliem). Razins 17. gadsimtā vadīja dumpi pret muižniekiem un caristiem, taču rezultātā 1671. gada 16. jūnijā tika sodīts ar nāvi.

Vairāk nekā 100 gadus vēlāk (1775. gada 21. janvārī) līdzīgi klājās citam kazaku nemierniekam – Jemeļjanam Pugačovam. Viņš pat Katrīnas II valdīšanas laikā pretendēja uz Krievijas troni, taču tika noķerts, Maskavā publiski atbrīvots no galvas, noslīcināts un sarauts gabalos.