Foto: stock.xchng
Kādēļ gan e-veselības laikmetā nevarētu būt kāds vienkāršs, elegants, elektronisks risinājums līdzšinējās papīra veidlapas vietā, kas jānēsā līdzi, lai to uzrādītu gan aptiekā, gan slimnīcā, gan pie ārsta, – šādas pārdomas pēc lielās pārcelšanās uz Latviju radās Lāsmai un viņas vīram Ojāram. Viņi pieder otrajai trimdas latviešu paaudzei. Viņu pieredzes stāsts par pirmajiem soļiem Latvijā uzdod jautājumu, vai mūsu valsts tiek līdzi laikam, kurā dzīvo tās pa visu pasauli izklīdušie pilsoņi, un vai rīkojas pietiekami, ja vēlas savest tos mājās pie Daugavas krastiem.

Piemēram, saistībā ar pieminēto veidlapu, rodas bažas, vai līdz šim pastāvošā kārtība ļauj Latvijai ātri un efektīvi atgūt no Vācijas puses izdevumus par senioru reemigrantu veselības aprūpi, ko vācu slimokase apņēmusies segt. Tiesa, atbildīgā iestāde gan atsevišķus soļus spērusi situācijas uzlabošanai.

Lāsma un Ojārs ir sasnieguši pensijas vecumu. Abi ir Latvijas pilsoņi, kuri nav te ne dzimuši, ne iepriekš dzīvojuši, taču Latviju uzskata par savām mājām un ģimenē runā latviski. "Esmu Vācijā dzimusi, Austrālijā uzaugusi, bet pēc tam nonācu Vācijā. Mājās sākuma gados runājām tikai latviešu valodā, bet skolā angliski mācījos. Tad bija posmi, kad latviešu valodā runāju tikpat daudz, cik angļu valodā. Tad Vācijā satiku Ojāru, apprecējāmies, un mūsu valoda ir latviešu valoda," saka Lāsma

Vācija viņas dzīvē bijusi fantastiska vieta, kur bērniem gūt izglītību un uzaugt, bet par savām mājām viņa šo valsti nevarot saukt. Lāsmas mītnes vietu uzskaitījumā vēl pirms Latvijas bija arī Beļģija, kur vīram bija darba piedāvājums. "Lēnām sākām domāt, ko mēs gribam darīt vecumdienās. Es teicu, ka gribētu uz Latviju," atceras Lāsma. Lielā pārcelšanās uz Latviju, Pierīgu notika pirms kādiem trim gadiem.

Jāatzīmē, ka Lāsma un Ojārs jau no paša sākuma nevēlējās būt vieni no tā dēvētajiem "neredzamajiem senioriem", kuri, pensijas gados slepus pārcēlušies uz Latviju, noiet pagrīdē, proti, vispārējā nodokļu režīma piemērošanas dēļ Latvijai nepaziņo, ka patiesībā ir Latvijas nodokļu rezidenti. "Mūsu pamatdoma – ja mēs pārceļamies uz Latviju, tad simtprocentīgi," paskaidro Lāsma.

Pirms došanās uz Latviju bija dzirdēts, ka ne vienā vien gadījumā reemigrējušais pensionārs reāli dzīvo Latvijā, bet dokumentos joprojām ir ārvalstī. "Tas mūs nepārliecināja. Ja mēs gribam pārcelties – tad ar rokām un kājām. Vai nu galīgi, vai nemaz. Tie pusvarianti nelikās pareizi," paskaidro Lāsmas vīrs.

Pilnīgu informāciju par to, kas Lāsmu un viņas vīru Ojāru sagaida Latvijā, viņiem pirms pārcelšanās neizdevās iegūt. Jāteic, ka tobrīd arī vēl nebija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilotprojektā izveidotās reemigrācijas koordinatoru vietas, kas, kā atzīst Eiropas Latviešu apvienība, uzlabojušas informācijas pieejamību tiem, kuri apsver reemigrāciju.

"Mēs mēģinājām pēc iespējas daudz noskaidrot, bet tā arī īsti nesapratām, uz ko mēs beigās ielaižamies. Informācijas paketes par to, kas būs ar veselības apdrošināšanu, kas būs ar Valsts ieņēmumu dienestu, kas mums citādi būtu jāzina, nebija. Mums toreiz Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde paskaidroja, ka reemigrantiem piedāvā lidojumu uz Latviju un arī apmaksā bagāžu," saka Lāsmas vīrs. No šīs iespējas abi atteikušies, jo Ojāra kādreizējā darbavieta apmaksājusi pārcelšanos. "Turklāt jau mēs nemaz īsti tā nereemigrējam, neatgriežamies," pasmaida Lāsmas vīrs.

Kādi izaicinājumi viņus sagaidīja Latvijā, par tiem vairāk lasiet šeit:


Foto: Shutterstock

Eiropas Latviešu apvienības (ELA) veiktā aptauja liecina, ka ne tikai Lāsma, bet aptuveni septiņi no desmit ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem pirmspensijas un pensijas vecumā vēlētos atgriezties Latvijā.

Tomēr diezgan ilgu laiku politikas veidotāji savos dokumentos šo iedzīvotāju daļu – seniorus – "neredzēja", tagad cerības ir uz Saeimas 1. novembrī galīgajā lasījumā pieņemto Diasporas likumu. Tas paredz risināt daudziem senioriem sasāpējušu jautājumu, ka attiecībā uz ārvalstīs gūtā pensijas ienākuma aplikšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli tiek piemērots pensijas neapliekamais minimums tādā apmērā, kādā tas noteikts attiecīgajā ārvalstī. ELA vicepriekšsēde Elīna Pinto to sauc par vērā ņemamu panākumu, lai atvieglotu pensijas vecuma cilvēku atgriešanos Latvijā, līdz ar to ceļot arī viņu līdzatvesto pensiju ieguldījumu Latvijas ekonomikā.

Viņa gan arī norāda, ka jaunais regulējums gan uzreiz nestāsies spēkā, jo likums paredz, ka vēl jāizstrādā attiecīgi grozījumi Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā, kas iesniedzami izskatīšanai Saeimā līdz 2019. gada 28. februārim.

ELA atklāja, ka līdz šim daudzus seniorus no atgriešanās atturējusi tieši nodokļa piemērošana ārvalstī nopelnītajai pensijai. Lai arī Lāsmas pensiju Vācijā neapliktu ar nodokļiem tās salīdzinoši mazā apmēra dēļ, Latvijā no tās līdz šim viņa maksājusi 23 procentu iedzīvotāju ienākuma nodokli.

"Mēs jau vienu kauju izcīnījām ar Valsts ieņēmumu dienestu. Viņi grasījās nodokli iekasēt no bruto pensijas. Bet Lāsmai no bruto pensijas jau Vācijā atvelk iemaksas veselības apdrošināšanai un aprūpes nodrošināšanai vecumdienās. Tad tikām līdz neto pensijai, bet gāja raibi," atceras Lāsmas vīrs. Turklāt, sperot pirmos soļus Latvijā, atklājās vēl kāda nianse: ja neesi atzīts par Latvijas pensionāru, un par tādu kļūst, veicot iemaksas Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmā, elektroniskā ienākumu deklarēšanas sistēma tev neierāda automātiski gada neapliekamo minimumu pensionāriem, to var norādīt vienīgi gada ienākumu deklarāciju aizpildot ar roku.

Foto: Shutterstock

"Man svarīgākais bija noskaidrot par veselības aprūpi," par sev būtisko, pārceļoties dzīvot uz Latviju, domājusi Lāsma. Interneta resursos izdevies atrast ziņas, kā rīkoties tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri dodas uz ārvalstīm, bet ne pretējā virzienā.

Savu vecuma pensiju Lāsma nopelnījusi ārpus Latvijas un nekad nav veikusi jebkāda veida iemaksas Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmā. Daļu šīs pensijas veido iemaksa, ko viņa joprojām veic Vācijas nacionālajā veselības sistēmā, proti, slimokasē.

Līdz ar to veselības aprūpes pakalpojumus Lāsmai apmaksā Vācija arī tad, ja viņa tos saņem citā valstī. Proti, vācu slimokase ir apņēmusies segt viņas izdevumus Latvijā, un tad Latvijas atbildīgā iestāde – Nacionālais veselības dienests (NVD) – pieprasa Vācijas pusei tos atlīdzināt

"Man ir mans E121. Mans formulārs. Vācijas slimokase sazinājās ar Nacionālo veselības dienestu, viņi reģistrēja mani un atsūtīja vēstuli ar manu speciālo numuru," A4 formāta lapu rāda Lāsma. Šis dokuments Lāsmai dod tiesības saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus Latvijā tādā pašā apmērā un kārtībā kā Latvijā apdrošinātām personām.

Ar ko šis grozs atšķiras no Vācijā saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem? Lāsma atbild, ka Vācijā tas būtu plašāks, piemēram, zobārstniecību sedz apdrošināšana, jāmaksā ir tikai salīdzinoši neliels līdzmaksājums, tāpat arī ik gadu iedzīvotāji, tostarp pensionāri Vācijā iziet "plašu tehnisko apkopi", proti, virkni profilaktisko izmeklējumu. Arī rindas uz veselības aprūpes pakalpojumiem ir īsākas, nekā viņa novērojusi Latvijā. Bet galvenais – sistēma ir daudz saprotamāka.

Latvijas sistēma sākumā radījusi neskaidrības. Piemēram, kad viņa reģistrējusies pie ģimenes ārsta Latvijā, parādījusi E121 veidlapu un identifikācijas numurs ievadīts sistēmā, viņai licies, ka ar to pietiek un arī citās ārstniecības iestādēs viņu atpazīs. Taču izrādījās, ka tā nav – veidlapa jāņem līdzi teju vai ikdienas gaitās. Līdz ar to sākotnēji, iespējams, arī pieļautas kļūdas, uzrādot Latvijas personas kodu, nevis tieši veidlapu.

Cenšoties izprast sistēmu un nevēloties kādam palikt parādā, Lāsma ar vīru paši sākuši saraksti ar NVD. Viņi noskaidrojuši, ka šis vācu slimokases klienta identifikācijas numurs jāreģistrē pie katra izmantoto veselības pakalpojumu sniedzēja atsevšķi. Citiem vārdiem, tam jābūt reģistrētam gan pie ģimenes ārsta, gan aptiekā, gan slimnīcas uzņemšanā un citās ārstniecības iestādēs. Tātad veidlapa jānēsā līdzi. Dzīvojot Beļģijā, Lāsmai šīs funkcijas pildījusi plastikāta karte, kas bijis ērti un visiem saprotami.

"Jums jāizmanto E121 veidlapas 2. punktā norādītais personas identifikācijas numurs. Nedrīkst izmantot Latvijas personas kodu" – šo stingro norādi, kas Veselības ministrijas amatpersonas rakstītā vēstulē īpaši izcelta, Lāsma labi zina. Viņai kā Latvijas pilsonei ir Latvijas personas kods, kuru uzrādot ikviens pilsonis var saņemt valsts apmaksātos veselības apmaksātos pakalpojumus, arī viņa. Tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā viņai sniegs palīdzību, taču – vai tas būtu godīgi pret valsti?

""Nedrīkst izmantot Latvijas personas kodu"... Bet reālā gadījumā – ap Lieldienām, kad vēl bija ledus, Lāsma mežā – bladaukš! – paslīdēja un sadauzīja galvu, un tā kā nekad nevar zināt, kas var būt, viņu drošības pēc aizrāvām uz slimnīcu, uz neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļu Stradiņos. Bet šis slavenais formulārs mums nebija paņemts līdzi. Stradiņu reģistratūrai kārtējo reizi pietika ar Lāsmas Latvijas pasi un personas kodu un līdz ar to visa tā lieta bija it kā "štokos": Latvija standarta modelī savai pilsonei apmaksā veselības pakalpojumu," saka Lāsmas vīrs.

Lāsma piebilst, ka samaksājusi pacienta līdzmaksājumu, un viss bija kārtībā. "Taču pēc tam es nodomāju, ka tas ir mulsinoši. Jo tad sanāk, ka beigās Latvija samaksā. Kāpēc lai Latvija maksātu, ja Vācijai jāmaksā un Vācija var to atļauties? Turklāt mums Latvijā ir tik lielas problēmas ar veselības budžetu". Vēlākā sarakstē ar NVD abi gan noskaidrojuši, ka nu Latvija naudu par šo un pārējiem gadu gaitā apmaksātajiem veselības pakalpojumiem atgūs. Taču šo procesu iekustināt nācies esot pašiem.


Foto: DELFI

Lāsmas vīrs Ojārs spriež, ka visā šajā jezgā varētu būt vienkāršs un elegants IT risinājums: neapgrūtināt veselības pakalpojumu sniedzējus Latvijā ar e-veidlapu moduļiem, bet "lielajā" NVD uzskaites sistēmā, piemēram, tajā pašā E-veselībā, iebūvēt papildu "cilpu", kas saka: ja pacientam ir šis konkrētais Latvijas personas kods, tad visi izdevumi saistāmi ar to un to ārvalstu slimokasi.

Viņaprāt, arī katrs gadījums jāskata atsevišķi – gadījums, kad kāds pilsonis, kurš uzaudzis un visu mūžu pelnījis ārpus Latvijas, pensijas gados pārceļas uz šo valsti, atšķiras no gadījuma, kad kāds Latvijas pilsonis, kurš, piemēram, dzimis, skolojies un pastrādājis kādu laiku Latvijā, bet tad nolēmis doties peļņā uz Īriju, lai tagad pēc 20 gadiem atgrieztos Latvijā.

"Man pietrūkst jēdzīga redzējuma par šo problēmu. Vēlētos, lai tās galvas, ko mēs esam ievēlējuši kā likumdevējus, saprastu: pagaidi, šeit kaut kas ir noticis, kas atšķiras no tā, kas bija 20. gadsimta sākumā, kad visi dzīvoja uz vietas, latvieši nebija izšķaidīti pa visu pasauli un kad varēja ieviest diezgan vienkāršu sistēmu," spriež Ojārs un piebilst – netiek ņemts vērā, ka izveidojušās atšķirīgas biogrāfiskas situācijas un uz tām būtu jāatrod elastīga atbilde.

Ģimenei ir bažas arī par to, vai valsts veselības apdrošināšanas jaunā sistēma no nākamā gada neradīs vēl lielākas neskaidrības, taču NVD sola, ka pensionārus – S1 veidlapu (tajā skaitā arī E1210 īpašniekus) – no nākamā gada plānotā valsts veselības apdrošināšana neietekmēšot, viņi turpinās saņemt veselības aprūpes pakalpojumus.


Foto: Panthermedia/Scanpix

Eiropā ir 18 valstis, piemēram, Vācija, Zviedrija, Nīderlande, kuras savu pensiju saņēmējiem sedz veselības aprūpi arī tad, ja cilvēks vecumdienas pavada citviet, liecina Eiropas Latviešu apvienības (ELA) rīcībā esošie dati.

"Lemjot par atgriešanos Latvijā, veselības aprūpes pieejamība ir būtisks apsvērums ikvienam diasporā, jo īpaši – senioriem. Tāpēc ir būtiski skaidrot Latvijas sistēmu, kas palīdzēs pienācīgi sagatavoties reemigrācijai un praktisko pusi padarīt cilvēkam draudzīgāku – tāpat arī konkrētajā gadījumā, kad tas ne tikai atvieglo cilvēku dzīvi, bet arī dod Latvijas veselības budžetam iespēju saņemt "subsīdijas" no šī reemigrējušā cilvēka ārvalsts apdrošinātāja," norāda Eiropas Latviešu apvienības vicepriekšsēde Elīna Pinto.

Viņasprāt, nelieli grozījumi elektroniskajā sistēmā ļautu ieguvējam būt gan cilvēkam, gan Latvijas budžetam – jo šis nav tikai viens gadījums, tādu ir un būs arvien vairāk. "Tam nevajadzētu būt tik sarežģīti izdarāmam. Piemēram, Igaunija jau sāk pat elektronisku recepšu un pacientu datu apmaiņu ar Somiju," piebilst Pinto.

Nacionālajā Veselības dienestā (NVD) portālam "Delfi" skaidro, ka meklē risinājumus, kā šo sistēmu padarīt cilvēkiem draudzīgāku. Jau šobrīd ir pamainīts pavadvēstuļu saturs, kuras cilvēki saņem pēc S1 (tajā skaitā arī E121) veidlapu reģistrēšanas NVD. Ja cilvēkam ir Latvijas personas kods, ārstniecības persona sistēmā viņu var iereģistrēt ar personas kodu. Savukārt citi pacienti, kuriem nav Latvijas personas koda, var uzrādīt savu ārvalstu ID numuru, kas atrodams uz S1 veidlapas.

Jāpiebilst, ka šī veidlapu sistēma aizsākta 2004. gadā, kad Latvijā kopumā tika reģistrēts salīdzinoši maz veidlapu. Kā atzīst NVD pārstāve, gadu gaitā S1 veidlapu skaits ir pieaudzis, īpaši to veidlapu, kas tiek izsniegtas tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir nodarbināti citā ES dalībvalstī un atgriezušies Latvijā pavadīt vecumdienas.

"Primāri ārstam sistēmā būtu jāievada minētās valsts identifikācijas kods, kas atspoguļots pacienta uzrādītajā veidlapā, taču ārsts sistēmā var ievadīt arī Latvijas personas kodu kopā ar piezīmi par S1 veidlapu, kas nebūs šķērslis, lai NVD varētu atgūt maksu par citā valstī apdrošināta cilvēka veselības aprūpi Latvijā," skaidro NVD pārstāve Agnese Jasenoviča.

Eiropas Komisijas regula paredz, ka dalībvalsts izraksta rēķinu par personas saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem citā dalībvalstī 12 mēnešu laikā, savukārt 18 mēnešu laikā otrai pusei ir jāatmaksā. NVD prakse ir izrakstīt rēķinus citām valstīm par iepriekšējo pusgadu.

"Šobrīd naudas atgūšanas kārtība ir cieši saistīta ar to, kā veselības pakalpojumu sniedzējs reģistrē pacientu. Ja pacients tiek iereģistrēts kā S1 veidlapas turētājs, tad sistēma automātiski izveido rēķinu, kuru Latvija var nosūtīt attiecīgajai valstij. Savukārt, ja pacients tiek iereģistrēts ar Latvijas personas kodu, tad rēķins neveidojas automātiski," saka NVD pārstāve Evija Štālberga.

Tādā gadījumā NVD darbiniekam sistēmā jāatlasa dati par attiecīgajā pusgadā saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem visām personām, kurām šajā laika periodā ir bijušas spēkā esošas S1 veidlapas, un manuāli jāsagatavo rēķini. Tādējādi par visiem Latvijā saņemtajiem ārstniecības pakalpojumiem ir iespējams atgūt naudu no citas dalībvalsts, taču otrais variants ir daudz laikietilpīgāks. "Ņemot vērā minēto, šobrīd tiek strādāts pie sistēmas uzlabošanas un papildināšanas, lai tā labāk kalpotu mūsdienu situācijai," saka Štālberga.

No 2019. gada 1. jūlija starp ES dalībvalstīm paredzēts nodrošināt sociālā nodrošinājuma elektronisko datu apmaiņu, kuras mērķis ir paātrināt informācijas apmaiņu starp valstu iestādēm, mazināt papīra dokumentu klāstu un paātrināt savstarpējo norēķinu plūsmu.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!