Igors Pimenovs: Kam es piekrītu un kam nepiekrītu preambulā  (298)

Taču vienlaikus ir acīm redzams mēģinājums ar Satversmes palīdzību nodrošināt priviliģētu stāvokli valstī pavisam konkrētiem politiskajiem spēkiem un tāpēc noteikt par neapstrīdamiem, līdz neapgāžamu dogmu statusam paaugstinātiem apgalvojumus, kas ir angažēti un tiek apstrīdēti. Šis ceļš rada draudus Latvijas demokrātijai.

Es piekrītu sakarīgai fakta konstatācijai par to, ka Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gadā un tās atjaunošana 90. gadu sākumā bija latviešu tiesību uz pašnoteikšanos realizēšanas rezultāts, proti, tiesību uz valsts izveidošanu, kas nodrošina latviešu kultūras un valodas saglabāšanas garantēšanu teritorijā, kuru tradicionāli ir apdzīvojuši latvieši un viņu senči.

Te nav nekā jauna. Nāciju tiesības uz pašnoteikšanos ir liktas Apvienoto Nāciju Organizācijas kā suverēnu nāciju organizācijas pastāvēšanas pamatos, un uz to skaidri norāda ANO Statūti.

Taču preambulas autori, vārdos atzīstot nacionālo minoritāšu tiesības, tai pašā laikā liek vienādības zīmi starp latviešu tautu un Latvijas tautu, acīmredzot neuzskatot, ka ir iespējams arī būt par latvijieti, neesot latvietim. Taču starpība starp latviešu nāciju un nacionālajām minoritātēm ir tik vien tāda, ka Latvijas nacionālās minoritātes nepretendē uz pašnoteikšanos līdz pat valstiskas autonomijas izveidošanai Latvijas robežās. Un tā arī ir visa starpība. Mazākumtautībām ir savas etniskās intereses, kuras ir jārespektē tāpat kā latviešu intereses. Attiecībās starp tautām nevar būt vecākie un jaunākie brāļi.

No latviešu tautas un Latvijas tautas vienādošanas kā algebras vienādojuma risinājums rodas Latvijas sabiedrības integrācijas formula. Tā ir cittautiešu integrācija latviešu sabiedrībā, nevis kaut kāds ceļš ar divvirzienu kustību. Šādas integrācijas neizbēgams iznākums ir nacionālo minoritāšu asimilācija. Tādējādi visi nacionālo demokrātu un liberāļu pūliņi, kas centās piecpadsmit gadu laikā mums iestāstīt pretējo, būs cietuši neveiksmi. Un te nevajag lolot nekādas iluzoras cerības.

Gandrīz reliģiski sakāpinātu skanējumu preambulā iegūst apzvērošs Latvijas tautas „padomju okupācijas" nosodījums. Man ir aizdomas, ka visa iecerētā jaunās Satversmes preambulas pieņemšanas ideja ir radusies ne tik daudz tāpēc, lai nepieļautu jaunus valodas referendumus, bet lai padarītu neaizskaramu „okupāciju", jo ar to pašreizējais režīms attaisno gan pirmskara Latvijas Republikas krišanu, gan savu leģimitāti un nepilsoņu institūta radīšanas tiesiskumu.

Pa to laiku tiek atvērti arhīvi ar dokumentiem un parādās pētījumi, kas aizvien vairāk samazina politisko improvizāciju iespējas. Paies gadi, un par analīzes priekšmetu tad kļūs viltus paņēmieni, kurus izmantoja politiķi, lai kā rozīnes no pīrāga izurbinātu no 1940. gada notikumiem materiālu savas ideoloģiskās patvaļas attaisnošanai. Padomju politiķi visu izskaidroja ar revolūciju, pretpadomju tagad - ar okupāciju.

Nav iespējams saprast 40. gada notikumus, ja nezini, ka pirms tam bija 1939. gads. 1939. gada 5. oktobrī starp Padomju Savienību un Latvijas Republiku tika noslēgts Savstarpējās palīdzības pakts. Neviens nenosauca to par okupāciju, kaut gan saskaņā ar šo līgumu 25 tūkstoši sarkanarmiešu izvietojās padomju bāzēs Latvijas teritorijā. Nenosauca tāpēc, ka jau bija sācies karš, un tās bija nāves briesmas ne tikai cilvēku dzīvībām, bet arī valstu dzīvībām. Līgumi tika slēgti nevis tāpēc, lai saglabātu mieru, bet tāpēc, lai nodrošinātu sev priekšrocības nenovēršamajā karā. Un enerģiskāk sevi aizstāvēja tie, kas bija stiprāki. Nevienam nebija lemts palikt neatkarīgam Vācijas, Padomju Savienības, Anglijas un Francijas attiecību likteņdzirnās.

Līgums tika parakstīts, jo Latvijai bija militāra iebrukuma draudi, par ko Molotovs un Staļins personiski bija informējuši ārlietu ministru Munteru. Taču no tā neizriet, ka bija okupācija. Tieši tāpēc, lai nepieļautu okupāciju, tika parakstīts savstarpējās palīdzības līgums, kuru Latvijas puse novērtēja kā mazāko no ļaunumiem. Padomju vadība, no savas puses, visādi centās izvairīties no nevēlama iespaida par līgumu pasaulē un ātri un stingri darīja galu jebkuriem mēģinājumiem izmantot savu karaspēka daļu klātbūtni, lai sovetizētu Latviju.

Viss mainījās pēc tam, kad 40. gada maijā tika sakauta Francija. Draudi, ka Vācijas vērmahts varētu pagriezties uz austrumiem, kļuva acīm redzami. Padomju Savienībai bija vajadzīgs placdarms pie Baltijas jūras pret Asutrumprūsiju, kā arī bija nepieciešams novērst jelkādas pretpadomju darbības Baltijas valstīs. Padomju Savienības 1940. gada 16. jūnijā izvirzītais ultimāts nenāca Latvijai kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, tas tika sagatavots un pieņemts nežēlības un šausmu apstākļos, kādos tolaik dzīvoja Eiropa.

Kārlim Ulmanim tika dotas deviņas stundas, lai izpildītu padomju vadības ultimāta prasību: izveidot PSRS labvēlīgu valdību un atļaut izvietot Sarkanās Armijas papildspēkus. Padomju agresijas draudi bija acīmredzami, un noliktajā termiņā Latvijas vēstnieks Kociņš paziņoja Molotovam par Latvijas valdības demisiju. 17. jūnija rītā tika parakstīta vienošanās par papildus karaspēka ievešanu, kurā bija norādīti pārvietošanās maršruti un dislokācijas vietas. Mierīgs konflikta noregulējums ļāva militārām operācijām sagatavotām daļām netraucēti ienākt Latvijā. Agresija nenotika.

Tā nebija tikai Kārļa Ulmaņa režīma kapitulācija, kurš 1934. gadā bija personīgi uzņēmies atbildību par valsts vadīšanu. Tā bija Latvijas valsts kapitulācija. Tā izpaudās ne tikai kā valdības maiņa un līguma parakstīšana. Kapitulācijas turpinājums izpaudās arī tādējādi, ka padomju karaspēks ieņēma dislokācijas vietas Latvijas armijas virsnieku pavadībā. Ulmanis joprojām bija prezidenta amatā un parakstīja Kirhenšteina valdības dokumentus.

Pēc tam iestājas trešais posms, kura nosaukums ir revolūcija.

Tagadējiem politiķiem no valdošās koalīcijas ir mokoši grūti atzīt kapitulāciju, bet dzirdēt par revolūciju ir vienkārši neizturami. Jo vieglāk viņiem tāpēc ir noliegt pieļāvumus par revolūcijas nemieriem 40. gada vasarā, tāpēc ka padomju ideoloģiskā doktrīna revolūcijas sižetu bija padarījusi gandrīz par operetisku.

Kara izraisītās ekonomiskās grūtības radīja iedzīvotājos neapmierinātību ar Ulmaņa autoritāro režīmu, īpaši tā izpaudās pilsētās. Vadoņa nogurdinātā tauta sagaidīja sarkanarmiešus ar atvieglojumu un ar cerību, ka tiks aizsargāta no Hitlera agresijas.

Iniciatīvas vietējās varas iestādes sāka rasties jau nedēļu pēc tam, kad padomju armijas kolonnas ienāca Latvijā; pirms tam vietējo varu iecēla Ulmaņa valdības ministrs. Vieglāk norakstīt visu uz vienoto NKVD scenāriju. Tomēr ar Maskavas rokas iejaukšanos nav iespējams izskaidrot dažādas pašorganizēšanās formas, ko demonstrēja Latvijas iedzīvotāji. Ventspilī tika ievēlēta Demokrātiskās tautas frontes rīcību komiteja, Bauskā - Strādnieku deputātu komiteja. Skrīveros ievēlēja Strādnieku apvienoto rīcības komiteju. Ilūkstes apriņķa pagastos tika ievēlētas zemnieku komitejas, Zilupē - Zilupes un apkārtnes Strādnieku revolucionārā komiteja.

Par vēlēšanu falsifikāciju sāka runāt Atmodas gados. Bet pirms tam - nedz kara laikā, nedz vēlāk - neviens nebilda par falsifikāciju vai par to, ka uz vēlēšanām gāja šauteņu stobru uzraudzībā. Ir saglabājušies 612 vēlēšanu komisiju sēžu protokoli: pilsētu un lauku pārvalžu sekretāri, advokāti, skolotāji, tirgotāji - cilvēku tūkstoši, latviešu uzvārdi.

Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanas notika bez alternatīviem kandidātiem - viņus nereģistrēja. Protams, tas bija demokrātijas pārkāpums. Darba tautas bloka pirmsvēlēšanu platformā ne bija ne vārda par pievienošanos PSRS. Tomēr vēlēšanu procedūra bija tāda, kāda tā tika pieņemta pirms Ulmaņa apvērsuma. Vēlēšanu sarakstu nebija, nobalsojušam pasē tika iespiests zīmogs, tāpat kā tagad. Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanās 1940. gada 14. un 15. jūlijā pārliecinošu balsu vairākumu ieguva Darba tautas bloks. Bija arī tādi, kas Darba tautas bloku neatbalstīja, bet viņu skaits nepārsniedza 25 tūkstošus no visiem, kas piedalījās vēlēšanās.

Uzskatāms apstiprinājums pret valdību vērstajam noskaņojumam, krasam sabiedrības pagriezienam pretī politiskajam kreisumam ir masu mītiņi, kas notika no jūnija līdz augustam ne vien galvaspilsētā, bet arī Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā. Rīgā, kur tolaik dzīvoja 380 tūkstoši cilvēku, 17. jūnijā Sarkanās armijas daļas sagaidīja 5 tūkstoši cilvēku. Bet jau 21. jūnijā gājienā, kurā tiek pieprasīta politieslodzīto atbrīvošanu, kā ziņo „Valdības vēstnesis", piedalās 70 tūkstoši cilvēku, bet vairums no viņiem taču nezināja, ka jaunā valdība ir likusi policistiem un aizsargiem netraucēt demonstrācijas norisi. 23. jūnijā notiek strādnieka bēres, kurš gāja bojā, izklīdinot 17. jūnija demonstrāciju, - piedalās 60 tūkstoši cilvēku. Tam sekoja citas demonstrācijas, katrā piedalījās līdz vienam simtam tūkstošu cilvēku: 5. jūlijā, pēc tam, kad valdība izsludina Saeimas vēlēšanas, 18. jūlijā, kad kļuva zināms par Darba tautas bloka uzvaru Saeimas vēlēšanās, 21. jūlijā pēc padomju varas pasludināšanas.

Pēc tam Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā, tas notika, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi, un tas ir pamats apgalvojumam nevis par leģitīmu iestāšanos Padomju Savienībā, bet par aneksiju. Latvijā spēkā stājās padomju likumdošana un tās tiesiskā prakse ar visu, kas veido Staļina režīma kaunu un noziegumus. Politiskās vajāšanas, izsūtīšanas, nošaušanas pēc 1940. gada augusta Latvija pieredzēja jau kopā ar visu padomju zemi.

Un tā, padomju agresijas draudi, kapitulācija, revolūcija, aneksija. Šajā vēsturisku notikumu rindā nav vietas okupācijai.

Bet kāpēc jau divdesmit trīs gadus pie varas esošie politiķi (bet pirms viņiem emigrācijas vadītāji) uzstājīgi visu padomju laiku sauca par „okupāciju"? Tāpēc kā bija pazaudējuši valsti.

Runā par Padomju Savienības īstenoto Baltijas valstu „okupāciju", bet nerunā, piemēram, par to, ka Lielbritānija okupēja Islandi, kas notika tā paša 1940. gada 10. maijā. Islandes valdība nāca klajā ar protesta paziņojumu pret „kliedzošu Islandes neitralitātes pārkāpšanu". Uz salas izkāpušo britu bija vairāk nekā vīriešu Islandē. Kāpēc šodien nepiemin britu okupāciju? Tāpēc, ka, nodrošinājusi savas stratēģiskās intereses, Anglija, bet pēc tam to nomainījušās ASV pēc kara beigām aizgāja no Islandes, neskarot tās suverenitāti. Aneksija nenotika, un toreizējā okupācija šodien Islandei ir tikai vēsture.

Otrs iemesls ir tas, ko ar „okupāciju" ir vieglāk noslēpt - Ulmaņa valdība izvēlējās nevis cīņu, bet kapitulāciju. Kā tad tā, „Mūs okupēja!" Neokupēja. Paši izlēma, ka cīņai nav izredžu un paši ielaida. Tāpēc Rietumu valdības neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS, bet retais pat tad, kad aukstais karš vēl bija pilnā spēkā, runāja par „padomju okupāciju".

Bet trešais iemesls ir tas, ka bez mīta par „okupāciju" izmantošanas ir grūti izskaidrot, kāpēc piecdesmit gadus dzīvoja Latvijas PSR. Ja tā nebija okupācija, tad nāksies atzīt, ka cilvēki varu atzina, visi atzina - gan krievi, gan latvieši. Lamāja to, cieta no tās, lepojās ar to, centās uzlabot, attīstīt - dzīvoja! Mācījās paši un mācīja bērnus, cēla pilsētas, ceļus, ostas!

Bija arī „mežabrāļi". Taču galu galā tauta viņiem nesekoja. Un arī no izsūtījuma atgriezušies leģionāri atrada vietu jaunajā dzīvē. Un Atmoda, kas beidzās ar sabiedriskās iekārtas un valsts sagraušanu, izdevās, un izdevās gandrīz bez asinsizliešanas, tikai tāpēc, ka tautas vairākums, turklāt tieši latvieši, ticēja demokratizācijas iespējai, padomju varas pašatjaunotnei. Citādi viņi nebūtu atbalstījuši Tautas fronti.