Solījumu valgos iepīties ir viegli

Scenāriju ir daudz, un daži ir tik ikdienišķi un ierasti, ka mēs tos pat nefiksējam. Pie mums vārdi tiek ļoti viegli uztverti – cilvēki ar tiem mētājas, nepadomājot, ka var "sastrādāt" sev nepatikšanas.

Slēdzot laulību, pastāv vienošanās, ko viens otram izsaka. Baznīcā tas ir zvērests, dzimtsarakstu nodaļā gan nav zvērestu, taču tik un tā ir solījumi. Tāpat kāzu rituālos, braukājot pa septiņiem tiltiem un pildot dažādus uzdevumus, puspajokam tiek doti solījumi. Kaut kas tiek parakstīts, kaut kas izteikts, bet cilvēki pēc tam pat īsti vairs neatceras, ko ir sasolījuši...

Līdzās šiem vienreiz dzīvē dodamajiem solījumiem pastāv arī sadzīviskie solījumi. Piemēram, mūsu hokejisti nedzen bārdas, lai uzvarētu – tas ir rituāls apsolījums, ko viņi pilda. Arī gavēnis ir tāds solījums. Mēs šādus vai līdzīgus solījumus dodam tik bieži, ka pat nepamanām.

Lielais vairums problēmu ceļas no jūtu karstumā izteiktajiem zvērestiem un solījumiem. Ja cilvēku saista šāds zvērests, viņš var izveidot jaunas attiecības, taču tajās nepaliks kopā. Piemēram, iemīlējies cilvēks ar lielu emociju savulaik teicis: "Es tikai tevi vienmēr mīlēšu, tikai tev piederēšu," un, protams, tobrīd arī cieši ticējis, ka tā būs. Bet otram cilvēkam tas zvērests patiesībā nemaz nav bijis vajadzīgs, un attiecības pajūk. Ja zvērētājs vēlāk dzīvē mēģinās iepazīsies ar kādu, var gadīties, ka nekas nesanāks, svētība nenāks, jo – viņš taču pats sevi savulaik atdevis citam un tam ticējis! Arī Bībelē ir teikts – katram pēc ticības, un viss teiktais attiecas kā vīriešiem, tā uz sievietēm.

Arī gadījumos, ja mīļotais cilvēks ir gājis bojā, zvērests turpina "turēt". Dvēselei ķermenis ir kā krekls – ja tu noģērbsies kails, tu taču tik un tā būsi tu pats. Ne jau šim kreklam-ķermenim tiek dots zvērests! Esošajā dzīvē mēs vairs nevaram doto solījumu pildīt, tādēļ tas ir jāatsauc, lai nepārietu uz nākamajām dzīvēm.

Lai kādu iemeslu dēļ attiecības neizveidojas kā cerēts, ir grūti pēc tam izveidot citas, ja kādam jau esi apsolījis "mūžīgi mūžos". Var gadīties, ka, pat vairākkārt pārdzimstot, iemīlies vienas dvēseles nēsātājā, turklāt nav teikts, ka tas ir abpusēji! Iepriekšējo dzīvju solījumus bez īpašām spējām vai speciālista palīdzības mēs, protams, nevaram atcerēties.

Jāpiebilst, ka citu cilvēku – arī savu senču – dotos solījumus mēs atcelt nevaram.

Neapgalvoju, ka zvēresta atsaukšanas rituāls strādā pilnīgi visos gadījumos. Man nav īsti atbildes, kādēļ tā, – domāju, ka varbūt tas ir saistīts ar egregoru, pie kā dvēsele patiesībā pieder. Iespējams – tad, ja solījums dots egregoram, pie kā cilvēks nepieder, tas viņam nav tik saistošs vai vismaz neievelk aiz sevis smagu "sliedi".

Ja divi cilvēki šķiras, kāds no viņiem vēlas dibināt jaunas attiecības un atsauc savu zvērestu, bet otrs nē, tad šim otrajam problēma paliek: atsaukums attiecas tikai uz to, kurš veicis rituālu. Vislabāk, protams, būtu, ja to darītu abi cilvēki vienlaikus, taču, diemžēl, maz ir pāru, kas var mierīgi izšķirties un kaut ko sarunāt. Bet tādēļ jau nav jāpaliek "nolemtam" uz visu mūžu!