Palīdzība izsīkst. No Ukrainas atbēgušie pašu spēkiem galus nesavelk

Matilde. Tā sauc 13 gadu veco mopšu meitenīti šī raksta titulbildē. Viņa ir ukrainietes Katerinas Rikeles (Kateryna Rikel) (43) tuvākā ceļabiedrene. Abas aprīlī atbrauca no Harkivas rast patvērumu Latvijā. Turklāt tieši Matilde palīdzēja atrast šeit mītni. Veterinārārste, kas palīdzēja kucītei atlabt no pārdzīvojumiem Ukrainā, saveda Katerinu kopā ar ģimeni Mārupē, kura bija gatava izmitināt ukrainieti ar mājdzīvnieku. Šobrīd Katerina dienas pavada, palīdzot auklēt četrus lielos mājas saimnieku suņus, piepalīdzot dārza darbos un nodarbojoties ar fizioterapiju. Viņai ir trešās grupas invaliditāte, līdz ar to pārcensties ar fizisko slodzi nedrīkst. Tiesa, tas nozīmē arī to, ka secen iet tādi darbi kā kastu krāmēšana lielveikalos vai viesnīcu numuriņu uzkopšana. Savukārt daudz citu iespēju piepelnīties nav.

Katerina ir gandrīz vai ekskluzīvā situācijā. Viņai ir mājas. Taču, kā portālam "Delfi" stāsta Rīgas domē (RD), ir bažas, ka rudenī daudzi uz Latviju atbraukušie Ukrainas civiliedzīvotāji tādas vairs nevarēs atļauties. Atrast labi atalgotu darbu ir izaicinoši. Valodas barjera laupa iespēju strādāt pat par kasieri. Savukārt fizisks darbs no Ukrainas atbēgušām māmiņām, pensionāriem vai cilvēkiem ar veselības problēmām nav pa spēkam. Ja nav iztikas līdzekļu, Latvija nodrošina garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalstu. Katerinas gadījumā tie ir 109 eiro mēnesī. Taču visus savus izdevumus, tostarp par medikamentiem, viņa bez labdarības organizācijas "Ziedot.lv" palīdzības nespētu segt.

Saruna ar Katerinu notiek mirkli pirms Ukrainas 31. neatkarības gadadienas. Pērn 24. augusts nozīmēja šašlika cepšanu un līksmošanu. Šogad tas sakairina asaras acīs un ir kā atgādinājums, ka viņai īsti vairs nav māju, kur atgriezties. Mēs tiekamies "Ziedot.lv" telpās, un saruna rit krievu valodā. Mums saprasties palīdz viņas "drošais plecs", organizācijas pārstāve Baiba Drone.

Izremontētais un uzspirdzinātais dzīvoklis

Katerina dzīvo dienu pēc dienas. Neko daudz plānot neriskē, jo pēdējā pusgadā piedzīvotais rāda, ka ar plāniem aizrauties nevar. Savus iekrājumus viņa iztērēja, īsi pirms tos vajadzēja visvairāk. Decembrī viņa par iekrāto naudu izremontēja savu divistabu dzīvokli daudzdzīvokļu nama piektajā stāvā. Kad sākās karš, Katerina nebija starp tiem, kas pirmajās dienās devās meklēt drošu patvērumu citās zemēs. Emocionāli bija pārāk smagi pamest visu, ko pazīst. No Krievijas armijas bumbām viņa patvērās dzīvokļu nama pagrabā. Tur kopā slēpās 12 cilvēki, no kuriem divi bija bērni. Harkivas ielās klaiņoja aizbēgušo vai nogalināto cilvēku atstātie mājdzīvnieki. Reiz Katerina no pagraba kopā ar kaimiņu devās līdz tuvējais skolai pēc ūdens. "Pa ielu klaiņoja daudz pamestu mājas suņu. Redzēju, ka viens ēd [miruša] cilvēka roku. Man sākās histērija. Es kliedzu kā vēl nekad. Tad es sapratu, kas ir karš," stāsta Katerina.