– Padalies, lūdzu ar savu personisko redzējumu – vai rūķi, fejas un citi elementāļi ir tikai pasaku būtnes vai tik tiešām tādi pastāv?

Tie patiešām pastāv! Tikai mēs esam attālinājušies, retais viņus redz. Tomēr ir tādi cilvēki! Man reiz viens klients sašutis zvanīja: "Kā tas var būt, ka ar savām acīm es neredzu, bet videokamerā redzams, ka man tur viens tāds jocīgs kaktā sēž? Ko lai es daru?!" Cilvēkam bailes, šķiet – rēgojas, jo mūsu sabiedrībā māca, ka tās ir tikai pasakas.

Taču katram šim elementālim ir savs uzdevums uzturēt harmoniju. Kāpēc ir ielas, ceļi, kur vienmēr notiek avārijas? Jo cilvēks ir ielauzies tās vietas enerģētikā, nav pajautājis atļauju, un vietas iemītniekiem – piemēram, rūķiem – ir izjaukta viņu harmonija.

– Droši vien vairumam grūti saprast, kā var saskatīt ēteri, kā var ieraudzīt auras?

Man arī bija ļoti grūti to saprast. Trenejoties tas nāk! Jāatjauno sava enerģija, jāpaceļ vibrācijas, citādi to saskatīt nevar. Tagad es redzu, jā. Kad sāc to redzēt, tad, protams, gribas vēl vairāk. Treniņa rezultātā iemācījos izjust enerģijas – kā tās cirkulē, kā ieplūst enerģijas centros, meridiānos. Strādājot ar violeto gaismu, es "jūtu", kur tā gaisma man virpuļo (viņa to dara pa spirāli). Bet ar gaismu jāstrādā katru dienu.

– Tu minēji, ka esi "uz savas ādas izjutusi" astrālo parazītu. Vai vari pastāstīt, kā tas notika?

Tas bija nupat ziemā. Varbūt tas bija "iedots no augšas", lai es pēc tam izveidotu Ziemas ugunsrituālu Lauvaskalnos...

Bija tā: pamodos no pulksteņzvana, pusmiegā cīnīdamās ar slinkumu, ar pusaci pamanīju spožu veidojumu – būtni futbolbumbas lielumā, kas kustējās pa griestiem. Tāds kā pirksta nospiedums. Kad pienāca tuvāk, saskatīju tādas kā krabīša spīlītes. Nebija patīkamas izjūtas, jūtu, ka būtne nav man labvēlīga. Kolīdz būtne tuvojās man, tā it kā izšāva kaut ko spožu, varbūt tāpēc, lai novērstu manu uzmanību. Un es pazaudēju viņu no redzesloka. Mana pirmā reakcija bija – uzzīmēt enerģētisko apli sev apkārt, tad strādāju ar violeto gaismu, laidu sev apkārt. Bija gada beigas, mana rūnu aizsardzība bija tieši beigusies...

Pagāja divas dienas, un es naktī pamodos ar šausmīgām kakla sāpēm. Liku lietā elpošanas tehnikas, kļuva vieglāk, aizmigu. No rīta sāku domāt – kāpēc man pēkšņi kakls sāp? Jo sāp parasti tad, ja rodas enerģijas bloki: cilvēks melo, aktīvi sakliedz uz kādu vai otrādi – nevar kādam kaut ko pateikt. Tas izraisa asinsrites stāzi, kurā ieperinās sēnītes, vīrusi un citas baktērija, kas veido iekaisumu. Bet man nekas tāds nebija bijis! Tad zemapziņa man izmeta to būtni, un es sapratu, ka kakls sāp tieši tajā pusē, kur viņu redzēju! Sapratu, ka būtne ir manā enerģijas laukā un totāli pumpē ārā enerģiju, tāpēc tur veidojās problēma. Ieslēdzu violeto staru, izlaidu cauri, un, kad jutu, ka tas man iziet pie kakla, man momentā sāpes pārgāja. Kā ar roku noņēma!

Sapratu – o, esmu uz sevi izjutusi astrālo parazītu. Domāju: ārprāts – tāda būtne mierīgi ienāca no ielas pie manis! Mums, cilvēkiem, tiešām ir jātīrās, īpaši jau saulgriežos. Ne par velti senči tā darīja! Tad arī uzliku sev aizsardzību (pārsvarā strādāju ar rūnām, tāpēc uzliku rūnisko).

– Neba nu pirmo reizi tev bija vīzijas... Ar kādām būtnēm vēl esi sastapusies?

Manās vīzijās pie manis ir nākuši arī Garīgie Skolotāji, un viņi man ir devuši zināšanas un mācījuši. Tā bija laikam viena no manām pirmajām vīzijām, kad atnāca trīs. Un tu saproti, ka tā ir vīzija – sapnis, hop, pārtrūkst, un tajā it kā ielaužas. Man bija trīs tādi solīdi, varētu pat teikt – mūsdienīga izskata kungi baltās drēbēs (viņi vienmēr nāk gaišās drēbēs).

– Ko viņi vēsta? Tikai dod tev zināšanas par dziedniecību vai pareģo arī kaut kādus nozīmīgus notikumus?

Mēs aprunājām manas privātās lietas arī. Man ļoti patīk, ka viņi nekad nesaka tieši – viņiem patīk alegorijās pasniegt. Viņiem gribas, lai mēs paši domājam! Toreiz uz manu jautājumu, mani Skolotāji atbildēja – aplis ir jānoslēdz. Un tad viņi aizgāja. Es pamodos pārsteigumā – kas par apli, kā jānoslēdz?? Vēlāk sapratu, ka tas ir sansaras aplis, kurā mēs griežamies kā vāveres – tik ilgi, kamēr nenoslēgsim.

Katram cilvēkam ir sava misija un savi veidi, bet tikai tad, kad mēs noslēdzam šo apli, pieredze ir izieta. Piemēram, ja cilvēkam ir jāapgūst līdzjūtība, viņa dzīvē mainīsies situācijas un cilvēki, bet dzīve piespiedīs riņķot ap šo tēmu, kamēr iemācīsies. Ja nesanāk uz svešiem, nāksies apgūt uz tuvākajiem, kā tas ir – just līdzi kādam. Un tad varēsi arī pret svešiem izjust līdzjūtību.

Mūs vada, jā. Ir augstākas sistēmas, struktūras, kas cilvēkus tur grožos un piespiež kalpot. Taču mums ir "brīvā izvēle" – turpināt kalpot vai no tā iziet. Sevišķi pēdējā laikā man tiek dota šāda informācija.

– Kas par eksperimentu ir Zeme, kāpēc esam šeit?

To jautā katrs cilvēks. Mans skolotājs vīzijā teica – mēs tev ieslēdzam oranžo gaismu, un tu gūsi bagātības. Tas bija vesels rituāls – kā viņš, nometies uz viena ceļa, man šo informāciju nodeva. Es nodomāju – o, bagātības! Un kas tad tās būs? Materiālās? Tas bija mans ritenis, caur kuru es gāju un meklēju, kas tad ir šī oranžā gaisma. Kad nācu no vīzijas, vēl saucu – kur es tās bagātības dabūšu, izrakšu vai kā? Draugi teica – ej, pērc loterijas biļetes!

Protams, ka pagāja savs laiks, līdz sapratu, ka oranžā gaisma ir zināšanas, tā arī ir tā mūsu bagātība. Tāpēc man zināšanas tiek dotas! Es tieku ar tām "barota"! Viņi man tās dod.