Mielastam kāva gaili vai vistu, kas bija ziedojums Mārtiņam, līdz ar to šie putni ieņēma goda vietu arī Mārtiņa mielastā. Gaiļa kaušana, pēc senču ieskata, veicināja zirgu un govju labklājību.

Kaušanas ceremonija notika saskaņa ar noteiktu rituālu (tā apraksts rakstītos avotos saglabājies diezgan precīzi): mājas saimnieks ņēma gaili un gāja uz stalli, kur to nokāva un ietecināja asinis zirgu silē, lai zirgiem nemestos nekādas vainas, lai tie būtu brangi un labi ēstu.

Latviešu tautas ticējumi noteic, ka Mārtiņu vakarā ir dūšīgi jādanco, lai aitām dzimst daudz jēru. Toties adīt Mārtiņos nedrīkst, jo tad dzimstot ragaini jēri.

Mājas saimniece, savukārt, ņēma vistu, gāja uz govju kūti un apgāja visām govīm pa Saulei apkārt, bet pie pēdējās siles vistu nokāva un silē ietecināja asinis. Tad izrāva trīs spalvas un apsvilināja pie sveces, apsvilināja arī pašu vistu un pēra to pa kārtai ap katras govs ragiem, lai govis dotu daudz piena un neslimotu. To pašu rituālu izpildīja arī aitu un cūku kūtī, priekš katras kūts ņemot savu vistu. Lai visus lopus pasargātu arīdzan no ļaunajiem gariem, ar rituālā nokauto putnu asinīm uz ēku durvīm uzvilka lietuvēna krustus.

Kad nu lopu aizsardzība pabeigta, varam ķerties arī pie zīlēšanas rituāliem, kuru šai dienai mūsu senčiem bijis pulka. Ja Mārtiņdienas vakarā apsēžas uz grīdas ar muguru pret durvīm, kreisajā kājā uzmauc tupeli un tad to sviež pār plecu, jāskatās, kā tā nokrīt – ja ar purnu pret durvju pusi, tad būs no mājas jāaiziet.

Tomēr visbiežāk jau zīlēšana veikta, lai noteiktu savu iecerēto.

Vakarā zem gultas noliek bļodu ar ūdeni, pār to trīs skaliņus un uz tiem – ziepes. Pie gultas galvgaļa pakar jaunu dvieli, kurā vēl neviens nav slaucījies. Tad nu naktī kāds vīrietis nākšot mazgāties un prasīšot dvieli – tas arī būšot īstais!

Mārtiņdienas ticējumi laika, nākotnes un arī sirdslietu pareģošanai
Foto: Shutterstock

Mārtiņa vakarā, gultā ielienot, jānorauj kreisās kājas zeķe un jāmet par labo plecu, neskatoties, kur tā nokrīt. Tad naktī nākšot īstais brūtgāns un nesīšot zeķi. Līdzīgi var darīt, dienā valkātās drēbes atstājot uz grīdas.

Mārtiņa vakarā visas jaunās meitas satupstas riņķī, katra nober sev priekšā nedaudz miežu un tad ienes gaili. No kuras kaudzītes pirmās gailis ēdīs, tā meita arī pirmā izies pie vīra.

Mārtiņa dienā jāapēd ābols ar visām sēklām un kātiņu, tad naktī izredzētais nākšot rādīties.

Pareģošanai izmanto arī cūkas un aitas – Mārtiņdienas vakarā meitas iet uz stalli un ķer aitas – ja noķer aunu – kāzas būs, ja aitu – pagaidām vēl nebūs.

Mārtiņa vakarā meitas ar aizsietām acīm un izplestām rokām skrien pa sētu un ķer sētas mietus. Cik roku starpā paliek sētas mietu, tik gadu vēl būs jāgaida uz preciniekiem. (Šajā zīlēšanas metodē ir viegli noblēdīties...)

Jaunas meitas pa Mārtiņiem jāj ar kruķi pie cūku kūts un nedaudz uzdauza pa durvīm. Ja cūka atrukšķ – precības būs, ja ne – tad jāgaida vēl gadu.

Kad nu privātā dzīve noskaidrota, laiks pavērot arī dabā notiekošo, jo pēc Mārtiņdienas var pareģot laiku un ražu:

Ja Mārtiņu zosis pa ledu iet, tad Ziemassvētkos tās pa ūdeni peldēs, bet, ja tās Mārtiņos pa dubļiem staigā, tad Lieldienās ies pa ledu.

Ko Mārtiņš sasaldē, to Katrīna (25. novembrī) atkausē.

Ja pa Mārtiņiem kokiem vēl daudz zaļu lapu, tad nākamajos Vasarsvētkos lapu būs maz.

Ja Mārtiņa diena miglaina, būs silta ziema, bet, ja jauka un skaidra – ziemā būs liels sals.

Ja Mārtiņa dienā sarma kokos, nākamgad būs daudz augļu.

Ja Mārtiņa dienā sniegs uz jumtiem, būs gara ziema.

Ja Mārtiņa diena iekrīt vecā Mēnesī, tad tika pareģots, ka lopu labībai nebūs sāta un lopi daudz ēdīs (šogad gan mums tas nedraud).

Kā jau teikts, ar Mārtiņa dienu Latvijā beidzās veļu laiks, bet sākās lielā mīklu minēšana vakaros. Mārtiņos sākās arī masku jeb budēļu gājieni, kas turpinājās līdz Meteņiem.

Budēļos ejot, cilvēki ar pārģērbšanos attēlo dažādus zīmīgus cilvēkus, dzīvniekus, meža zvērus vai lietas. Budēļu vidū parasti redzama garā sieva, mazais vīriņš, kaza, dzērve, vilks, lācis, dzirnas, labības statiņš un citi. Budēļi uzskatīti par svētības nesējiem un viņi katrā sētā ieradās ar jautriem priekšnesumiem, dejām, rotaļām un dziesmām, par ko saņēma no saimnieces cienastu.