Tā vien rādās, ka ugunskuru dedzināšana mūsu senčiem patikusi tik ļoti, ka ar Jāņa un Pērkona dienu bijis par maz, tāpēc vēl šajā naktī hronisti ziņo par prieka ugunīm (Frowdenfuer).

Arīdzan ar ziedošanu šai dienai bijis sakars, un ziedots ticis siers, vasks un citas lietas. Var sastapt pierakstītus stāstījumus par to, kā ļaudis pēc kristietības ienākšanas ziedojumus nesuši pie baznīcas sienām, sākotnēji par lielām šausmām baznīckungiem (bet gana ātri šie kungi aptvēra, ka arī viņiem uz tā rēķina var kāds labums atlēkt). Nu, neba jau nejauši tika ieviesta Marijas piemeklēšanas diena!

Jāņos gāju puišus pirkt,
Pēteros izmainīt,
Jāņos gāju rādīties,
Laidenē solīties.

Laidene nebija nekāda brīvdiena – tas bija karstākais siena laiks, taču arī tas nebija galvenais. Iezīmīgākā lieta šajā dienā bija ierunāšana, bildinājuma izteikšana noskatītajai meitai. Saprotams, ka meitām šī bija visai nervoza diena, kad atkal liepas zaros tika mesti vainagi ar cerību, ka paliks zaros karājoties, jo tas vēstīja kāzas jau šajā gadā (precību laiks bijis rudenī).

Nāc, bagāta Laidenīte,
Atlaid man brūtgāniņu!
Ja laid jaunu, tad laid skaistu,
Ja laid vecu, tad bagātu.

Nu, un, protams, arī laiks Laidenē ticis vērots:

  • ja mākoņi iet pret vēju, tad vējš un laiks mainās,
  • un, ja tie ir gubu mākoņi, tad gaidāms labs gads,
  • bet, ja laidene lietaina, arī gada otrā puse īpaši sausa nebūšot.