Ūsiņš nāk, Ūsiņš nāk,
Mārtiņš nāk vēl labāk:
Ūsiņš nāk zaļu lauku,
Mārtiņš rudzu apcirknīti.

Dažviet sastopams viedoklis, ka spēkavīrs Mārteņš līdz ar ziemu pārņem Māras funkcijas. Ja gribam rakt vēl dziļāk, senajās, sanskritā rakstītajās Saules teiksmās tēls, kura vārdu izrunā "Martaņda", bijis varens karotājs, un arī senlaikos Latvijā, kad aizsala upes, nereti sākās sirojumi, kam vajadzēja stiprus vīrus ar duku pretī stāties...

Kas skanēja, kas žvadzēja
Manā sētas pagalmā?
Tur sajāja Mārtiņbērni
Ar sudraba zobeniem.

Par precīzo dienu, kad svinēt Mārtiņus, viedokļi dalās – par to esam jau rakstījuši. Lai nu kā, tam vajadzēja iekrist pa vidu starp rudens saulgriežiem un ziemas saulstāvjiem, un šajās dienās tas ir. Protams, kristīgā baznīca arī šai seno tautu laika rata pieturai atrada "savu karodziņu" – pēc pāvesta Gregora I rīkojuma kopš 601. gada sv. Mārtiņa diena svinama 10. novembrī. Ap 16. gadsimtu šie svētki kļuva populāri Gallijā (tālaika Francijā) kā veltījums Tūras bīskapam Mārtiņam, kurš, saskaņā ar leģendu, sniegputenī ar savu kamzoli sasildījis kādu ubagu, kurš vēlāk izrādījies pats Jēzus. Svētki drīz vien izplatījās pa citām Eiropas zemēm, un no turienes arī slavenā mārtiņzoss.

Bet atgriezīsimies pie mūsu pašu zemes, kur Mārtiņa putns bija gailis un dzīvnieks – zirgs, abi vīrišķības un seksualitātes simboli, dažkārt tam piedēvētas arī bites – Dieva vēstneši un zalktis.

Skrien bitīte sanēdama
Pār lielo pagalmiņu:
Ieraudzīja Mārtenīti
Pār kalniņu atjājam.

Šie biji līksmi svētki – veļu laiks bija noslēdzies, sākās masku gājieni (ir zināms, ka vietām tie dēvēti par Mārtiņa dzīšanu) un danči. Jādanco bija dūšīgi, jo tas vairo prieku un sparu nākamajam laikposmam. Ticējums vēsta, ka pēc Mārtiņiem vakaros jāmin mīklas un jāstāsta pasakas, lai cūkas labi barotos (nez, kā šīs par to uzzin?).

Priekš kā man šūtas kurpes,
Priekš kā šūti zābaciņi,
Kad nevaru Mārtiņdienu
Pa godam nodancot?

Protams, šī bija viena no rituālu un zīlēšanas reizēm, kad, piemēram, pa nakti uz grīdas nomesti brunči nenozīmēja vis kārtības mīlestības trūkumu, bet gan cerību sapnī ieraudzīt, kurš tos pacels un attiecīgi – tautās aizvedīs. Prognozēšanai derēja arī nenoslaucīta mute un galvgalī pakārts dvielis. Vēl varēja doties uz kūti tumsā ķert jērus – lai apprecētos, vēlams noķert auniņu.

Nu, un kā tad bez laika vērošanas! Domājams, ka laiks jāvēro tomēr pēc Saules gaitas – 5. un 6. novembrī.

Sals gaidāms, ja Mārtiņos jauks un skaidrs laiks.

Ziema un jo īpaši Ziemassvētki būs silti, ja Mārtiņos miglains vai ja ir tik auksts, ka zosis pa ledu iet.

Ja Mārtiņos ir liels sals, tad Katrīnās (25. novembrī) un Andrejos (30. novembrī) līs lietus. Pie sala piederīgā skaidrā nakts sola arī labu gdu un siena laiku bez lietavām.

Vēl – ja Mārtiņos kokos vēl zaļas lapas, tad Vasarsvētkos to būšot maz. Te gan visai grūti noticēt, jo kristīgie Vasarsvētki, par kuriem laikam taču te runa, katru gadu nav vienā un tajā pašā datumā...

Tā vai citādi – šie svētki ir ieņēmuši nozīmīgu vietu mūsu senču gada ritumā, un ir vērts tos atjaunot, piepildot ar atbilstošo vīrišķīgo enerģiju. Ne par velti Lāčplēša diena Mārtiņam pielāgota!