Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radību, kam ir augums, dvēsele un velis. Mirušā cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, augumu saņem Māra – Zemes māte, bet auguma neredzamais dvīnis velis nonāk Māras – Veļu mātes gādībā.

Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi Viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei – veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā.

"Dievaines sākas uzreiz pēc Rudens saulstāvjiem vai 9 dienas pēc tiem. Šajā laikā viesos sērst tiek aicināti senču veļi – mūsu mirušo tuvinieku un gara radinieku vēlmju augumi. Kamēr esam dzīvi, šai saulē dzīvojoši, mūsu veļi ir kopā ar mums – pēc mūsu senču un arī daudzu mūsdienu ļaužu pārliecības, zināšanas un ticības mums katram ir savs velis. Mirstot dvēsele aiziet pie Dieviņa, velis kādu laiku vēl dzīvo starppasaulēs – līdz pamazām izšķīst," stāsta folkloriste, latviskās dzīvesziņas kopēja, senbaltu tradīciju pētniece un popularizētāja Gunta Saule.

"Šīsaule un Viņsaule ir šķirtas. Šaisaulē mēs Viņusauli neredzam: ar neredzamu plīvuru tās ir it kā atdalītas viena no otras, bet patiesībā jau viss ir tepat blakus – tās ir pasaules, kas ir viena otrā. Veļu laikā un visā tumšajā laikā šie plīvuri kļūst caurspīdīgāki un saskarsme starp šīm pasaulēm ir vieglāk iespējama. "Durtiņas uz Tosauli" ir vieglāk atveramas. Svarīgi gan apzināties – ja esam pratušies tās atvērt, mums jāapzinās sava atbildība tās arī aizvērt, lai veļi, Zemes mātes bērni, nemaldās nelaikā šaisaulē."

"Pirmām kārtām, veļi jāsajūt kā aiz sevis stāvošs koks, jo mums aizmugurē ir gan māšu mātes, gan tēvu tēvi, un tie ir tie, kas mums dod svētību mūsu šodienai un nākotnei, un, tikai pateicoties viņiem, mēs esam. Kad cilvēks to tā dziļi izprot, tad ar veļiem ir pavisam viegli runāt, pateikt viņiem paldies un lūgt viņu svētību. Un patiesībā to, vai mums veicas vai neveicas, vai ir kādas kaites vai slimības, nosaka tas, kā gājis mūsu senčiem – kāda "nastiņa" pa dzimtas kanālu sakrājusies," skaidro baltu zināšanu glabātāja Māra Brante.

Katru gadu, klājot veļu galdu un parunājot ar senčiem, mēs dziedinām savas saknes un saņemam viņu svētību. Un caur to mēs varam ātrāk, vieglāk un gaišāk tikt uz priekšu.

Uz veļiem paredzētā galda liekams tas, kas aicinātajiem viņiem Šaisaulē garšojis. Ja nezini, kas tas bijis, vari likt uz galda jebko, kas tev pašam šķiet garšīgs. Arī dzērienu var izvēlēties pēc sajūtām – tikpat labi tā var būt piena krūze, zāļu tēja vai malciņš kaut kā stiprāka. Un svecīte. Bet tas nav nekas strikti nodefinēts – ka uz galda jābūt tieši tādai ēdienkartei. Uzklāj galdu, pasauc veļus un pasēdi ar viņiem, parunājies – ar visiem, vienalga – pazīsti vai nepazīsti. Ja nezini vārdu, vari uzrunāt pēc radniecības pakāpes.

Kad ir iekšējā sajūta, ka viss padarīts, veļi jāizvada, piekodina Māra: "Paldies, ka atnācāt, un tagad, lūdzu, ejiet atpakaļ uz savām mājām, es lūdzu par jums, lai jūs ejat uz Viņsauli, uz Augstākām mājām, pie Dieviņa, uz zelta šūpulīti – ko sirds priekšā saka –, un lai viņi iet projām. Vari palūgt viņu svētību, un tad jau sajutīsi, kā tā svētība nāk. Ar to arī mielasta rituāls ir noslēdzies."

Kas tālāk notiek ar cienastu, kas bijis uz galda? Ir, kas domā, ka šis cienasts jāatdod putniem, bet tikpat labi var teikt – ja kāds ar to ir cienājies, tad tas ir svētīts ēdiens. Tas atkarīgs no katra iekšējās attieksmes, konkrētas tradīcijas nav. Varbūt vienīgi ar šo ēdienu nevajadzētu cienāt svešus ļaudis, jo tā tomēr ir dzimtas lieta.

Nav noteiktas dienas, tieši kad šis rituāls būtu veicams, – tas ir pēc sirds sajūtām. Māra Brante neuzskata, ka arī citā laikā veļus nedrīkstētu traucēt: "Tas, kas nāk no citu tautu zināšanām (un, ja viņiem tas strādā, tad nav pamata tam neticēt) – katra jauna Mēness pirmajās trīs stundās ir laiks, kad ir vaļā kanāls ar senčiem, ar Viņsauli. Piemēram, ja kāds ir aizgājis pavasarī un, līdz rudenim gaidot, sirds lūztu, tad aprunāties varat arī citā laikā, tikai jāpaskatās kalendārā, kad Mēness paver šai komunikācijai durvis."

Dievaines beidzas Mārtiņos, kad sākas skaļums, trokšņošana, ieģērbšanās citādās maskās (maskās iet jau Veļu laikā, bet tad tās vēl ir salīdzinoši klusas – vecīšu, "viedo" maskas). Taču dažviet pierakstītos ticējums pausts, ka Veļu laiks ir vēl gandrīz līdz pat Ziemassvētkiem. Maskas ir kā zīmes, simboli, iekšēji stāsti par noslēpto, TO pasauli. Masku tēli, pat tad, ja tie ir ārišķīgi un "it kā" reāli tēli, ir saistīti veļu pasauli. Bet tas jau ir cits stāsts, ko celsim gaismā, kad veļi būs sagaidīti, pamieloti un aizvadīti.