Kvantu pasaules skatījuma solījums

Pasaules skatījums ir tas "šablons" vai uzskats, kā, mūsuprāt, realitāte "strādā". Mums ir jāsaprot, ka tas ir tikai mirklis no mūsu realitātes. Laika gaitā jaunas teorijas un atklājumi maina mūsu pasaules skatījumu. Paradigma, ka Zeme ir Visuma centrs, valdīja, līdz to 17. gadsimta sākumā apgāza Galileo, kuru sodīja ar nāvi par uzskatu, ka Zeme riņķo ap Sauli. Tas, par ko mēs domājam kā par realitāti, patiesībā ir nekas vairāk par šābrīža pasaules skatījumu. Taču ar katru jauno teoriju un atklājumu mēs izmainām savu pasaules skatījumu, un mūsu jaunajai vīzijai ir liela ietekme vairumā mūsu dzīves aspektu.

Līdz 16. gadsimtam pasaules skatījumā Rietumos dominēja romiešu katoļu baznīcas mācības, kuras bija bāzētas uz Aristoteļa rakstīto, apvienojot loģiku un ticību. Tad parādījās atklājumi fizikā un astronomijā, ko veica tādi zinātnieki kā Nikolajs Koperniks, Johans Keplers un Galileo Galilejs, un kas noveda līdz lielākai paļāvībai uz analītisko loģiku un skatījumu uz pasauli, kas bija bāzēts uz matemātiku, nevis garīgajiem principiem un māņticībām. Filosofs un matemātiķis Renē Dekarts sekoja šo vīru atklājumiem astronomijā – ieskaitot heliocentrisko Saules sistēmas modeli – un atklāja to, ko viņš uzskatīja par absolūtu pārliecību un zinātniskās pieejas patiesību. Cita starpā viņš aprakstīja Visumu kā tādu, kas strādā kā gigantisks pulkstenis.

Īzaks Ņūtons, dzīvojot 17. un 18. gadsimta mijā, turpināja Dekarta vīziju, iedomājoties Visumu kā lielu mašīnu, pasaules skatījumu, kas pazīstams kā mehāniskā paradigma. Viņa vīzija dominēja zinātnē un filosofijā līdz 20. gadsimtam, kad kvantu fizika atklāja, ka realitāte kvantu līmenī – darbojoties ar mazākajām Visuma sastāvdaļām, bet ietekmējot mūsu ikdienas dzīvi – izskatās daudz citādāk, nekā mēs spējām iedomāties.

Tā ir mana pārliecība (ko apstiprinājusi gan mana profesionālā, gan personīgā pieredze), ka nekas neietekmē mūsu dzīvi un spēju attīstīties tik ļoti kā novecojušais 17. gadsimta pasaules skatījums uz mehānismu. Šī vecmodīgā paradigma iegrožo mūsu uzskatus un domāšanu, padarot nabadzīgāku mūsu dzīves pieredzi.

Tā kā mūsu domāšana attīstās lēnāk nekā zinātne, daudzi mūsu pieņēmumi un uzskati ir novecojuši un nepatiesi. Mels Švarcs

Mehānisms ir veicinājis ne tikai ilūzijām pilnu Kosmosa – un līdz ar to arī mūsu dzīves – redzējumu, bet arī uzbrūk mūsu individuālajai un kopīgajai psihei.

Mehāniskais pasaules modelis vēsta, ka pasaule sastāv no atsevišķiem un inertiem objektiem, kas ir atdalīti cits no cita, ietekmējot cits citu tikai caur cēloņa–seku sakarību. Spriežot pēc šīs realitātes bildes, pasaule darbojas kā gigantiska mašīna, un mēs kļūstam par šīs mašīnas zobratiem, kas atvienoti cits no cita un no Visuma kopumā. Atšķirtība ir ņūtoniskā pasaules uzskata esence, šai ainai trūkst jebkādu saikņu, līdz ar ko tā atstāj mūs kā svešiniekus aukstā, bargā realitātē, bez jebkādas piederības vai jēgas sajūtas.

Caur šo filtru mēs pieredzam lērumu ciešanu un diskomforta: nemieru, depresiju, neizdevušās attiecības, nekoherentu komunikāciju un eksistenciālas bailes. Atšķirtības motīvs mūs izolē un liek mums sacensties tā vietā, lai sadarbotos, un aicina uz ekstrēmu individuālismu, nevis uz kopīgu labumu. Uzvara aizvieto līdzjūtību. Konflikts ir spēcīgāks nekā sadarbība. Šis graujošais pasaules uzskats pārņem mūsu domas un uzskatus, un pārsvarā mēs dzīvojam savas dzīves saistībā ar šo veidojumu.

Vēl viens mehāniskās paradigmas pamatprincips ir pazīstams kā determinisms – spēja paredzēt nākotnes apstākļus, balstoties uz tagadnes situāciju. Determinisms mums atņem radošumu un vēlmi izzināt pasauli, bet, kas vēl sliktāk, – tas liek mums meklēt drošību un izvairīties no nezināmā. Kā kultūras iezīme bažu epidēmija, ko piedzīvojam, ir pārsvarā mūsu atkarības no zināmā izraisīta, un tas liek mums baidīties un izvairīties no vēl neizzinātā. Tāpat tas bojā mūsu attiecībās, atņemot spēju būt īsteni klātesošiem katrā konkrētajā brīdī.

Šīs kosmoloģijas iespaidā mēs padodamies nomācošajai gara mehanizācijai. Jēgu un nozīmi aizvieto cēloņseku sakarība – viens no atdalītības "blakusproduktiem". Nav pārsteigums, ka mēs tā ciešam. Kā teica ekofilosofs Henriks Skolimovskis (Henryk Skolimowski), "kā mēs redzam Visumu, tā mēs tajā darbojamies". Ja mēs nemitīgi domājam par mašīnu, mēs kļūstam par šo mašīnu. Ja mēs redzam un domājam nošķirti, mēs dzīvosim savas dzīves caur izolācijas prizmu. Iedomājieties, kā būtu katru dienu nēsāt ļoti tumšas saulesbrilles, kuras ir neiespējami noņemt. Jūs neredzētu lietas tā, kā citi. Lēcas neizlaistu cauri gaismu. Mehāniskais skatījums uz pasauli ir šis tumšais filtrs, caur kuru vairums no mums redz apkārt esošo.

Mums jāizpēta, kādas sekas rada valdošais pasaules skatījums. Skaidri redzams, ka mēs darbojamies pēc nepareizā spēles plāna. Ir zinātniski – un empīriski, vismaz pašreiz – pierādīts, ka zinātnes jaunākie atklājumi pieprasa nopietni pārvērtēt mūsu pasaules redzējumu. Un tomēr vairums cilvēku grib palikt pie vecajiem principiem, kurus izvirzīja klasiskā zinātne, un līdz ar to cieš mūsu dzīves.

Izmantojot vēl vienu metaforu, iedomājieties ka esat zivs akvārijā. Jūsu Visums, jūsu realitāte robežojas ar jūsu akvārija malām. Līdzīgi – mūsu realitāti ierobežo determinisms un atdalītība. Šie aplamie uzskati nodara neiedomājamu kaitējumu mums. Mels Švarcs

Pārskatot realitāti

Ievērojamie atklājumi, kas veikti kvantu fizikā pēdējā gadsimta laikā, ir tikuši zinātnieku apspriesti un filosofu atzīti, taču mums nav izdevies tos iekļaut ikdienas dzīvē. Tas ir tāpēc, ka vairumam cilvēku nav informācijas par šiem atklājumiem un – kas vēl svarīgāk – to labvēlīgo ietekmi uz to, kā mēs varētu dzīvot un uzlūkot realitāti.

Galvenie kvantu fizikas principi parādās trīs svarīgos konceptos, kas ļauj mums dzīvot tā, kā to izvēlamies.

  • Ļaujieties teiktībai.

Pretēji Ņūtona determinismam, viens no galvenajiem atklājumie jaunajā, uz kvantu fiziku bāzētajā zinātnē ir, ka Visums ir nenoteiktības pilns. 20. gadsimta sākumā fiziķis Verners Heisenbergs (Werner Heisenberg) atklāja, ka kvantu pasaulē noteiktības likumi vairs nevalda – tajā valda nenoteiktība. Šim principam ir daudz pielietojumu mūsu dzīvēs, un mums to vajadzētu uzlūkot kā labu ziņu.

Nenoteiktības pieņemšana mūs atbrīvo no pamatīgi ierobežotas eksistences, kurā mūs iesloga mehāniskais šablons. Domājiet par nenoteiktību kā par vēju mūsu burās, palīdzot mums virzīties uz dzīvi, pēc kuras ilgojamies. Nenoteiktībā ir rodamas jaunās iespējas.

  • Visums ir tīrā potenciāla stāvoklī.

Nenoteiktība iemieso potenciālu, jo vēsta, ka viss ir iespējams. Rādās, ka mūsu realitāte ir drīzāk realitātes veidošanas process – nepārtraukti mainīga plūsma –, nevis fiksēta esība. Mainot domāšanu un uztveri, mēs varam iekļauties šajā iespēju plūsmā. Tad mēs vairs nebūsim inerti zobrati milzīgā mašīnā, bet gan mūsu pašu likteņu veidotāji.

  • Visums ir fundamentāli nedalāms.

Visums ir pilnībā savstarpēji savienots un mijiedarbojas. Nedalāmība liecina, ka mēs esam integrāla visa esošā daļa. Šī izpratne mūs piepilda ar jēgu, nozīmi un vienotību. Tiklīdz mēs sapratīsim, ka atšķirības starp mums un citiem neeksistē, nesašķeltība varēs mūs piepildīt ar empātiju un līdzjūtību. Vienotība ir veselīgu attiecību pamats.

Šie trīs principi stāv tiešā opozīcijā mūsu priekšstatam par realitāti. Jūs varat jautāt, ko šie kvantu fizikas principi ietekmē jūsu personiskajā dzīvē?

Atbilde ir – faktiski visu, ieskaitot iespēju dzīvot pilnīgu, jēgpilnu dzīvi, nomainot novecojušos uzskatus, kas mūs dehumanizē un ierobežo, un pieņemot to labo, ko mums var dot kvantu fizikas atklājumu pieņemšana. Mels Švarcs

Pieņemot, ka Visums ir nemitīga plūsma un ka mēs esam šīs realitātes neatņemama daļa, kvantu fizika piedāvā, tēlaini izsakoties, sērfošanu šajā mainīgajā straumē. Mēs pārtraucam būt inertas, determinisma ierobežotas Ņūtona mašīnas detaļas un kļūstam par apzinātiem savas dzīves veidotājiem. Šajā nemitīgās kustības un plūsmas stāvoklī mums vairs nav jāsamierinās ar fiksētu, materiālu realitāti – tagad mums ir "burbuļojošs" potenciāls.

Taču, ja turpināsim izvēlēties tās pašas ierastās domas un sajūtas, mēs paliksim "iesprūduši". Šo bieži sastopamo pieredzi labi ilustrē 1993. gada filma "Murkšķa diena" ("Groundhog Day"). Tās galvenajam varonim, ko atveido Bils Murejs, tiek dotas vairākas iespējas sevi pārveidot, izdzīvojot to pašu dienu atkal un atkal. Tajā, ko viņš sākotnēji uztver kā ļaunu murgu, viņam tiek ļauts atkal un atkal atgriezties iepriekšējā dienā, lai mācītos no savām un apkārtējo kļūdām. Tiklīdz viņš pielāgojas tam, kas izskatās pēc soda vai eksistenciāla slazda, viņš aptver, ka var izvēlēties citādi un radīt jaunas iespējas, tādējādi atbrīvojot sevi no pierastās pagātnes atkārtošanās. Šajā procesā viņš apjauš savu saikni ar cilvēkiem viņa dzīvē un rezultātā kļūst par līdzjūtīgāku personību.

Vairums no mums cīnās tāpat, lai kaut ko izmainītu savās dzīvēs.

Kvantu modelis mūs aicina augt un mainīties; šī jaunā realitātes uztvere ļauj mums aptvert tās iespējas, kas mūs sagaida. Kvantu fizikas principi ļauj mums izlauzties no pagātnes, ja to izvēlamies. Mels Švarcs

Nenoteiktība, potenciāls un nedalāmība sniedz mums platformu, lai kļūtu par savas dzīves saimniekiem. Ja mēs visi esam vienoti kādā visaptverošā veidā un ja Visumā valda nenoteiktība un plūsma, mēs esam atsvabināti no paredzamības važām un atveram durvis jaunam potenciālam un pašizaugsmei. Tiklīdz mēs aptversim faktu, ka apziņa, nevis matērija ir realitātes pamats, mēs nokļūsim savas dzīves "režisora krēslā".

Visa šī jaunā realitātes vīzija, ko radījuši kvantu fizikas atklājumi, tiek dēvēta arī par dalībnieka pasaules skatījumu (participatory worldview). Šā pasaules skatījuma atklāsme ir, ka realitāte ir kā radīšanas deja, kurā piedalāmies mēs visi, – tas ir drīzāk realitātes radīšanas process, nevis fiksēta, objektīva realitāte.

Turpināt turēties pie klasiskās – mehāniskās – paradigmas, kurā mēs esam bezjēdzīgas, atsevišķas detaļas gigantiskā mašīnā, ir tas pats, kas dzīvot savu dzīvi vieninieku kamerā, kurā mūs iesprosto mūsu pašreizējie uzskati. Mels Švarcs

Veco uzskatu atmešana ļautu mums pielāgoties Visuma plūstošajam potenciālam. Mēs izkļūtu no sprosta. Pieņemot kvantu fizikas vēstījumu, mēs atjaunotu mūsu cilvēcisko potenciālu. Kad mēs mainīsim savu skatījumu uz realitāti kā uz nedzīvu, neviesmīlīgu mašīnu, kad sāksim uzlūkot Visumu kā brīnumainu, vienotu un pilnu ar iespējām, viss mainīsies. Līdz ar šo izmaiņu apziņā mūsu iespējas kļūs neierobežotas.