Latviešu dēkaiņi ar močiem beidzot sasniedz Austrāliju - noslēdzošā daļa
Teju divu mēnešu garumā atskatījāmies uz vērienīgāko latviešu motoekspedīciju 'Ceļā uz brīvību', kas Jānim Kļaviņam un Andim Pikānam ilga piecus mēnešus, veicot 37 tūkstošus kilometru, kā arī iekļāva divus kontinentu un divpadsmit valstu robežu šķērsošanu. Noslēdzošajā daļā pieredzēsim, kā abi dēkaiņi sasniedz galamērķi, un galu galā atskatīsimies uz aizvadītā brauciena spilgtākajām atmiņām.
1
Aizvadījuši sešus mēnešus ilgu sagatavošanās posmu, 2006. gada 1. augustā divi latviešu dēkaiņi - Jānis un Andis - uzsāka ceļu no Rīgas uz Austrālijas tālāko Dienvidu pilsētu - Melburnu. Piedzīvojums, kādu grūti atkārtot.
2
Pa ceļam pie Ufas tiek apmeklēta latviešu nometne: ‘Ierodamies Arhlatviešu jeb Maksim Gorkij latviešu ciemā. Baškīrijā dzīvo ap 1000 latviešu, bet to skaits ir samazinājies kādas desmit reizes, salīdzinot ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Krievijas impērijas laikos latvieši brauca šurp no Baltijas guberņām, jo te varēja dabūt zemi un to apstrādāt. Pastaigājamies pa sādžu, un ik pa brīdim kāds, pārsvarā vecāki cilvēki, pienāk un uzsāk sarunas latviešu valodā. Visai dīvainas izjūtas, kad satiktā latviešu sieviete ar asarām acīs novēl mums labu ceļavēju, ilgodamās pēc Latvijas.’
3
Tālais brauciens tiek veikts caur Latvijai eksotisko Kazahstānu, kur ceļi brīžiem ir pat labāki nekā Latvijā. ‘Stiprs vējš, brīžiem lietus, bet tas netraucē saķert kaifu no braukšanas. ‘ON THE WAY OF FREEDOM’ - nekādu ātruma ierobežojumu! Moči uz šiem ceļiem jūtas lieliski.’ Vienīgi Kazahijā ir izteikts kontinentāls klimats - gaisa temperatūra 24h laikā vair mainīties par 20 - 30 grādiem.
4
Mongolija – nebeidzami plašumi un bezceļi. ‘Ik pa brīdim ielejās, kur zālei izdevies izcīnīt vietu starp akmeņiem, var redzēt jurtas, ko mongoļu valodā sauc ‘ger’ un lopu ganāmpulkus, kas zālei nedod ne mazāko iespēju paaugties. Lai paciemotos mongoļu mājās, ir jāievēro noteikta etiķete: ‘Pirms ieejas jurtā jāievēro dažas lietas. Pirmkārt, jāapstājas no tās kādus 50 metrus un jāpagaida, kad saimnieks piesien suņus. Tā ir pirmā zīme, ka viņš gatavs sarunai. Pie ieejas nedrīkst uzkāpt uz sliekšņa - tā ir slikta zīme. Pēc tam jāpagaida, kad saimnieks ierādīs vietas. Lepnākā vieta ir jurtas ziemeļu galā, pretīm durvīm.’
5
Ierašanās pie Mongolijas - Ķīnas robežas: ‘Te nu tā ir. Mongolijas pusē rindas nav, robežsargs paņem mūsu pases un pa rāciju, kā var noprast, ziņo kādam par mums. Tālāk ar dažiem lauzītiem krievu un angļu vārdiem liek mums saprast, ka ar motocikliem iebraukt robežpunktā aizliegts. Izdodas atrast vietējo mafijas darboni, kuram ir kontakts ar robežsargiem. Tiek nosaukta summa 300$ par mūsu izvešanu caur mongoļu robežpunktu. Robežsargu ‘uazikam’ tiek ieslēgtas bākugunis un tā pavadībā iebraucam mongoļu terminālā. Tur viss notiek zibenīgā ātrumā: darbonis ar mūsu pasēm un dokumentiem pats visu sakārto, mums tik atliek noraudzīties no malas un atcerēties Lazdiņu laikus. Paliec sveika, Mongolija!’
6
Pēc Ķīnas, kur ar motocikliem pārvietoties iebraucējiem aizliegts, ceļš ved caur Taizemi. “Augstāk kalnos, ceļa malā, ik pēc pāris kilometriem parādās kalnu cilšu ciematiņi: mazās būdiņas saslietas no bambusa un niedrēm, un tikai paši turīgākie var atļauties tādas celt no koka. Bērneļi skrien no būdām ārā un aktīvi mūs sveicina, mājot ar rokām un pavadot ar izsaucieniem. Braucot caur ciematiem jāsveicinās ir nemitīgi. Reizēs, kad apstājamies iepauzēt, nokāpjot no moča, ir stipri jāpiepūlas, lai noietu taisni - kā pēc karuseļa. Toties, asfalta kvalitāte ir laba un braukšana sagādā baudu.”
7
Laosa ir smagi paplosīta Vjetnamas konfliktā: ‘Kara laikā no 1964. līdz 1973. gadam šeit tika nomesta vairāk kā pustonna sprāgstvielu uz vienu Laosas iedzīvotāju. Daudzās vietās, kā mēmi liecinieki neprātīgajam karam, vēl joprojām mētājas nesprāgušie šāviņi un cita kara tehnika. Tomēr cilvēki ir atsaucīgi. Kad piebraucam pie Laosiešu robežsargiem, tie salmu lapenē sasēdušies spēlē kārtis. Visa izbraukšanas procedūra aizņem ne vairāk par piecām minūtēm, un neviena jautājuma par tranzīta procedūru tehnikai un tāpat par mūsu bagāžu, nav nekas arī jāmaksā. Pagaidām šis ir labākais robežpunkts mūsu ceļā. Paliec sveika Laosa, zeme, kur vienmēr būs vēlēšanās atgriezties!’
8
Iebraucot Kambodžā vislielāko šoku sagādā braukšanas apstākļi. “Apzināti braucam pa mazākas nozīmes ceļiem, lai redzētu vietējo iedzīvotāju sadzīvi laukos. Cilvēki līdzīgi Laosas kalniešiem, kas reāli dzīvo pirmatnējā iekārtā, nodarbojas ar lauksaimniecību un ir ļoti nabadzīgi, bet tajā pat laikā laipni un viesmīlīgi. Kartē apzīmētie ceļi absolūti neatbilst reālajai situācijai, un ar automašīnu daudzās vietās izbraukt būtu neiespējami. Karstums un mitrums ārprātīgs. Degviela tāpat kā Laosā tiek tirgota no mucām un plastmasas pudelēm. Kvalitāte nenosakāma un, godīgi sakot, ne pārāk laba. Vietējā valūta, Kambodžas reāls galīgi nekotējas, un pārsvarā visa tirdzniecība notiek ar dolāru palīdzību. Jāatzīst, ka piedaloties transporta kustībā uz Kambodžas ceļiem, nerviem ir jābūt dzelžainiem, savādāk tur nav ko darīt – uz ceļiem ir pilnīgs haoss, tiešām foršs haoss.”
9
Vēlreiz tiek apciemota Taizeme, lai iegūtu nepieciešamos dokumentus. ‘Vislabprātāk mēs ātrāk pazustu no šīs vietas, jo kaut kā šķiet, ka īpaši neierakstāmies šeit ar saviem dzelzs draugiem, tomēr mierinām sevi ar domu, ka mazas brīvdienas pēc trīs mēnešus garā brauciena esam nopelnījuši. Tādus ceļojumus šeit piedāvā tūrisma aģentūras ik uz soļa. Izvēle krīt par godu slavenajam Džeimsam Bondam, kura vārdā nosaukta kāda no salām, jo 1974. gadā šeit tika uzņemtas filmas ‘Golden Eye’ epizodes. Salai nebūtu ne vainas, ja vien tā nebūtu apbūvēta no vienas vietas ar kioskiem, nokrautiem ar visādiem tūristiem domātiem štruntiem.”
10
Galvu reibinošā Malaizija un tās galvaspilsēta. ‘Kualalumpura - mūsdienīga pilsēta, kurā vēl ir dzīvas senās Āzijas tradīcijas, bet atvērta visai pasaulei. Uz debesskrāpju stikla sienām atspoguļojas mauru mošejas, bet Čainataunas nakts tirgos var apreibt no eksotisko ēdienu smaržām. Tam visam fonā spīd moderno tirdzniecības namu stikla un spoguļu fasāžu sienas, lepnas viesnīcas, biroju metāla torņi, kas tiecas uz debesīm un kuriem garām slīd dažādu nāciju, kultūru, reliģiju cilvēku sejas. Piebraucot pie Indonēzijas vēstniecības, kur mums nepieciešama vīza, paveras bēdīgs skats - milzīgs cilvēku pūlis, acīmredzot, gaida brīdi, kad sāksies darba laiks. Var redzēt, ka daudzi ir sākuši stāvēt rindā jau vakar.’
11
Indonēzijas apskates objekts: ‘Laosā sastaptie holandieši ieteica Javas salā apskatīt aktīvo vulkānu Bromo. Tā kā tas mums ir pa ceļam, plānu arī realizējam. Pa serpentīnu 3000 metrus augstajā kalnā jābrauc apmēram divas stundas. Pie beigām jau velkam no somām jakas, jo tik vēss gaiss nav bijis jūtams no pašiem Urāliem. Ar močiem piebraucam vulkāna piekājē brīdī, kad sākas saulriets, un skats, kas paveras pie krātera malas, apbalvo mūs par visām mocībām uz Javas salas ceļiem. Jebkurā gadījumā - Javas sala ir pieveikta un rezumē par to ir tāds pats kā par Sumatru, proti, ar motocikliem te labāk nebraukt.’
12
Vieta tiešām superīga - sērferiem, izrādās, nav sezona, tāpēc Bungalo pašā okeāna krastz šobrīd stāv tukšs un vientuļš. Piekrasti apdzīvo Sasaku cilts indiāņi, kuri nodarbojas ar zveju un lauksaimniecību. Varam atkal celties, kad vien gribas, nejoņot un neaprēķināt vidējo ātrumu retajās apstāšanās reizēs. Tā vietā varam peldēties okeānā, iepazīties ar salu un tās iedzīvotājiem, un doties zemūdens zvejā, turklāt diezgan neparastā. Vienkārša zvejnieku laivele ir aprīkota ar aizvēsturisku kompresoru, kas ik pa brīdim jāremontē, lai, plastikāta šļūtenēm ar reduktoru galā atrodoties zem ūdens, tajās nebeigtos gaiss.
13
Aizkavēšanās dēļ brašuļiem ir jāveic 4000 km piecās dienās, tāpēc katrs mirklis tiek veltīts distances pievarēšanai. Vienīgais ekspedīcijas dienasgrāmatas ieraksts no Latvijas ziņo: ‘Puiši veiksmīgi šonakt sasnieguši Melburnu. Uzticamie Enduro motocikli jau uzticēti kompānijai DHL, kas tos pa jūras ceļu atgādās uz Rīgu.’ Leģendāra latviešu ekspedīcija noslēdzas pēc piecu mēnešu gara piedzīvojuma, iepazīstot citu tautu kultūras un pieveicot dažādus negaidītus šķēršļus.
